Foto – Valdis Semjonovs

Es kā sociāldemokrāts sirdī. Saruna ar Aivaru Kreitusu 52

Politikā AIVARS KREITUSS darbojies jau pagājušajā gadsimtā – bijis ekonomikas ministrs I. Godmaņa valdībā un finanšu ministrs no Čevera “Saimnieka” partijas, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks no Darba partijas, Saeimas deputāts. Beidzamajā laikā vairāk pievērsies zinātniskajai un uzņēmējdarbībai, politiski vien atzīmēdamies ar faktu, ka 2011. gadā iestājies “Saskaņas” partijā. Tagad Kreituss, iekļauts saskaņiešu Saeimas vēlēšanu listē, kandidēs Vidzemes apgabalā. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Kopš ilgākas prombūtnes esat atgriezies – ar visu savu bagāto politisko biogrāfiju…


– … kurš gan nav atgriezies, skatos – visi nāk, veci paziņas.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Jā, taču ne visi varēs paskaidrot, kāpēc viņi būtu jāievēl. Jūs esat nopietns cilvēks, jūsu atgriešanās nevar būt nejauša?


– Es sociāldemokrātiskās lietas labā no laika gala esmu centies ko darīt un uzskatījis, ka politikā jādarbojas svārsta principam – pie varas labējos spēkus nomaina kreisāki un otrādi. Savulaik dibinātā Darba partija bija iecerēta pēc leiboristu parauga, un to radījām tai brīdī, kad LSDSP taisīja ziepes – lūza un šķēlās uz visām pusēm. No otras puses, tā bija turpinājums partijai “Saimnieks”, kuras taisīšanā un programmas rakstīšanā piedalījos, – šodien tā izskatās pilnīgi sociāldemokrātiska programma. Arī Eiropā šīs kreisās partijas daudzviet ir pie varas un dažās valstīs – pat ļoti ilgus gadus. Mūsu valstī uzrāviens bijis vienreiz – Jura Bojāra LSDSP vadības laikā un ar Gundara Bojāra vadību Rīgas domē.

– Bija arī “atrāviens”.


– Bija, bet Gundaru Bojāru varu pozitīvi vērtēt. Viņš bija jauns vadītājs, ļoti demokrātisks, kurš ļāva darīt lielas lietas, sīkumos nejaucās, netraucēja. Man, vicemēram, bija pakļauta Attīstības komiteja – ar lieliem plāniem, projektiem. Bojāram teicu – jādara tas, ko Kārlis Ulmanis gribēja darīt 1938. gadā. Viņš gribēja celt Dienvidu tiltu, ko arh. Lamze jau bija iezīmējis Rīgas kartē. Kara un krievu laiki neļāva īstenot tilta būvi, bet Daugavas abās pusēs jau bija loģiski iekārtoti pievadmezgli un izejas. Norunājām, ka būvēt tuneli būtu muļķošanās, jo to Latvija nemaz nemāk. Būtu jāslēdz līgums ar holandiešiem, bet sociāldemokrātiem pie varas likās, ka jādod darbs saviem uzņēmējiem, tilts jābūvē pašiem. Gundars atbalstīja, teica – Kreitus, darām to un tu atbildi par celšanu. Mūsu pilnvaru beigās tiltam jau bija iedzīti pāļi, celtniecība gāja vaļā pilnā sparā. Tam nav nekāda sakara ar teicienu “zelta tilts”, jo mūsu laikā tāds tas nebija. Zelta tilts radās pēc tam, citi par to atbildīgi.