Guntis Ščerbinskis: Kremļa “sputņika” rokrakstā 2
Tāpat kā gājputni šopavasar atgriezušies pāragri, nodomāju, ka arī tā sauktie antifašisti šogad modušies agrāk, nevarot sagaidīt 16. martu. Tāds iespaids radās, novērojot pagājušajā nedēļā pie Ārlietu ministrijas ēkas Rīgā notiekošo piketu. Protestētāji izmantoja tos pašus fetišus un rekvizītus – strīpainos cietumnieku uzsvārčus un attēlus ar novārdzinātiem bērniem aiz koncentrācijas nometnes dzeloņstiepļu žoga, kas ir “antifašistu” firmas zīme. Lai arī piketētāju saukļi šoreiz vēstīja par atbalstu Lielbritānijā aizturētajai pilsonei Lailai Bricei un “rokas nost no Latvijas bērniem”, ielas performance atgādināja Kremļa propagandas “sputņika” rokrakstu.
Jau vismaz pusgada garumā redzam centienus Latvijas sabiedrisko domu noskaņot pret Lielbritāniju, kura tā vien tīkojot atņemt latviešiem bērnus. Interesanti, ka šī informatīvā kampaņa tik ļoti saskanējusi ar Krievijā izvērsto propagandu pret “nežēlīgajām” amerikāņu audžuģimenēm vai “perversajiem” nīderlandiešu audžuvecākiem, kuri tik ļoti tīko Krievijas bāreņus vai vecāku pamestos bērnus. Situācijas nedaudz atšķirīgas, tomēr vēstījums viens – Rietumu pasaulei ir ļauni nodomi attiecībā uz mūsu bērniem.
Lielākais kauns ir par to, ka šajā kampaņā jau pirms kāda laika ir iesaistījusies arī Saeima un arī mūsu politiķu retorikā parādījies sauklis: “Mēs neļausim laupīt mums mūsu bērnus!” Sabiedrības uzkurināšanai politiķu diskusijās tikuši minēti pārspīlēti skaitļi par gadījumiem, kad Lielbritānijā no latviešu ģimenēm izņemti bērni. Piemēram, nosaukts skaitlis – 61, lai gan vēlāk izrādījās, kad runa te ir par ģimenēm, kas nonākušas britu sociālo dienestu redzeslokā, nevis par vecākiem atņemtiem bērniem. Šī psihoze rezultējusies pat īpašā Saeimas pieņemtā deklarācijā nepilngadīgo Latvijas valstspiederīgo aizsardzībai ārvalstīs. Manā ieskatā, pat ja ir pamats kādiem pārmetumiem par nepietiekamu informācijas apmaiņu Latvijas un citu valstu starpā par mūsu bērnu stāvokli, šie jautājumi jārisina tehniskās starpvalstu sarunās. Ja patiesi deputātiem rūp mūsu bērnu stāvoklis, kur tad ir Saeimas deklarācija par to, lai novērstu mūsu ģimeņu slīgšanu nabadzībā, vai par veselības aprūpes pieejamību bērniem, it īpaši Latvijas reģionos? Šādas valstiskas stājas nav, tieši otrādi – kad runa ir par bērnu veselības aprūpi vai izglītības sistēmu, valsts uz to lūkojas kā uz lieku nastu, nevis investīcijām pašas nākotnē.
Kad runa ir par bēgļiem, mēdz sacīt, ka tiem te jādzīvo pēc mūsu likumiem un tikumiem. Taču tieši tāds pats princips ir jāattiecina pašiem uz sevi, ja pārceļamies uz dzīvi citā zemē. Vecākiem, kuri tomēr nonākuši līdz bērnu atņemšanai, ir jāanalizē savas kļūdas un tās jālabo. Tā vietā, lai Saeimas komisija šādiem vecākiem solītu aklu aizstāvību, vērtīgāk būtu tiem gādāt audzinošu probāciju.
Iespējams, mans viedoklis jautājumā par vecāku atbildību ir radikāls. Taču tas balstās paša pieredzētajā. Vēl šodien spilgti atceros, kā bērnībā laukos kaimiņu mājās sadega uz brīdi bez pieskatīšanas atstāts bērns. Viņš bija pielavījies pie krāsns, kurā vēl kvēloja ogles. Kad kaimiņi sajuta piedūmojumu un atlauza durvis, bija jau par vēlu. Var teikt, ka tas bija tikai nelaimes gadījums, jo ģimenē šādā “patstāvībā” bija jau izaudzināti divi citi bērni. Es tomēr uzskatu, ka tas ir noziegums.
