Krauklis: Pašlaik Vidzemes partija ir kā iekārojama līgava 0
Pie pērn dibinātās Vidzemes partijas priekšsēdētāja vietnieka Venta Armanda Kraukļa īpašuma Valkas pagasta “Rubeņos” mastā plīvo sarkanbaltsarkans vimpelis, un karodziņš rotājas arī pie viņa auto. Nacionālista nams – sakām, un Krauklis attrauc – “saprātīga nacionālista”. Ar bijušo Tautas partijas Saeimas deputātu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kraukļa kungs, ar ko tagad nodarbojaties, vai jūsu uzstādījums ir – brīvlaists lauku politiķis?
V. A. Krauklis: – Dzīvē pieturos pie principa – ja nevari ietekmēt lielās lietas, kaut gribējās tās turpināt, tad vismaz jādara mazās lietas. Jāsakopj sēta, jāpalīdz vietējiem aktīvistiem kultūrā, sportā, dažādos projektos, jāpelna nauda sev pieņemamā veidā un jēgpilni. Valkā atvēru latvisko ražojumu veikalu, jo cilvēki bieži nezina, ka Latvijā vēl aizvien ražo skaistas somas un apģērbu, bērnu drēbītes un daudz ko citu.
Un ar ansambli “Bumerangs” braucam pa Latviju, spēlējot izrādē “Naudas koks”, kur ļaudis smejas kā kutināti. Protams, daudz laika prasa Vidzemes partija, jo priekšsēdētājs Guntis Gladkins ir Rūjienas domes priekšsēdētājs, aizņemts pamatdarbā. Organizatoriskās lietas krīt uz maniem, viņa vietnieka, pleciem. Mūsu kopas ir izkaisītas plašā ģeogrāfijā Vidzemē – Rūjienā, Valkā, Aizkrauklē, Alūksnē – līdz pat Rīgai, Cēsīm, Valmierai, Gulbenei. Citreiz cilvēkiem vajag uzmundrinājumu, citreiz padomu, ir ko darīt.
– Partijai taču vajag zināmus materiālus resursus?
– Pašreiz viss notiek uz liela entuziasma, lokālpatriotisma un savu ieguldījumu bāzes. Tāpēc neesam pārāk dzirdami, jo nevaram atļauties plašus reklāmas pirkumus.
Pašvaldību vēlēšanās noteicošais būs tas, ko kandidāti dara ikdienā. Mazpilsētā, novados dārga reklāma nav efektīva un nav vajadzīga. Vēlētājiem neiestāstīs, ka Jānis ir labs, gudrs cilvēks, ja viņi diendienā redz nesakoptu Jāņa māju un pārliecinās, ka Jānis tēlo, nevis strādā.
– Jūs esat bijušie tautpartijieši…
– Nē, Gladkins ir bijis “Jaunajā laikā”, ir citu partiju bijušie biedri, bezpartijiskie.
– Jā, bet pamatbāze ir TP kādreizējais kontingents, kas turas kopā. Skaidrs kā diena, ka būs pēctecība, jo esat cilvēki spēka gados un vēl gribēsiet apliecināties.
– Pēctecība ir tik daudz, ka TP bija tā, kas nevis vārdos, bet darbos atbalstīja reģionus. Skaļāk izskanēja par budžeta naudas dalīšanu savējiem, bet tas ir viens no mītiem, jo Vidzemē daudz kur dominēja oranžie, TP bija liels īpatsvars pašvaldību vadībā – tā sanāca, ka dod naudu, kurp dodams, tā sanāks, ka tautpartijiešu vadītajā municipalitātē. Toties partija bija vienīgais īstais dzenulis teritoriālās reformas īstenošanā, un pat tie, kas sīvi turējās pretim, tagad atzīst – jā, bija pareizi darīts. Bet TP uz noliegšanas viļņa daudzviet pazaudēja ietekmi, jo lauku ļaudis nebija labvēlīgi noskaņoti.
Reformai loģika bija, taču to samocīja, pieņemot smagus kompromisus, ir novadi, kuri joprojām nav īsti dzīvotspējīgi. Vairākumā gadījumu prātu, resursu kopā likšana devusi rezultātu. Un, ja runājam par TP cilvēkresursu, tad jā – novados tie daudzreiz bija spēcīgākie un saimnieciski domājošākie ļaudis.
