Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. janvāris, 2015
Drukāt

Krāsošanas otra puse. Dažas gudrības, lai pašu rokām veiktais būtu skaists

Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Krāsošana izsenis bijusi daiļā dzimuma aizraušanās, tālab nav nejaušība, ka arī žurnāla lasītājas vēlas noskaidrot dažas šīs nodarbes praktiskās nianses. Redakcijai uzdotos jautājumus komentē SIA “Tikkurila” Mācību centra vadītājs AIVARS DANENBERGS.

Dzīvoklī uz grīdas klasiskais preskartons, cik noprotams, nokrāsots ar slaveno PF-115, vienīgo brūno, ko savulaik ražoja Rīgā, bet brīvi nopirkt nevarēja. Lasītāja Māra no Iļģuciema izdomājusi, ka viņai grīda varētu būt zaļa, taču pasākums nav izdevies – krāsa nav segusi, grīda kļuvusi plankumaina. Varbūt vajadzēja gruntēt?

Situācija šķiet vienkārša, taču būtu vajadzīga precīzāka informācija par krāsu (uz ūdens vai šķīdinātāja bāzes) un tās uzvedību – vai atgrūž, nelīp, nesedz? Ja brūnā spīd cauri, iespējams, zaļā uzklāta par plānu, tikai vienā kārtā. Grīdai vajadzīgas vismaz divas, jo īpaši, ja mainās tonis, kā tas ir šajā gadījumā. Un arī tad vēl pastāv liela varbūtība, ka jaunais slānis viscaur nav vienāds. Šādas virsmas nekad nav ideāli līdzenas, ir gan nagliņu galvas un salaidumu vietas, gan nemanāmas ieplakas un pacēlumi, kas pēcāk ekspluatācijas gaitā, starp citu, nodilst pirmie – tur slānītis visplānākais. Mazāk ticams ir variants, ka šai krāsai vienkārši ir par maz pigmenta, ja tā tiešām ir domāta grīdai. Visdrīzāk virsma nav pienācīgi attaukota. Krāsu lielākais bieds ir silikons, arī vasks, ko satur gan dažādi mēbeļu kopšanas, gan apavu tīrīšanas līdzekļi. Ja to pēdas ir palikušas, krāsas, jo īpaši uz ūdens bāzes ražotās, bēg projām no šādām vietām kā velns no krusta, savelkas uz grīdas nelielos laukumiņos. Ko iesākt? Pirmkārt, virsmu vajadzētu kārtīgi notīrīt. Izmantot tradicionālos šķīdinātājus vairs nav obligāti – pārāk barbariski, smirdīgi un kodīgi! Pietiek ar ūdeni, taču pievienot ierastos mazgāšanas līdzekļus ir riskanti, jo arī tajos var būt dažādi vaski. Tāpēc krāsu ražotāji piedāvā tīrīšanas koncentrātus, kas domāti tieši šādām vajadzībām. Otrkārt, kad grīda noberzta un izžuvusi, kritiski jānovērtē tās izskats. Ja virsma vēl ir spīdīga, to vēlams apstrādāt ar smalkāku smilšpapīru. Pieslīpēšana jo īpaši nepieciešama telpas stūros, kur vecā krāsa parasti ir mazāk cietusi. Loģika – visas krāsas labāk ķeras pie matētas vai pusmatētas virsmas! Pēc tam var droši krāsot – plānā kārtiņā vismaz divas reizes. Vajadzētu izdoties neatkarīgi no tā, kas un kur šo krāsu ražojis un cik tā veikalā maksājusi.

Daina no Carnikavas paveikusi šķietami neiespējamo – nokrāsojusi aprūsējušu drāšu žogu un pat ne ar angļu Hammerite, bet gan ar lētāku vietējo analogu, kam līdzīga iedarbība. Viņa sašutusi, ka pārdevējs veikalā ieteicis rullīti ar pārāk gariem matiņiem (11 mm) – esot notašķījusies līdz ausīm! Nopirkusi citu rullīti ar īsākiem un krāsojusi dziedādama. Tātad izmēram ir nozīme? Viņa interesējas, kā šajā jomā izvēlas darbarīkus.

Pats esmu šīs lietas mācījies, kopš izplatām arī zviedru firmas “Anza” instrumentus, tagad skoloju interesentus, pirmām kārtām veikalu pārdevējus. Krāsot var dažādi. Tā ir zinātne, ja gribat, pat filozofija. Par pieminēto gadījumu spriežot, gluži vai ģeniāls risinājums, katrā gadījumā ļoti ekonomisks, jo šādas virsmas pieņemts nopūst, bet tad ir milzīgi krāsas zudumi, vai arī apstrādāt ar otu, ja ir pāris kvadrātmetru. Par rullīšiem ir garāks stāsts. Raupjām virsmām, un drāšu siets laikam tāds ir, piemērotāki ir ar garāku plūksnu jeb tā sauktajiem matiņiem, kas krāsu spēj nogādāt arī dziļākos iedobumos. Patiesībā 11 mm vēl nav nekas īpašs, īsti garie mūsu klasifikācijā sākas no 12 mm. Tātad vaina meklējama citur. Nozīme ir gan izmēram, gan rullīša materiālam. Vieni rullīši krāsu notur sevī, un tas svarīgi šķidrām krāsām, lai izvairītos no šļakstīšanās, savukārt citi krāsu viegli atdod. Pārdevējam šī atšķirība būtu jāzina neatkarīgi no tā, vai rullīša materiālu sauc par filcu, mohēru vai citādi. Jebkurā gadījumā tas ir sintētisks audums, kurā ieaustie diegi veido šīs plūksnas. Ja tās noteiktā garumā atstātas pa vienam matiņam, vairāk vai mazāk iespējamas šļakatas, turpretī, ja plūksnas vēl papildus ir savītas virvītēs, rullītis arī šķidru krāsu atdod taupīgāk. Iespējams, žurnāla lasītājai ar otro mēģinājumu izdevies atrast optimālu kombināciju. Vēl der atcerēties – jo ātrāk strādā, jo krāsa vairāk šļakstās!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+