Viedokļi
Komentāri

Viktors Deņisenko: Kremļa propagandas izgāšanās Baltijas frontē 39


Viktors Deņisenko politiskais apskatnieks, Viļņas Universitātes lektors
Viktors Deņisenko politiskais apskatnieks, Viļņas Universitātes lektors
Foto – Karīna Miezāja

Kremļa propagandas izgāšanās Baltijas frontē

Krievijas propaganda centīgi pūlas parādīt Baltijas valstis kā nenozīmīgas, bez ietekmes starptautiskajā politikā vai pat vienkārši – neizdevušās valstis. Tomēr lielie pūliņi, kādus Kremlis iegulda informatīvajos vēstījumos pret Lietuvu, Latviju un Igauniju, liecina, ka Baltijas valstis ir svarīgas Krievijas ārpolitiskajā diskusijā.

Iemesli ir viegli izskaidrojami. Pavadot piecdesmit gadus padomju okupācijā, Baltijas valstis tomēr ir spējušas veiksmīgi atgriezties un integrēties Rietumeiropas ģeopolitiskajā paradigmā. 2004. gadā tās nostiprināja šos panākumus ar dalību Eiropas Savienībā un NATO. Citiem vārdiem sakot, tieši tajā laikā Baltijas valstis pārgāja citā ģeopolitiskajā telpā, kuru Kremlis tik kaismīgi cenšas sev pretstatīt.

Lietuvas, Latvijas un Igaunijas panākumi ir nozīmīgi arī visai pārējai postpadomju telpai. Tas parāda, ka padomju okupācija nav nekāds ģeopolitiskais lāsts, kas padara neiespējamu liberālās demokrātijas principu ieviešanu un rietumniecisko attīstības ceļu. Protams, Baltijas valstīm, tā teikt, “paveicās” – okupācija ilga “tikai” 51 gadu. Vai tas ir daudz vai maz – tas ir drīzāk filozofisks jautājums. Taču liela nozīme bija arī starpkaru perioda pieredzei, kad šīs valstis bija neatkarīgas.

Pašlaik Krievija uzsver, ka pat padomju laikā Baltijas valstis bija sava veida “svešie”. Maskavai šī attaisnošanās vajadzīga, jo pašreizējo Krievijas režīmu pārņem šausmas, iztēlojoties, ka veiksmīgo integrāciju Rietumu pasaulē varētu turpināt arī Gruzija vai Ukraina.

Tomēr, kā jau minēju [raksta autors ir Viktors Deņisenko, politiskais apskatnieks, Viļņas Universitātes lektors], Kremļa propaganda Baltijas valstīm pievērš īpašu uzmanību. Kāpēc tā?

Mežabrāļi kutina nervus

Lielu histēriju Krievijā izraisīja šķietami nevainīga īsa NATO filma par tā sauktajiem mežabrāļiem. Te jāatgādina, ka periodā no 1944. līdz 1953. gadam Baltijas valstu iedzīvotāji pretojās padomju režīmam, arī ar ieročiem. Jau tolaik Maskava centās Lietuvas, Latvijas un Igaunijas neatkarības cīnītājus pasniegt kā “fašistus” un “nepiebeigtos nacistu līdzskrējējus”. Šis naratīvs ļāva aizsargāt mītu par “Baltijas brīvprātīgu iestāšanos PSRS”.

Šodien Maskava cenšas darīt to pašu – aizstāvēt padomju propagandas naratīvus, kuri atkal ir kļuvuši pieprasīti. Cīņā pret mežabrāļiem iesaistījās pat Krievijas Ārlietu ministrija. Šķiet, īpaši sāpes Krievijas propagandai sagādāja tas, ka šoreiz par mežabrāļiem ierunājās ne jau Viļņā, Rīgā vai Tallinā. NATO parādīja Baltijas valstu pretošanās kustību kā piemēru cīņai par savu valsti un savu zemi. Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos tas ir kā iedvesmojošs piemērs. Ar NATO līdzdalību naratīvs par Baltijas valstu mežabrāļiem pārstāja būt lokāls un kļuva globāls.

Krievijas propaganda nebija īpaši oriģināla. Maskava uzstājīgi turpināja iztēlot mežabrāļus kā bandītus. Krievijas Ārlietu ministrija vārījās un satraucās tā, it kā pretošanās kustība to joprojām apdraudētu.

Taisnības labad jāatzīmē, ka par vēsturi vienmēr ir ļoti grūti runāt melnbaltās kategorijās. Arī pretošanās kustībā bija dažādi ļaudis. Ir liecības, ka arī NKVD cilvēki nereti pārģērbās par mežabrāļiem un veica noziedzīgus nodarījumus, lai diskreditētu mežabrāļus un mazinātu iedzīvotāju atbalstu. Taču tas nemazina faktu, ka daļa Baltijas valstu iedzīvotāju cīnījās par neatkarības atjaunošanu, pat neskatoties uz to, ka no mūsdienu viedokļa šāda cīņa izskatās traģiska savā bezcerībā.

