Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. jūlijs, 2012
Drukāt

«Krēsla» mūs gaismā neizvedīs


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par rakstniecības, grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā (Māras Svīres, Dagnijas Dreikas, Jāņa Vādona, Leldes Stumbres, Arvīda D. Deģa, Lijas Brīdakas, Jāņa Valka un Ingunas Baueres rakstus sk. “LA” 22. un 29. maijā, 5., 13., 18. un 26. jūnijā, 3. un 17. jūlijā. Šoreiz – žurnālistes un rakstnieces Ingas Jērumas viedoklis. 



 

Vai maz vajag?…

Nekad nebūtu domājusi, ka elementāras lietas ir tik grūti pierādīt! Kāpēc tautai nepieciešamas grāmatas dzimtajā valodā? Tikpat labi var jautāt, kāpēc cilvēkam vispār jāmācās lasīt un rakstīt? Kāds labums no tā viņam un sabiedrībai, kurā viņš dzīvo? Iespējams, ka būt analfabētam ir daudz mierīgāk. Droši vien pareizi vien bija, ka likvidēja mūsu galveno literāro žurnālu “Karogs” – to taču 1940. gadā dibināja okupanti no Padomju Savienības! Viņi caur šo izdevumu bīdīja savu ideoloģiju, taču mūsu kapitālistiskajā Latvijā nekādas ideoloģijas nav un simt gadus tāda nav vajadzīga.

 

Ja cilvēki pārstās mācīties lasīt (un tas jau pamazām notiek – gandrīz piektajai daļai vidusskolas vecuma jauniešu lasīšana sagādā grūtības), tad pats no sevis atrisināsies pēdējā laikā samilzušais jautājums par grāmatniecības attīstību un tās nākotni. Nekāda latviešu literatūra nebūs vajadzīga. Un miers mājās.

 

Nauda, nauda 
un tikai nauda

Kamēr es gudroju, vai mans domu gājiens ir vai nav pareizs, uz Latviju ciemos atbrauca mana krustmeita Laila Grīnberga. Viņa ieguvusi bakalaura grādu Londonas universitātes Karaļa koledžā (King’s College) angļu valodā un literatūrā un šopavasar beidza maģistrantūru Izglītības institūtā (Institute of Education). Viņas maģistra darba temats bija par izglītības nozīmi sabiedrības attīstībā.

Parunājot ar viņu, beidzot sapratu, ko nozīmē kultūras ministres teiktais apaļā galda sarunās “Latvijas Avīzē”: “Mēs nedabūsim naudu, ja nerunāsim valstiskā valodā.” Un valstiskā valoda, pēc ministres domām, ir noskaidrot, kāds labums būs valstij no tā, ka cilvēki lasīs. Citēju: “Labums būs, ja teiksim: izdosim četrus, piecus, septiņus žurnālus, un no katriem tūkstoš iedzīvotājiem to izlasīs simts, tad bērniem skolā lasītprasme uzlabosies no vidēja līmeņa līdz augstam.”

 

Valstiskā valoda tātad ir skaitļu valoda?

– Tieši tā, – apstiprināja mana krustmeita. – Rietumos jau sen tiek iedzīvināta teorija – cilvēkiem jāmācās, lai vēlāk varētu pelnīt naudu un vairot valsts bagātību. Jautājums vienmēr ir – vai tu noliki eksāmenu? Tā ir tā sauktā cilvēku kapitāla teorija (human capital theory). Tevī investē, tu iegūsi noteiktu zināšanu daudzumu un vēlāk šo ieguldījumu atmaksāsi, vairodams savas valsts ekonomisko potenciālu.

 

Inteliģences līmenis sabiedrībā, protams, pazeminās. Pirms piecdesmit gadiem cilvēki sarunās brīvi izmantoja citātus no Šekspīra, Dikensa, citiem angļu rakstniekiem, šobrīd minam piemērus no seriāliem – “Draugiem” vai “Simpsoniem”. Tos visi redzējuši un uz to pamata veido savus dzīves uzskatus.

