Vents Armands Krauklis
Vents Armands Krauklis
Foto – Valdis Semjonovs

Valkas mērs Krauklis piesaka jaunu spēku, vērtē valdības veidošanu 11

“Latvijas Avīzē” viesojās Valkas novada mērs VENTS ARMANDS KRAUKLIS (Vidzemes partija). Ar bijušo Saeimas deputātu pārrunājām aktuālo – kā mēģina iepūst jaunu dzīvību idejai par pilsētu un novadu partiju apvienošanos un kā no valsts pierobežas pilsētas izskatās valdības sastādīšanas gaita. Kraukli intervēja Egils Līcītis.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

– Caurmērā atzinīgi vērtējot Laimdotas Straujumas padarīto, par valdības veikumu secinājāt – ne cepts, ne vārīts. Būšu kritiskāks – ja par valdības kapitālāko darbu iedzīvotāju priekšā liek sekmīgu eiroprezidentūras novadīšanu, ja par nebijušu panākumu uzdod gadskārtējā budžeta pieņemšanu, tas šķiet par maz. Liekas, pat Zimbabvē budžetus apstiprina regulāri.

V. A. Krauklis: – Straujumas valdība izcēlās kā profesionāla dialoga veidotāja ar pašvaldībām. Puses sapratās, jo premjere ir cilvēks “no zemēm” un VARAM ministrs ar zināšanām. Bijuši gadījumi, kad runājam vienu, bet pretim sēdošais domā citu vai nesaprot, ko saka. Taču tie bija citi ministri. Tādā ziņā pašvaldības uztrauc, kas nāks Straujumas vietā, kas būs valdības locekļi – sadarbības pieredze bijusi dažāda. Aizejošai valdībai nav ko sist uz pleca par ES fondu dalīšanu, kur termiņi aiztecējuši, šogad nekas nenotiks. Tas nozīmē, ka reģionos rodas naudas pārrāvums. Visticamāk, būvniekiem pusgadu nebūs ko darīt, jo neslēpsim, ka eironauda ir tieši tā, kas ekonomiku laukos uztur kaut cik veselīgā stāvoklī. Savukārt par ceļiem cepuri nost Matīsa kunga priekšā – programma ir palaista. Turpretī Ekonomikas ministrijā programmas, piemēram, māju siltināšanā ir ļoti negatavā stāvoklī, un arī citur virzība nav tik ātra, kā gribētos. Pašvaldību pretenzijas pret Izglītības ministriju skar skolotāju algu reformu–nereformu. Tiešām liela problēma un neveiksme, kuras dēļ mēs arī nevaram plānot darbu. Nezinot noteikumus, kurus skolotājus, kādā veidā, cik lielā apmērā finansēs, iesprūst lēmumi, kā attīstīt skolas. Vai pamatskolu pārveidot par sākumskolu vai ne? Bet lēmumus daudzos gadījumos vajadzēja pieņemt jau aizvakar! Slikti, ka arī pašlaik tas beidzies ne ar ko. Straujuma neapšaubāmi ir labs cilvēks. Saprotu viņas situāciju un vēlmi beigās pašai uzņemties visu, kas neiet. Bet “neiet” daudzās sfērās, un premjeram nav tūkstoš roku, iespēju kā labajai mammai piesegt visu, ko bērni nav izdarījuši. Straujuma vienmēr centās uzklausīt puses, meklēt kompromisus. Bieži vien kompromiss, kas apmierina visus, nav iespējams. Un sākas bremzēšanās. Tiekamies vēlreiz, runājam vēl, bet laiks iet.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Nākamais premjers labā mamma laikam gan nebūs. Tomēr svarīgi, kas vadīs valdību un kā vadīs.

– Politikā loģika ir tāda – vadošās partijas priekšsēdētājs tiek par premjeru. Tā klasiski ir parlamentārā valstī. Zinot noskaņu “Vienotībā” un Saeimā, loģika droši vien ir pagrūti īstenojama. Daudziem cilvēkiem diez vai tīri emocionāli šī loģika būtu pieņemama, bet ir spēkā, vai par Āboltiņu, vai Bērziņu, Krūmiņu runājot. Vienubrīd šķita, ka “Vienotība” izšķīdīs gabalos, jo sapulcināti cilvēki ar pavisam pretējiem uzskatiem un gigantiskām personīgām nepatikām vienam pret otru. Priekšsēdētāja Āboltiņa spējusi šo kopumu savākt, partija joprojām ir “vienā gabalā”. Tam, jāatzīst, ir vajadzīgas dotības, tāpēc neizslēdzu, ka arī valdības darbu potenciālā premjere noliktu uz ātrākām sliedēm un ievirzītu izlēmīgāku. Nedomāju, ka tamdēļ ļoti daudzi sāktu “mīlēt Solvitu”, bet viņa piepildītu ambīciju parādīt – jā, es spēju valdības darbam piedot tempu un virzību. Āboltiņai ir īpašības, lai to darītu un doto iespēju izmantotu. Citi kandidāti, lai publikai patīkamāki, tomēr šķiet bālāki. Viņiem vajadzēs iešūpošanās laiku, un iznākums ir diezgan neparedzams, būs gaidītie rezultāti vai ne. Premjera lauks ir ievērojami plašāks nekā nozares ministram vai pašvaldības vadītājam. Pieļauju, ka daudzi valcēnieši teiks – 
Kraukli, tu gan runā…

– … kā Āboltiņas sirdsdraugs!