NATO “pie vārtiem”

Nav grūti pamanīt, ka tieši NATO spēku palielināšanās Baltijā rada bezspēcīgu Kremļa niknumu. Arī uzbrukumus filmai par mežabrāļiem var skatīt šajā kontekstā. Jāatgādina, ka šajā sakarā šogad ir novēroti vairāki nopietni propagandas uzbrukumi.

Februārī, neilgi pirms Lietuvas Neatkarības dienas, vairāki Seima deputāti saņēma e-pasta vēstules, kurās tika stāstīts sirdi plosošs stāsts. Anonīms avots ziņoja, ka NATO kontingentā ietilpstošo Vācijas karavīru grupa Lietuvas pilsētā Jonavā it kā izvarojusi sešpadsmitgadīgu bērnu nama audzēkni. Vēstulē bija apgalvots, ka Lietuvas tiesībsargājošās iestādes šos faktus cenšas noslēpt.

Zibenīga informācijas pārbaude parādīja, ka tā ir viltus ziņa. Šis gadījums tika atzīts par mērķtiecīgu informatīvo provokāciju pret NATO kontingentu. Stāsts par “izvarošanu” lielā mērā atgādināja citu Krievijas propagandas naratīvu – par “migrantu izvaroto meiteni Ļizu Vācijā”. Bet tas jau vairs nav nekāds jaunums, ka Krievijas propaganda ir diezgan slinka un neizceļas ar izdomu.

Cita informatīvā provokācija vēlāk tika vērsta pret NATO bataljona komandieri Lietuvā Kristoferu Huberu. Šajā gadījumā marta beigās Seima Nacionālās drošības un aizsardzības komitejas locekļi saņēma anonīmu e-pasta vēstuli, kurā bija apgalvots, ka Hubers ir Krievijas aģents. Informācijas pārbaude atkal parādīja, ka šim apgalvojumam nav nekāda sakara ar realitāti.

Tomēr izsmalcinātākā informatīvā provokācija tika īstenota aprīlī. Tad tika uzlauzts Lietuvas ziņu aģentūras BNS (Baltic News Service) serveris. Mērķis bija publicēt viltus ziņu par to, ka NATO bataljona karavīri mācību laikā Latvijā it kā saindējušies ar iprītu (sinepju gāzi). Šīs informācijas mērķis nebija tikai reģionālā dienaskārtība. Acīmredzot te sava nozīme bija arī Sīrijas kontekstam: gadījumam, kad Bašara Asada armija lietoja ķīmiskos ieročus pret civiliedzīvotājiem. Ziņai par “saindēšanos Latvijā” vajadzēja uzvedināt uz domu, ka tieši NATO piegādā ķīmiskos ieročus Sīrijas opozīcijai, nevis Sīrijas diktators indē pats savu tautu.

Kiberuzbrukuma elements te pelna īpašu uzmanību, jo “ziņu” mēģināja legalizēt kā publikāciju, kas nāk no uzticama avota. Krievijas propagandistiem nākas lietot šādas viltības, jo viņu oficiālajiem kanāliem maz kurš tic.

Kremļa kļūda

Krievijas propagandas aktivizēšanās Baltijas informatīvajā frontē liecina par to, ka Kremlis ļoti sāpīgi uztver savu stratēģisko kļūdu. Maskava ir pieradusi domāt par Rietumiem kā par vāju ģeopolitisko telpu, kas ir sašķelta un grimst savā individuālismā. Tāpēc Maskavai bija pārsteigums, ka pēc Krimas sagrābšanas un kara izraisīšanas Ukrainas austrumos sekoja NATO mobilizācija. Brisele skaidri pateica, ka draudus Baltijas valstu drošībai uztver kā reālus. NATO nodemonstrēja, ka tai nav otršķirīgu biedru un visa NATO teritorija ir kopējā drošības zona, kas tiek aizsargāta. Šodien Kremlis vaid par “NATO pie mūsu vārtiem”, taču ironiski, ka alianses klātbūtni pie tās austrumu robežām ir stiprinājušas tieši pašas Krievijas darbības. Taču NATO ir aizsardzības organizācija, tāpēc Krievijas histērija ir teatrāla.

Kremlis ir atklājis diezgan plašu informatīvo fronti pret NATO. Tās Baltijas sektoram, kā izskatās, Maskava piešķir īpašu nozīmi, tāpēc te Baltijas valstis nevarēs atslābt.

Viktors Deņisenko politiskais apskatnieks, Viļņas Universitātes lektors

Raksts publicēts portālā “Newsader.com”

(Tulkojis Māris Antonevičs)

LA.lv