Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. septembris, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Impērijas atjaunotāju spekulācijas ar pašnoteikšanās jēdzienu 
 (4)

vesti

Attēls no avīzes "Vesti segodņa" – Tatjana Ždanoka pēkšņi kļuvusi par lielu Skotijas neatkarības atbalstītāju. Ne bez nolūka...

Ja skoti referendumā būtu nobalsojuši par neatkarību un tā tiktu starptautiski atzīta, tad pienāktos atzīt arī Krimas atdalīšanu no Ukrainas, kā arī Doņeckas un Luhanskas “tautu” tiesības uz “neatkarību” – tādu apgalvojumu tiražēšanai īsti piemērots brīdis būtu pirmais aprīlis. Tomēr ir viegli izskaidrojams, kāpēc tagad šīs aplamības gvelž Krimas “premjerministrs” vai Maskavas propagandisti. Un viņi to dara ne jau joka pēc.

Atspēkojumam varētu noderēt kādreizējā Ukrainas prezidenta Leonīda Kravčuka frāze – “es tādas Doņeckas vai Luhanskas nācijas nezinu”, uz kurām būtu attiecināmas nāciju pašnoteikšanās tiesības mūsdienu izpratnē. Varētu arī atgādināt, ka balsojums Skotijā nebija pretrunā Apvienotās Karalistes likumiem un tas notika saskaņā ar 2012. gada novembrī noslēgtu vienošanos, turklāt skoti pamatīgi diskutēja, un dažādu viedokļu izteikšana nekādi netika iegrožota. Savukārt Krimā notikušajam nav nekā kopīga ne ar Ukrainas likumiem, ne ar starptautisko tiesību normām – tā ir Krievijas agresija, kuras iespaidā tika okupēta un anektēta citas valsts teritorija. (Pats Putins ir atzinis īpašu vienību jeb zaļo cilvēciņu iesūtīšanu operācijas raitākai norisei.) Pēc pagājušā gadsimta 30. gadu beigu paraugiem Krimas un “Jaunkrievijas” neveiklā pielīdzināšana Skotijai acīmredzot nozīmē to, ka minēto paraugu izmantošana vēl gluži nav izsmelta.

Latvija ārpolitiski saskarsies ar šīm problēmām Eiropas Savienības Padomes prezidentūras laikā, kad vajadzēs pievērsties ES Austrumu partnerībai, un arī iekšpolitiski nav izslēdzama kāda “pašnoteikšanās” izpausme. Kremļa pretenziju vēriens Latvijā izgaismojās jau šā gada martā – Krimas anšlusa atbalsta piketā, kur tika pieprasītas “garantijas krievu valodai no Sevastopoles līdz Rīgai”. Intervijā aģentūrai LETA Ždanoka, pieminēdama referendumus Skotijā un Katalonijā, toreiz klāstīja: “Krimas tautai ir tādas pašas tiesības uz pašnoteikšanos, kādas jau ir izmantojušas desmitiem Eiropas tautu.” Diez vai viņa to pašu būtu sacījusi par “Sahalīnas tautu”. Krimas tatāriem Krimā ir atņemtas pat viņu tautas padomes jeb Medžlisa telpas, nerunājot par pašnoteikšanās tiesībām. Tādu tiesību prasītāji Krievijā vispār tiek likti aiz restēm. Cita lieta – Skotija, kuras neatkarību Krimas “premjers” Aksjonovs bija gatavs no sirds atbalstīt, jo “konkrētajā vietā dzīvojošajiem cilvēkiem ir labāka sapratne par tur notiekošajiem procesiem”. Protams, ar nosacījumu, ka “konkrētā vieta” atrodas ārpus Krievijas.

Baltieši ar savu pagātnes pieredzi spēj iejusties to Eiropas tautu ādā, kam nav savu nacionālo valstu, un iztēloties referendumu zaudējušo Skotijas neatkarības piekritēju emocijas, lai gan viņu politiskās atvadas no Londonas nepavisam nebūtu samērojamas ar Baltijas valstu atbrīvošanos no PSRS okupācijas režīma. Mūsu vēstures pieredze ļauj arī skaidrāk saskatīt Kremļa impērijas atjaunotāju spekulācijas ar pašnoteikšanās jēdzienu, kas, novests līdz absurdam, varētu tikt attiecināts uz kādu, teiksim, “Bolderājas tautu” vai “Sūnu ciema republiku”, kuras pārstāvji piesakās vest laimes lāci no Maskavas. Taču tas jau kādreiz Latvijā ir uzturējies. Pietiekami ilgi, lai mēs pagūtu ielāgot, ar ko “Donbasa nācija” atšķiras no skotiem vai kataloņiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Skoti, lai arī runā angļu dialektā ir atsevišķa tauta, kas spējusi veidot nāciju. Kad Anglija deportēja savus ebrejus 13. gadsimtā, Skotija to nedarīja. Skotija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kas bija toleranta pret ebrejiem un kuras teritorijā ebreji nav nekad tikuši represēti. Bet Ždanoka diez vai dēļ šī iemesla atbalsta Skotijas neatkarību…