Tie, kas netaisās nekur laisties un mukt, tie, kuri grib, lai viņu apdzīvotā puse atkal attīstās, – vienojas. Taču viņi saprot, ka nevar būt panākumu saliņas, kam apkārt tuksnesis. Reģiona vienīgi iespējamais attīstības veids – tas viss attīstās. Tā pašlaik nenotiek, lielie politiskie spēki vārdos piekrīt, bet ar darbiem neapliecina, ka domā tāpat kā ļaudis uz ielām, līdz ar to, lūk, iemesls, kāpēc dibina reģionālās partijas.
E. Līcītis: – Kāpēc arī to ir tik daudz – gandrīz katrai pilsētai pa vienai, novados vairākas. Kāpēc tāda nevienprātība?
– Par nevienošanos man žēl. Valmierieši un citi sākotnēji aktīvi piedalījās Vidzemes partijas sagatavošanas darbos, taču acīmredzami pilsētniekiem šķiet, ka saviem vēlētājiem būs vieglāk izstāstīt, ko grib panākt tieši Valmieras vai cita partija. Tā ir saprotama ideja, sarežģītāk ir skaidrot, kāpēc jādomā lielākā mērogā, kāpēc valmierietim jācīnās, lai būtu labi arī Valkā vai Alūksnē. Mana pārliecība – jāturas kopā, jo tā kaut ko var panākt arī Rīgā, un ceru, ka ar laiku konsolidācija notiks.
V. Krustiņš: – Vai nav laiks sākt šo konsolidāciju? Dibināt Reģionu partiju būs vajadzīgs pailgs sagatavošanās periods.
– Ne tikai mēs, bet arī citas vietējās partijas saprot – ja nebūs reģionu intereses aizstāvošas apvienības, tad lēnā iznīkšana turpināsies. Bet! Pirmām kārtām visiem rūp pašvaldību vēlēšanas. Tas ir jautājums nr. 1, tāpēc, tiklīdz ierunājos par konsolidēšanos, man attrauc – paga, paga…
E. Līcītis: – … man papriekš mēra amats un vara jādabū.
– Apmēram tā, un tur ir loģika.
Turklāt Latvijas politiskajā tradīcijā Saeimas vēlēšanās ir vieta vienam jaunam politiskam spēkam. Arī pats uzskatu – ja piepildās ilgās spekulācijas kuluāros, ka Ingūna Sudraba sameklē cienījamus līdzbiedrus un saprotamu finansējumu, tad reģionu partiju apvienībai īsti nav vietas.
Tā var startēt, bet nevar cerēt uz pienācīgu sasniegumu, kad var kaut ko ietekmēt. Tad var iznākt šāviens gaisā, varbūt bloķēšanās ar Sudrabas komandu, ja tai ir prātīga programma, bet katrā ziņa daudzi nogaida, ko darīs valsts kontroliere pēc pilnvaru beigām, vienīgā persona ar politisku vilkmi, bet kas nav politikā.
– Sudrabas kundze taču ir gulbeniete – un, kad Vidzemes partija dodas pie viņas, saka, ka gribētu veidot Reģionu partiju, gribētu arī Sudrabu aicināt…
– Varbūt kādreiz tā notiks, bet pirms pašvaldību vēlēšanām vietējie līderi to nedarīs. Pāragra pozicionēšanās viņu acīs mazina vēlēšanu izredzes. Otrkārt, daži atklāti saka – jā, atbalstām apvienošanos, bet negribam būt piesaistīti nevienam lielam spēkam, jo patlaban mūsu situācija ir mums izdevīga. Pašlaik esam kā iekārojama līgava, un visās ministrijās varam kārtot lietas, jo varas partiju pārstāvji uz mums cerējas – varbūt aiziesim pie viena, pie otra, pie trešā. Tā kā pašvaldnieki piedzīvojuši daudzus grūtus laikus, saprotu viņus.
Pirms ārkārtas vēlēšanām arī Vidzemes partija mēģināja runāt ar lielajām partijām, pastāvot uz četriem pieciem stingri izpildāmiem nosacījumiem. Uz to neviena neparakstījās – ne par lielākas patstāvības došanu reģioniem, ne citām lietām. Tad arī mums nelikās interesanti kādam pielipt klāt.
E. Līcītis: – Ir gads, kopš nodibināta Vidzemes partija. Cik mērķu sasniegti, kā attaisnojusies reģiona partijas dibināšana, kas gada laikā mainījies partijas dzīvē?