– Apmēram tā. Vai tik negaidi atlecam labumu! Neesmu “Vienotības” biedrs. Bet biedri tieši Āboltiņai uzticējuši partijas vadību, un es stāstu par “žanra klasiku”, kad valdošās partijas priekšsēdim jākļūst par premjeru. Vēl redzēsim, kādas katram būs politiskās vēlmes un kā, maigi sakot, neiejūsminātais fons iedarbosies lēmuma pieņemšanā par Āboltiņas virzīšanu.

– Tagad tā kā akceptēts, kaut likumā nerakstīts – jā, partijas pirmais cilvēks iesaka kandidātu premjera amatam. Otra lieta – kā iepriekšējais, tā esošais Valsts prezidents vedināja valsts pārvaldes pārkārtojumus. Toskait – ja gribi gāzt valdību, tūlīt ierodies ar nākamo vietā.

– Tā ir pareiza prasība, jo minēju vilcināšanos ar iekavētiem darbiem. Diemžēl valdību sastādīšanā piedalās daudz spēlētāju, kas cenšas virzīt lietas sev labvēlīgā gultnē, dabūt vajadzīgo nozari, un tas apgrūtina valdības salikšanu. Ietekmīgiem cilvēkiem ir konkrētas intereses, nelielās partijas pievieno savas politiskās interesītes – varbūt nekas cits viņus valstiskā līmenī nemaz neinteresē.

Reklāma
Reklāma

– Cits jautājums, ka minējāt – valcēniešu acīs diez kā nekotējas būt par Āboltiņas draugu. Krities kā viņas, tā “Vienotības” reitings. Vai jaunatklātā politisko spēku ietekmes ainava neliek dot pavaldīt kā premjera partijai citiem partneriem?

– Jauno valdību medusmaize negaida. ES fondu kārtošana ir samērā vienkāršs jautājums, jo nepieciešams tikai paātrinājums. Bet ir sarežģījumi ar “Air Baltic”, “Liepājas metalurgu” un gāzes milža sadalīšanu. Nekur nav vieglas un ātras izejas. Šādā situācijā “ilgspēlējošos”, pieredzējušos politiskos spēkus ar pierunāšanu nevarētu piespiest uzņemties izšķirošās atbildības nastu. Tāpēc, atskaitot “Vienotību”, būt par premjera partiju rindā gribētāju nav. Visi jau domā par 13. Saeimas vēlēšanām, kamēr “Vienotība” pa starpu cenšas virzīt arī valstiski vajadzīgas lietas. Tas nenotiek nekļūdīgi, tāpēc partneri labāk paliek ēnā, kur viņu reitings kāpj, nevis dodas lejā kā atbildīgajai partijai.

– Ko pieredzējuša politiķa Kraukļa nāss vēl saož – kādi pārkārtojumi varētu notikt Ministru kabineta sastāvā?

– Skaidrs, ir iespēja pamainīt ministrus. Partiju redzējums ne vienmēr sakrīt ar objektīvo nepieciešamību kādu tiešām atcelt. Proti, tām ir interese turēt amatā arī tos, kuri māk sevi publiski spožāk izrādīt, kaut darbiņš nereti paliek novārtā. Un ir smagas nozares, kur problēmas sasāpējušas. Varbūt pie vainas ielaistas vainas, varbūt politiskais nozares vadītājs nav bijis uzdevumu augstumos. Un varbūt ar jaunu, profesionālāku amata cilvēku ieguvēji būs visi.

– Vieni politiķi stāsta, ka sākšot no baltas lapas, kurpretī citi otrā dienā noliedz – nē, esam ieinteresēti saglabāt virsvadību savās ietekmes jomās.

– Iepriekšējo valdību veidojot, ar pāris izņēmumiem premjeres partijai tika ne tās labākās ministrijas, ne tās “garšīgākās” nozares. Tad kāpēc mainīties?

– Sakiet, vai jums ir iespaids, ka partiju konsultācijās ieklausīsies arī tajā, ko domā vēlētāji? Kādus cilvēkus iesaka likt vadībā, kurš premjers šķiet labākais?