    Krimas tatārus gan nevajag taisīt pūkainus. Ukrainas sastāvā viņi nodarbojās ar valsts terorizēšanu un zemju sagrābšanu, tā ka viņi patlaban atrodas situācijā, ko var izteikt ar latviešu sakāmvārdu: no vilka bēg uz lāci krīt. Krimas pamatiedzīvotāji ir pārgrieķotie skitu pēcteči, kas no Taurijas(Krimas agrākais nosaukums), pateicoties Krievijas impērijai, tika izsūtīti dziļāk tagadējās Ukrainas teritorijā. Tādi paši “tatāri” ir pareizticībā pārgājušie gagauzi, kas kļuvuši par Moldovas “pamatiedzīvotājiem”. Ja mēs uzskatam, ka Krimas tatāri ir Krimas pamatiedzīvotāji, tad tāda pati Krimas pamatiedzīvotāju grupa dzīvo Lietuvā – karaīmi vai karaīti. Tiesa gan – šie atšķirībā no krimas tatāriem pieder pie citas reliģijas – jūdaisma. Neviena no šīm trim nosauktajām tautām to tagadējās atrašanās vietā nav bijuši pirmiedzīvotāji, tāpēc jautājums var būt tkai par viņu tiesību ievērošanu mūsdienu izpratnē, kādas ir dotas minoritātēm. Un Krievijas tiesiskums, kā Zelta ordas pēctecei gan nedod tiesības tai uzlikt ķepu uz Krimu, pat neskatoties uz to, ka tatāri ir ordas pēcteči.

    Skotijas neatkarību Krievija atbalsta tikai dēļ schadenfreude attiecībā uz UK, ne jau dēļ kaut kādām vietējo ilgām pēc neatkarības. Skotiem nav nekādu ilūziju par tagadējo Krievijas politiku Ukrainā, jo viņu domu šajā jautājumā veido BBC, nevis RT. Skotu neatkarības referendumā par neatkarību balsoja visi depresīvie Skotijas reģioni – tur kur cilvēki neko ekonomiski nezaudētu, bet iespējams, atnākot pārmaiņām – tikai iegūtu. Ja UK vairāk rūpētos par šo reģionu nodarbinātību un ieguldītu lai šie reģioni attīstās, tad neviens šajos reģionos par neatkarību nebalsotu. Šis ir tikai brīdinājums UK politikai un uztaisot lielākus klupienus, referenduma jautājums var atkal kļūt aktuāls un skoti var izlemt par sevi rūpēties paši – tas ir tajā gadījumā, ja arī otrajai skitliski lielākajai sastāvdaļai ap Edinburgu sanāks nonākt tajā pašā ekonomiskajā bedrē, kādā atrodas Glāzgova.

    Uz Krieviju šo Skotijas referendumu nevar attiecināt, jo Krievijas subjektiem nav nekādu pašnoteikšanos tiesību – to gubernatorus “ievēl” Putins. Krievijas subjektiem ir tikai tiesības pretoties un cīnīties par iekšējo vaŗu – kā tas ir noticis Čečenijas un Dagestānas gadījumā, kur kaŗu rezultātā ir notikusi etniskā tīrīšana, izdzenot krievus no Kaukāza un kā rezultātā Maskava, kā hanistes laikā maksā nodevas nomadu mafijai.

    Autors pieminējis Sahalīnas tautu, bet varbūt ir domājis izrakteņiem bagāto Sahas republiku, kuru apdzīvo sahieši kurus padomju laikā dēvēja par jakutiem. Sahalīnas pamattauta ir nivkhi – šī sala gan vienu laiku bija 50% Japānas pārvaldījumā, bet mūsdienās to apdzīvo krievi. Sahas republiku gan apdzīvo nekrievu vairākums…
    Vienīgais ar ko var salīdzināt ir Sibīrijas ķīniešu “Krima”, kas kādā dienā var pamosties kā Ķīnas tautas republikas sastāvdaļa – dēļ korupcijas un ķīniešu biznesa, kur Ķīna var izdomāt aizsargāt ķīniešu investīcijas, kas ir daudz svarīgāks arguments par valodas telpu – un Krievijai Doņeckā ne arī Krimā nav nekādu īpašumu – tie visi tika nozagti no Ukrainas.

  2. Un tad Vācija varētu pieprasīt Kēnigsbergas apgabalu, Japāna – Kuriļus, Somija – Karēliju, Latvija – Abrenes rajonu utt.

    • Diemžēl nē – saskaņā ar esošajiem līgumiem šīs daļas ir zaudētas. Latvijai bija iespēja tiesāties un strīdēties dēļ Abrenes, bet tad tā neatrastos ne ES ne arī NATO – un raugoties uz Ukrainas notikumiem, riskētu zaudēt vairāk – pilnīgi iespējams: pat neatkarību. Krievijas karaspēka iebrukuma gadījumā no ASV un ES militāru palīdzību demokrātiskām valstīm nesniedz. Diemžēl, jebkādas nākamās robežu maiņas – arī Krievijai par sliktu var notikt tikai un vienīgi kaŗadarbības rezultātā. Tradicionāli, tas nozīmētu Krievijas agresijas rezultātā un tai zaudējot šajā kaŗā, uzvarētājvalstīm var rasties doma to sadalīt, piešķirot kaimiņvalstīm kompensāciju teritorijas(Krievijas agresijas dēļ) un es domāju, ka šajā gadījumā Latvijai būs iespēja plesties līdz pat Urāliem… Vienīgā nelaime, ka dēļ iesaistīto valstu ieroču tehnoloģijas, liela daļa no tās teritorijas būs radioaktīvā Černobiļa.

  3. KOLONISTU, OKUPANTU nacija.
    Ar to viss izteikts.
    Un “pashnoteiksanas” balstita vien uz Krievijas imperijas velmem paplasinat tas teritoriju, atsaucoties uz jau ieprieks nereti speciali iesutito krievvalodigo imigrantu masas “aizstavibu” pret integresanos mitnes valstis, kuras tie par tadam joprojam neuzskata, sagraut citas valstis, jo ne jau attistibai tiem tas zemes vajadzigas, bet paklausanai.
    Pasarg dies pasauli no tiem barbariem, kuri izversas, lai iznicinatu. Ka kadreiz Baltiju, tagad Abhaziju, Krimu, utml.

Draugiem Facebook Twitter Google+