– Mērķus strikti neplānojām, bet esam pārliecināti, ka labi rezultāti būs tajās vietās, kur mūsu biedri no sirds gribēs kaut ko panākt. Ir interesenti, kuri zvana, sakās esam gatavi iestāties partijā, ja redzam – ir domubiedrs –, ņemam, bet ne visus – jau dibinoties, negrasījāmies vākt maksimāli daudz biedru un apgūt tālas teritorijas. Tāpēc vispirms tapa programma, pēc tam “apakšā parakstījās” līdzīgi domājošie. Ja sapulcējas, lai startētu tikai pēc varas, veidojums, pēc manas pieredzes, ilgu mūžu nedzīvo. Pat ja varu dabūs, vilks uz savu pusi, nemeklējot kopsaucēju. Pašvaldību vēlēšanās izvērtēsim: kur būsim stipri, tur liksim savu sarakstu, kur ne tik stipri – meklēsim sabiedrotos.
V. Krustiņš: – Vai jūs kā vecs politikas praktiķis nepaskaidrotu tuvāk cerības uz jauno Sudrabas partiju? Reģiona ļaudis cits citu pazīst, kopš TP laikiem zina, ko kurais vērts, kamēr Sudraba pazīstama kā visus kritizējoša kontroliere, kurai varbūt būs partija un domubiedri, varbūt ne.
– Neteicu, ka lieku “cerības” uz Sudrabas partiju. Ja apzīmējat mani kā politikā pieredzējušu, tad skaidrs, ka negribēšu ziedot laiku, resursus un enerģiju projektā, par kuru iepriekš nojaušams, ka tas būs neveiksmīgs. Es sacīju – ja tiešām uz Saeimas vēlēšanām startē Sudrabas kundzes partija, ja zinām, ka liela daļa vēlētāju savu izvēli izdara emocionāli, tad tajā brīdī otram jaunam spēlētājam vieta uz politiskās laipas var neatrasties.
Nekad neesmu piekritis ticībai, ka Latvijā nāks mesija un visu izglābs, izvilks no purva aiz ausīm, tāpēc mana pieeja vēlēšanu lietām ir pragmatiska. Es būtu tikai priecīgs, ja izdotos vienot vietējos līderus – katru ar savām ambīcijām – reģionālo partiju apvienībā.
Ja tad ar sekmēm izdotos startēt vēlēšanās, mums tur būtu cilvēki, kas stāv un krīt par reģioniem. Tur gan ir vēl viena problēma – Latvijai būtu jāņem piemērs no citām valstīm, kur iespējams būt gan pašvaldības, gan parlamenta deputātam. Man šķiet, pie mums tas tika aizliegts viena cilvēka dēļ. Šis cilvēks dzīvo Ventspilī, bet likumu nekad nevajag traktēt viena cilvēka dēļ. Mana pārliecība ir, ka Saeima iegūtu citu kvalitāti, ja tajā nokļūtu cilvēki, kuri ikdienā ir pašvaldībā un nekad nepazaudē saikni ar reālo dzīvi. Otrām kārtām, viņi izprot mehānismu, kā strādā pārvalde valstī un kā – pašvaldībā. Pašreizējā kārtībā vietējie līderi Reģionu sarakstā neies, līdz ar to šī liste nebūs tik stipra, tik kvalitatīva, kā varētu būt.
– Pirms vēlēšanām cenšamies aptvert politiskos virzienus – kura partija skatās uz Rietumiem, kura – uz Austrumiem un kura skatās tepat uz vietas, ja pēdējos varētu saukt par nacionālistiem. Nesakot ne slikta vārda par valsts kontrolieri, ir bijuši vērojumi, uz kurām pieņemšanām Sudrabas kundze iet un kur viņu lūdz, pie kuras grāmatas atvēršanas viņa ir klāt un tamlīdzīgi. Šīs lietas ir neuzkrītošas, bet rada “informatīvu fonu”.
– Ja vien šī informācija nav selektīva. Kad biju Valkas mērs, ļoti pētīju, ko dara pašvaldnieki citās zemēs, īpaši Skandināvijā. Lai daudziem nepatīk tas, ko sauc par Somijas modeli, man tas liekas Latvijai labākais un piemērotākais. Patstāvīga politika pašu interesēs, bet tajā pašā laikā ļoti labas attiecības ar Krieviju. Prasme piesaistīt kravas un bez bailēm ļaut, lai krievi Somijā iegādājas īpašumus. Bet, protams, Somija ir absolūti rietumnieciska valsts, kura arī Briselē prot aizstāvēt intereses. No Krievijas vēsturiski tā cietusi un zaudējusi lielākas teritorijas nekā mēs, bet tam viņi vienmēr pieiet ar vēsu prātu, izsverot, kādā brīdī kura politika jālieto.
