Uldis Šmits: Maskava meklē jaunus sabiedrotos Eiropā 7
Sergejs Lavrovs nesen izteicās, ka Rietumi ar savām sankcijām alkstot Krievijā mainīt režīmu. Pie reizes viņš sacīja, ka Maskavas attiecības ar Eiropas Savienību vairs nebūšot agrākās, tomēr “neviens negrasās šaut sev kājā, atsakoties no sadarbības ar Eiropu”. Viņa teiktais varbūt arī bija domāts, lai drusku nomierinātu tos režīmam tuvos ļaudis, kuri savus bērnus sūta Vakareiropas augstskolās un labprāt atpūšas Vidusjūras pludmalēs vai Alpu kalnu kūrortos, kur augsta ranga krievu ierēdņi un biznesmeņi masveidā ierodas uz savas ādas baudīt Rietumu kaitīgās ietekmes visdažādākās izpausmes. Taču Eiropa ir vajadzīga Kremlim arī gluži politiskā ziņā. Noteiktu stratēģisku plānu īstenošanai.
Galvenokārt, un tas nav īpašs noslēpums, tie saistās ar Ziemeļatlantijas alianses lomas vājināšanu un attiecīgi Krievijas ietekmes vairošanu Eiropā. Lai sasniegtu šo mērķi, Kremlis vairs nevar īsti paļauties uz Eiropas t. s. tradicionālo partiju politiķiem, kaut arī pūliņi viņus iespaidot netiek žēloti. Nu līdztekus tam pastiprinās tendence, ko vēl pirms dažiem gadiem neuztvēra pārāk nopietni, proti, Maskavas atbalsts ES valstu galēji labējām partijām. Francijā neviens nešaubās, ka plaši apspriestais Nacionālās frontes saņemtais aizdevums no šķietami necilas, bet Putina paziņu un viņam tuvu struktūru kontrolētas bankas “First Czech Russian Bank” ir darījums, kas noticis ar Kremļa svētību. Marinas Lepēnas partijai neizdevās iegūt naudu (nākamā gada vēlēšanu kampaņām) nekur citur, jo daudzus atbaida Nacionālās frontes ideoloģiskais mantojums, kurš daļēji aizgūts no Višī kolaboracionistu režīma un kurā ietilpst arī partijas goda prezidenta Žana Marī Lepēna bēdīgi slavenie spriedelējumi, ka nacistiskā okupācija nemaz neesot bijusi tik briesmīga, vai par gāzes kamerām kā “sīku” vēstures detaļu. Tā ir partija, ap kuru, par spīti Marinas centieniem piešķirt tai respektabilitāti, joprojām spieto dažādas pakāpes holokausta noliedzēji, koloniālās pagātnes apjūsmotāji un puiši ar skūtām galvām. Šīs un citas detaļas nav bijušas par šķērsli Marinas Lepēnas braucieniem uz Maskavu, kur viņu silti uzņēmis Valsts domes priekšsēdētājs Sergejs Nariškins. Savukārt Nacionālās frontes cilvēki ir piedalījušies kā “novērotāji” Krimas un Doņeckas “referendumos”, kā arī Maskavas propagandas raidījumos. Taču Krievijas atzinību tāpat iemantojušas vēl krietni drūmākas personas, arī Bulgārijas partijas “Ataka” vadonis Volens Siderovs, kurš aicināja pārvērst čigānus ziepēs, vai pat odiozās figūras no Grieķijas partijas “Zelta rītausma”, kura nemaz neslēpj savu piederību neonacismam. Kremļa uzraudzītajos plašsaziņas līdzekļos tamlīdzīgi politiskie spēki, ja tos tā var dēvēt, parādās visnotaļ labvēlīgā gaismā. Kas ļauj diezgan ironiski raudzīties uz Krievijas uzbļāvieniem Latvijai vai katru gadu ANO ierosinātajām rezolūcijām pret nacisma glorifikāciju. Kamēr pati Maskava iesaista ultralabējo aprindas “krievu pasaules” atbalstīšanas pasākumos. Piemēram, Krimā ārzemju “novērotājus” organizējis kāds Liks Mišels, kurš žurnāla “Le Nouvel Observateur” vērtējumā ir “beļģu neonacists, Trešā reiha un Putina apbrīnotājs”. Cik noprotams, Tatjana Ždanoka tur atradusies diezgan zīmīgā kompānijā, bet tā nepavisam nav nejaušība. Jo, kā norāda daži analītiķi, PSRS izmantoja Eiropas demokrātiju graušanai komunistus, turpretī šodien Kremlis vairāk paļaujas uz fašistiem. Likumsakarīgi.
