Uldis Šmits: Par fašisma atbalstītājiem dēvē tos, kuri protestē pret agresiju 4
Mēs no savas vēstures pieredzes esam labi ielāgojuši, ko nozīmē, piemēram, “atbrīvošana” vai padomju tanku iemiesota “brālīga palīdzība”. Proti, visi šie vārdi, kuru īstā jēga ir atmesta, lai tos piepildītu ar falšu saturu. Ievērojamā publiciste Anne Aplbauma, grāmatas “Gulags: padomju nometņu vēsture” autore un Pulicera balvas laureāte, nesen laikrakstā “The Washington Post” Ukrainas notikumu sakarā ir sniegusi virkni piemēru tam, kā Kremļa tagadējā vara šo padomju tradīciju turpina.
Viņas aplūkotajā klišeju uzskaitījumā figurē arī “nacists” un “fašists” – “šie vārdi ar smagu pagātni”, kurus pat atbildīgas Maskavas amatpersonas, ieskaitot Krievijas ārlietu ministru Lavrovu, pamanās piekabināt lielai ukraiņu tautas daļai. Tāpēc ir iedarbināta spēcīga smadzeņu skalošanas mašinērija, kas nekautrējas izmantot arī falsificētu fotogrāfiju tiražēšanu un tamlīdzīgus pārbaudītus paņēmienus. Protams, galēji labējais radikālisms sastopams arī Ukrainā, bet, kā piebilst Anne Aplbauma, tā ietekme ir mazāka nekā, teiksim, Francijā vai Austrijā. (Un jāpiemetina – pat krietni mazāka nekā Krievijā.) Bet šoreiz ir runa par realitātes apzinātu sagrozīšanu, lai piesavinātos citas Eiropas valsts teritoriju. Kas savulaik bija totalitāro režīmu propagandas firmas zīme.
Slavenajā Džordža Orvela romānā “1984” ir attēlots “lielā brāļa” vadīts politiskais režīms, kur par oficiālo valodu pasludināta “jaunruna”, lai melus uzdotu par patiesību. Līdzīgi Putina režīma ieviestajā “jaunrunā” par fašisma atbalstītājiem vai ekstrēmistiem dēvē tos, kuri protestē pret agresiju. Krievijā tiek radīti arvien jauni tādai orveliskai izpratnei atbilstoši likumi, saskaņā ar kuriem, sacīsim, prasības ievērot Ukrainas teritoriālo integritāti var tikt uzskatītas par “ekstrēmistiskām”. Lai gan pati Krievija ar augstu paceltu teritoriālās neaizskaramības karogu ir karojusi sev piederošajā Čečenijā, un viegli iedomāties Kremļa reakciju uz Krimas tipa referendumu, ja tādu būtu sarīkojuši čečenu separātisti. Putina Krievijā “jaunruna” izspiež citus viedokļus, bet neatkarīgas, necenzētas informācijas telpa ir sašaurināta līdz minimumam vai vispār tiks likvidēta. Kas liek atcerēties vienu no “lielā brāļa” pamatsaukļiem – “Nezināšana ir spēks!”. Manipulācijas ar jēdzieniem, kuru saturs ir apgriezts kājām gaisā, Maskava pārsvarā izmanto līdzpilsoņu un t. s. tuvējās aizrobežas homo sovieticus apmaušanai (kā teiktu Uldis Ģērmanis), jo Rietumu ietekmēšanai tādas manipulācijas vairs lāgā neder.
Taču šos Kremļa vingrinājumus ar politisko leksiku var uztvert dažādi – kā atbaidošu parādību vai kā padomju cilvēka mentalitātei patīkamas dzimtās valodas skaņas, kas atsauc atmiņā brīnišķīgos PSRS laikus un silda “tautiešu” sirdis. Piemēram, Latvijā, kur valda “diskriminācija” un “esesieši” nebeidz “maršēt”, bet labi, ka ir “antifašisti”, cīnītāji “par cilvēka tiesībām” un, jā, arī “sociāldemokrāti”.
Pret demagoģiju un meliem tomēr pastāv pretlīdzeklis – saukt lietas īstajos vārdos.