 

Pēdējā laikā gan sāk runāt par cilvēka izaugsmes vai attīstības (development) indeksu. Tā kritēriji ir – cik daudz cilvēkam ir brīvā laika, vai viņam ir kāds vaļasprieks, vai viņš lasa grāmatas, vai viņam atliek laika ģimenei, vai viņš var mierīgi paēst, atpūsties utt. Joprojām tiek izskatīts, ka attīstīta valsts ir tā, kurā visvairāk naudas. Bet tā nav. Tanzānijā, kur es kā brīvprātīgā pusgadu nostrādāju par skolotāju, naudas ir ļoti maz, cilvēki dzīvo ārkārtīgi nabadzīgi, taču pāri par 90% no viņiem lasa un raksta.

 

“Cik līdzīgas 
šīs gleznas!”

Ko var atļauties Lielbritānija ar savu 61 miljonu iedzīvotāju, to Latvija ar saviem knapi diviem – nekādā ziņā. Ja mēs pazaudējam savu literatūru, tad zūd mūsu valoda un mēs paši. Tā, šķiet, ir elementāra patiesība. Bet dzīvojam jaunās tūkstošgades 12. gadā un – ir gan jāpierāda. Turklāt – nevis kādai zivsaimniecības vai kokrūpniecības ministrijai, bet gan… Kultūras ministrijai.

Tai pašai iestādei, kas izstrādājusi Ministru kabinetā apstiprinātās “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018. gadam”, kurās teikts, ka “Latviešu valoda un kultūrtelpa veido nacionālās identitātes pamatu, tā stiprina piederību nācijai un Latvijas valstij.

 

Tāpēc latviešu valodas un kultūrtelpas saglabāšana un nostiprināšana ir Latvijas ilgtermiņa attīstības prioritāte.” (Izcēlums mans. – I. J.) Ja jau tā ir prioritāte, ko tad mēs te velti muti dzesējam? Tad jādara viss, lai valodu un kultūrtelpu saglabātu un nostiprinātu.

 

Tā vietā jādzird dīvaini apgalvojumi (“literatūra izkritusi no ratiem”) un lietas būtības neizpratne.

Nedomāju, ka ministrija būtu akurāt pret latviešu valodas un nācijas saglabāšanu, taču skaidrības par to, kā tas darāms, acīmredzami nav.

 

Katliņš stāv 
uz aukstas plīts

Viens no izplatītākajiem argumentiem pret latviešu rakstnieku darbiem ir: “Tā nav nekāda literatūra, tos smērējumus neviens nelasa.”

Esmu gatava piekrist, bet tad man uzreiz rodas jautājums – kur tie šedevri lai rodas, ja vajadzību pēc rakstniecības tik daudzi noliedz un negrib atbalstīt? Ikviena nozare attīstās procesā – radošajā dzīvē, kas sastāv gan no plānotiem, gan neparedzamiem notikumiem, sarunām, viedokļiem, diskusijām, strīdiem un sīkām detaļām, ko pat nav iespējams formulēt.

Literatūras process būtu saistīts ar preses izdevumiem. Igauņiem tādu esot septiņi, latviešiem viens – “Latvju Teksti” un tas pats iznāk tikai četrreiz gadā.

 

Labi, ka ir vēl mājaslapa satori.lv, kurā var gan lasīt, gan izteikties arī par literatūru. Procesam ir nepieciešamas gan rakstnieku organizācijas, gan jauno literātu nometnes, konsultācijas, lasījumi un citas aktivitātes.

 

Kolēģi piesauc Ziedoņa “garaini, kas veicina vārīšanos”. Garainis nevar rasties, ja plīts stāv auksta.

 

“Dodiet mums vampīrus 
un Hariju Poteru!”

Nu esam nonākuši līdz skolai. Pedagogi un vecāki apgalvo, ka mūsdienu bērni grāmatas nelasot, latviešu mēli mācīties nevēloties, jo neuzskatot par prestižu valodu. Jāzina esot svešvalodas, bet dzimtajā jau tāpat visi spēj sazināties.

