Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Krējuma un kultūras izstrādājumi iet no rokas 16

Foto – Shutterstock

Steiga ir slikts padomdevējs. Neizlasījusi visu uz etiķetes rakstīto un domādama, ka skābajam krējumam ir laba akcijas cena, nopirku skābo izstrādājumu “Aizdars”. Man tas it nemaz negāja pie dūšas, iedevu kaķiem (viņi ir kā traki uz krējumu), šie neēda. Starp citu, kaķi labi testē arī citus pārtikas produktus. Es sev teicu – tā tev arī vajadzēja! Ja negribi ēst palmu eļļu, modificētu kukurūzu, aromatizētājus un krāsvielas, pa lielveikalu staigā tikpat uzmanīgi kā naktī pa neapgaismotu ielu.

Tiem, kam pieejami vienīgi pārtikas lielveikali, ir grūti apgādāt sevi ar veselīgu pārtiku. To var panākt ar tiešās tirdzniecības palīdzību un sakariem laukos. Vai valstī, kur lauksaimniecība izsenis bijusi augstu attīstīta, laba pārtika ir jāaizstāj ar atšķaidījumiem un jājauc klāt organismam nevajadzīgas un pat kaitīgas lietas?

Ražotāji zina, ka galvenie lēto produktu patērētāji ir maznodrošinātās ģimenes un pensionāri, viņiem turklāt ir grūti izburtot uz iesaiņojuma nesalasāmi rakstītās produkta sastāvdaļas, viņi pēta vispirms cenu. Ko darīt? Ejot iepirkties, jāņem līdzi lupa. Vai ražotāji, samazinot produkta svaru, proporcionāli samazina arī cenu? Ieraugot tikai cenu, mēs aizmirstam par svaru un priecājamies, ka esam lēti iepirkušies.

Bezkaunīgi uzvedas arī veikali. Piemēram, grāmatas kļūst nenopērkamas ne jau tikai izdevēju vainas dēļ, tas ir to grāmatu tirgotāju sirdsapziņas jautājums, kuriem grāmata ir tikai produkts, kam cenu uzskrūvēt ļauj neapvaldāmā peļņas kāre. Tas viss pazemina sabiedrības dzīves vispārējo kvalitāti, jo aizvien mazāk cilvēku iegādājas grāmatas. Var, protams, iet uz bibliotēkām un lasīt internetā, tomēr apgaismotā sabiedrībā katrai ģimenei ir savs kultūras kanons, kas nosaka, kādām grāmatām jābūt mājas grāmatu plauktā. Sabiedrības infantilisms ir rezultāts tam, ka tik daudziem pietiek ar reklāmu un dzeltenās preses lasīšanu.

Apcerot pārtikas izstrādājumus, es nonāku pie secinājuma, ka divdesmit pirmajā gadsimtā izstrādājumus ražo ne tikai pārtikas rūpnieki. Savi izstrādājumi ir gandrīz visam, kultūru un politiku ieskaitot. Ielūkosimies mūsu politisko partiju programmās, kuras tās gadu pēc gada cītīgi pārraksta cita no citas, pieliekot klāt pa kādam garšas un krāsas uzlabotājam. Lai labi skan un smuki izskatās, vieni pieliek kaut ko no konservatīvā, citi – no liberālā gala. Līdzīgi ir arī ar valdību programmām un prioritātēm. Izstrādājumi iet no rokas, jo izstrādātājiem nav nedz politiskās, nedz kādas citas atbildības un sabiedrība klusuciešot visu ņem pretī. Jautājums tātad ir mums, patērētājiem: “Vai nav pienācis laiks domāt?”

LA.lv