– Es tā nesamērotu zaudēto teritoriju platību, bet vai no jūsu teiktā jāsaprot, ka mums arī jābūt gataviem zaudēt vairāk?
– Nekādā gadījumā.
Mēs vairāk zaudēsim, turpinot pašreizējo ekonomisko politiku Latvijā – ar izdabāšanu banku un finanšu spekulantu interesēs. Tad zaudēsim teritoriju bez šāviena, tā iztukšosies nesaprātīgas politikas dēļ. Tukša vieta nepaliek.
Edvarts Virza 30. gados saka aptuveni šādus vārdus – pie Latvijas robežām ir daudzas daudzgalvainas tautas, pie pirmās izdevības tās nāks uz šejieni. Tas sagaida Latviju, ja nemaina reģionālo politiku un ja valsts kardināli neiesaistās ekonomikas atjaunotnē uz zemēm. Tā ir bīstamība, nevis tas, cik krievi nopirkuši Jūrmalas nekustamos īpašumus. Īstā bīstamība ir, ka ik nedēļu kāda ģimene no Valkas aizbrauc uz neatgriešanos. Bet tas ir vienīgais loģiskais iznākums politikai, kad ekonomika ir saspiesta. Kā spiežot māla piku, māls iztek pa pirkststarpām ārā, kaut pikucis saujā ir ciešs un skaists.
– Nu, lūk, mēs izrunājām, ka reģionos veidojas kopēju interešu bāze, un tādos ap-stākļos diez vai tas labākais ir gaidīt Sudrabas kundzes parādīšanos – vai labāk nav rīkoties pašiem, kam ir rūdījums, kas ir zināmi lielumi un kam vēl atlicis spēks un interese darboties?
– Esmu reālists. Kad vadīju Tautsaimniecības komisiju, nelūkoju, vai tas lēmums man nesīs politiskas dividendes vai nenesīs. Vadījos pēc izdevīguma Latvijas tautsaimniecībai, un kolēģi mani mēdza brīdināt – Vent, redzēsi, ka nākamajās vēlēšanās par to samaksāsi. Bet cilvēcīgi saprotu tos, kas mēģina bīdīt savas idejas aiz Sudrabas vai platākas muguras, pašiem nerādoties. Reizēm tas ir efektīvāk, valstij izdevīgāk, nekā tu darītu pats. Vēlreiz atkārtoju – jā, man liekas, Latvijai būtu labāk, ja izveidotos stipra apvienība no reģionu partijām, no kuras izvēlētos cilvēkus ļaudis uzskatītu par savējiem. Bet mana baža ir, ka būtiska balsotāju daļa nevēlē pēc pragmatisma, bet pēc mīlestības – nemīlestības principa. Un katrreiz gaida nākamo mesiju.
– Vēl man nereti rodas iespaids, ka daži TP cilvēki jūtas tā kā neērti, kā nokaunējušies, ka tur bijuši. Tomēr jautājums ir – vai TP vīri, kas gados ne tuvu nav veči, grib pacelt galvu, vai viņi gaidīs uz Sudrabu, vai kaunēsies par savu partijā sastāvēšanu?
– Daļa bijušo tautpartijiešu noteikti ir aktīvi un dara, tāpēc lokālās partijas ir parādījušās. Daļa grimst grūtsirdībā ar sajūtu, kas iekšā katrā no mums, – ka apvainojumi bija tik nepamatoti un nepelnīti, ka tam smagi tikt pāri. Sak, es strādāju no sirds, bet ko nu vairs pūlēties. Bet vairākums nav kļuvuši vienaldzīgi, ar laiku būs atpakaļ lielākā vai mazākā politikā, un tas būs tikai uz labu. Latvijā cilvēkresursi tomēr nav neierobežoti.
E. Līcītis: – Vai pēc gada mēs Kraukļa kungu sastapsim kā Valkas mēra amata kandidātu vai gatavojoties Saeimas vēlēšanām Reģionu partijas listē?
– Domāju, ka noteikti būšu Valkas novada mēra amatkandidāts. Daudzi cilvēki mani uz to lūdz, un es redzu, ka tas nepieciešami. Un būšu viens no tiem, kuri centīsies izveidot reģionu partiju apvienību.