– Tautai patīk vai nepatīk – jā, tomēr tas politiķiem vienmēr ir arguments, izvēloties vienu vai otru ministra kandidātu. Ceļot amatos, ir pat paņēmiens – “izmest” medijos trīs četrus uzvārdus un zondēt reakciju, ko sabiedrība teiks. Partijas pērk aptaujas, skatās rezultātus, popularitātes kritumu vai pacēlumu savām publiskajām figūrām. Tādā nozīmē ar “tautu” konsultējas.

– Vairākkārt minēts, cik ērti jūtas vadošā koalīcija bez elpas pakausī. Nav spēcīgu konkurentu, var atļauties šo to nedarīt, un lielā mērā tam jāpiekrīt. Šķēlistu, zatleriešu politiskie ļaudis izklīduši, vienotībnieku spices cilvēki daudzi atgājuši nost, un mesijas pie apvāršņa pēc Sudrabas nemana. Liekas, nav resursu iedarbināt jaudīgu jaunu spēku. Bet vai vajag stipru jaunu partiju?

– Visticamāk, atbilde būs pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Reģionos darbojas partijas – Valmierā, Talsos, Jēkabpilī, Ogrē, Kuldīgā, Tukumā, Vidzemes partija. Tās nedibināja aiz labas dzīves, bet tāpēc, ka neredzēja savu interešu aizstāvību lielajās partijās. Lokālie spēki ir pieauguši, tajos ir gana daudz spēcīgu cilvēku, un ilggadējākā no šīs kopas – Reģionu apvienība – izcīnījusi vietas Saeimā. Nav izslēgts, ka tā nokļūst valdošajā koalīcijā. Manā skatījumā, tas būtu vēlami. Mīnuss mazajiem ir vāja pazīstamība nacionālā mērogā, toties nākamo vēlēšanu intriga ir: vai daļēji sekmīgais reģionu spēku mēģinājums iekļūt parlamentā turpmāk nerezultēsies spēcīgāk? Ja mazpartiju konsolidācija notiks, tas būs reāli nopietns pieteikums, ar pilnīgi citu svaru politikā nekā līdz šim. Tas būtu labi Latvijai no tā viedokļa, ka Latvija nav Rīga – pašpietiekama Baltijas megapole. Bet kas notiks ar Latvijas valsti nākotnē, atkarīgs no tā, kas notiks ar Latvijas laukiem. Tur arvien nav apturēta cilvēku aizplūšana. Uz Rīgu – vēl nebūtu tik sāpīgi, bet turpinās lielā aizbraukšana. Lielā mērā tamdēļ, ka cilvēki neredz rītdienu un parītdienu.

– Tātad “vecajām” partijām briesmas draud no perifērijas. Rīgā jauni spēki neradīsies?

– Baltā zirgā jājējus tiešām neredzu. Tas nav slikti, jo iepriekšējie ievilka parlamentā veselu kaudzi nederīgu šlepes nesēju. Daži palicēji no šiem iesaukumiem mācās, lai ar laiku kļūtu profesionāli politiķi.

– Kā veicas laucinieku partijām ar spēku kopošanu? Konsolidējaties?

– Runājām, cik loģiski Reģionu apvienībai būt konstruktīvam un saprotamam partnerim Saeimā. Iznākumā secinājām – jā. Kamēr neņem valdības komandā, tev opozīcijā jā­kliedz skaļā balsī. Taču, ja piedāvā iespēju, tā jāizmanto. Citādi – ko tu dari politikā? Pat ar viena ministra pārstāvību valdībā partija var izdarīt labas lietas. Tā tika norunāts, ka jābūt pragmatiskai pieejai, ja reģionu pārstāvjus aicina koalīcijā. Mārtiņš Bondars ir ar labu kompetenci, izglītību – viņš būtu pienesums valdības sastāvam. Vai Nellija Kleinberga – ļoti pieredzējusi pašvaldības vadītāja.

– Un Artuss Kaimiņš?

– Viņš ir spēlētājs vienpatis, īpašs gadījums politikā. Katram savs skatījums, kā Kaimiņš darbojas Saeimā, bet to nevajadzētu asociēt ar Reģionu apvienības politiku, un tas arī neatbilst reālajai situācijai. Aktieris spēlē savu spēli.

– Pieminējāt “lauku” partijas daudzsološu nākotni, bet vajadzēs konkurēt ar Latvijas Zemnieku savienību.