Skaidrs ir viens – obligātās literatūras saraksti, kaut arī nav uzskatāmi par sevišķi demokrātisku pedagoģijas paņēmienu, ir vienīgais glābiņš. Kādā skolā man stāstīja, ka no 27 klases bērniem rudenī tikai divi bija lasījuši kaut ko no pavasarī izsniegtā grāmatu saraksta, tāpēc nekāda literāra diskusija nebijusi iespējama.

Man stāv acu priekšā skats, kā meita vasarā laukos sēž uz sola vecvectēva smēdes priekšā un lasa “Mērnieku laikus”. Literatūras stundā viņai bija uzdots rakstīt vēstuli kādam no Blaumaņa noveles “Salna pavasarī” varoņiem. Puspajokam, pusnopietni ieteicos, lai raksta vecajam Mālniekam, skolotājai būs interesantāk, jo gan jau klasesbiedri izvēlēsies Lienu vai Andru. Meita jauna cilvēka maksimālismā tad nu arī krietni nosunīja nabaga veco saimnieku par to, ka ievilinājis savos slazdos jaunu meiteni.

 

Es ar savu pieredzi un rāmo skatu uz dzīvi uzmetos Mālniekam par advokāti, un mums ar meitu izvērtās gara un interesanta diskusija par 19. gadsimta Latvijas lauku dzīvi, tikumiem, šķirām, iespējām utt. Bet iegansts bija tikai viena neliela novele no mūsu klasikas apcirkņiem. Kā aprēķināt latos labumu, ko valsts gūst no manas meitas izglītošanās?

 

Ir mājas, kurās lasīšana bijusi tradicionāla paaudžu paaudzēs, bet visur tā, protams, nav. Atliek skola. Nevaram prasīt, lai ikviens latviešu literatūras un valodas skolotājs būtu tāds sava priekšmeta entuziasts, ka spētu aizraut klasi un pievērst to lasīšanai. Bet varam prasīt, lai, skolu beidzot, jaunietis zinātu, kas ir Kristīne, Indulis, Aija, Brīviņu saimnieks, Prātnieks… (Neminu Hamletu, kņazu Miškinu, Luīzi Milleri vai Azazello.)

 

“Nāks laiks un laika spaids,” teica Spīdola

Negribas atkal un atkal vaimanāt par to, kas pašlaik notiek ar latviešu valodu, – šai sakarā jau gana izteikušies speciālisti. No vienas puses – valoda attīstās, tajā ienāk svešvārdi, jaunvārdi, neierastākas gramatiskās formas, un tas ir normāli.

No otras puses – valodu, gramatiku, ortogrāfiju cilvēki vienkārši nezina. Un daudziem tā patiešām vairs nešķiet būtiska, jo viņu datoros nav latviešu fontu, telefonos – tāpat, tapec vinji raksta ka nu macedami ar domu – gan jau savejie sapratis. Droši vien tas iesēžas kaulos, un normāla rakstīšana vairs nepadodas.

 

Padomju laikā valoda čumēja un mudžēja no rusicismiem (bet publicēt gan tos neļāva!), tagad to vietā stājušies anglicismi. Lasu, ka iespējams “podkāsts par Prometheus bez spoileriem”, un raustu plecus. Švaukstam joprojām te būtu plašs darba lauks (tikai neviens vairs nezina, kas ir Švauksts!)

 

Nu, lūk, tad latviešu literatūra būtu aicināta saglabāt literāro valodu par spīti Spīdolas pareģojumam (to nespēj daudzie preses izdevumi, kuros arī pret valodu izturas kā nu kura). Varbūt izglītībai tomēr ir nozīme? Un varbūt tieši literatūra ir tā, kas paver plašāku skatu uz pasauli, dzīves dzelzs un zelta likumiem, cilvēku attiecībām, raksturiem? Varbūt arī no grāmatām mēs beidzot varam iemācīties kaut vai pārvaldīt savu valsti un nelaist pie teikšanas dažādus pašlabuma meklētājus, iznireļus un burlakus?

Ne jau “Bada spēles” vai “Krēsla” mūs izvedīs gaismā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+