– “Lauku” partijai priekšā stāv transformēšanās. Cik lokālās partijas savilksim kopā, vai tas būs zem Reģionu apvienības jumta, vēl nav atbildams. Bet noteikti – jā, ZZS būs asa konkurence. Viņiem jau pašreiz nevajadzētu priecāties par RA iekļaušanu koalīcijā – pēc politiskās loģikas spriežot. Jautājums ir – cik spēcīgi reģioni pārstāvēti Saeimā. Saskaņā ar standartstāstu rīdzinieki ešeloniem brauc uz provinci un pirms vēlēšanām sola, ka aizstāvēs reģionus. Tas beidzas ar “paldies” no deputātu kvotas budžeta pieņemšanā lauku vēlētājiem. Tas nav tas, kas reģioniem pa īstam vajadzīgs! Ja vaicātu, vai šī Saeima pilnā mērā aizstāv reģionu intereses izglītībā vai ekonomikas aktivitātēs, es teiktu, ka ne. Saeimā ir vairāk pašvaldību cilvēku nekā iepriekš un ir uzlabojumi, bet pārstāvībai jābūt vēl lielākai, un vietējo partiju apvienošanās kopējā listē veidotu ļoti nopietnu spēku.

– Ministrs Gerhards izdevis jaunas pašvaldību reformas projektu. Tas netiek silti apsveikts, bet kā vērtējat šo dokumentu?

– Diez vai ministrs projektēja ar milzu entuziasmu, bet tas bija ierakstīts valdības deklarācijā. Kliņģerus Gerhardam patiešām nedāvina, bet diskusijai ir radīts normāls dokuments. Nevajag to pacelt “ak, mūs ar varu sadzīs kopā!” līmenī. No Latvijas interešu viedokļa iepriekšējo reģionālo reformu savā ziņā sakropļoja. Lēmuma pieņemšanā bija daudz kompromisu, galvenokārt pēc ZZS iebildumiem. Izveidojās pat tādi novadi, kas nav pašvaldība – lasi, nespēj paši valdīt, jo nav pietiekamu nodokļu ieņēmumu. Izlabot kļūdas būtu visu interesēs, izņemot tos, kam attiecīgā teritorijā ir samērā labi atalgots amats un kas stāvēs un kritīs, lai valsts vēl vairāk dotētu. Vēsturiski te esmu bijis un palikšu. Tikām vietējie ļaudis balso ar koferīti. Dodas prom no neperspektīvām vietām. Lielākā mērogā var padarīt vairāk, piesaistot investorus, uzlabojot infrastruktūru. Nenoliedzams, tā ir neapgāžama patiesība. Palieku pie tā, ka saprātīga Latvijas kartes pārzīmēšana nebūtu par sliktu, bet politiskajam spēkam, kas uzņemsies to darīt, plusus īsā termiņā vis nenesīs.

– Kādreiz aicinājāt pensionārus – lūdzu, uz Valku! Svaigs gaiss, dosim lētus dzīvokļus. Vai tagad uzņemsiet bēgļus?

– Sarežģīts jautājums. Uzskatu, dažas ģimenes ar bērniem, kas tiešām bēg no kara šausmām, neradītu Valkas novadā būtiskas problēmas. Pie saprātīgas vadības un valsts dotu instrumentu izmantošanas tas pat varētu nest plusus. Taču atzīmēšu – runāju par kontrolēta skaita iebraukšanu – dažām ģimenēm! Lielā problēma ir, ka Eiropa ar skaļiem lozungiem sasējusi sev rokas, nonākot nekontrolējamā strupceļā. Pie varas esošie nevar to atzīt, jo tad jārunā pretī tam, ko pats iepriekš teicis. Tā ir “vecajā” Eiropā, un arī Latvijā uzņemt bēgļus neproporcionālā daudzumā, nespējot izšķirt, kurš ir vardarbības vajātais, kurš laimes meklētājs un kurš ar ne tiem labākajiem nodomiem, ir tiešām liels risks. Iznākumu redzam uz ES lielpilsētu ielām. Par laimi, Latvija nav bēgļu sapņu zeme. Nav objektīva pamata, ka tuvākajos gados viņi te ierastos tūkstošiem. Valka gadu desmitus draudzējas ar Izraēlas pilsētu Ibilinu, kur visi iedzīvotāji ir arābi, puse musulmaņi, otra puse – kristieši. Ilgā laikā esam iepazinuši dzīvesveidu, vērtības un kas tie par cilvēkiem. Arī tagad kontaktējam ar viņiem par Sīriju, kuras robežas ir ap 100 km no Ibilinas. Tur daudziem dzīvoja radi un ne viens vien jau nobumbots. Kara posts Sīrijā nāk virsū no visām pusēm. Ibilinā dzīvo miermīlīgi, strādīgi cilvēki, tendēti uz sīko biznesu. Ja bēgļi būtu tādi, mums nebūtu nekāds mīnuss, taču tie nāk no reģioniem ar citu vēsturi, mentalitāti un darba tikumu. Šie gan var radīt megaproblēmas gan Valkai, gan visiem pārējiem.