Viedokļi
Komentāri

Viesturs Sprūde: Krieviem Latvijā neesot ar ko identificēties, paliek tikai 9. maijs 24

Foto: Timurs Subhankulovs

Nesen bija izdevība pavērot kādu interesantu diskusiju. LU Filozofijas un socioloģijas institūts rīkoja pasākumu, kurā runa bija arī par Latvijā dzīvojošo etnisko minoritāšu – krievu, ebreju, romu, tas ir, čigānu – pašidentificēšanos: kas veido viņu piederību dzimtai, kā dzimtas stāsti tiek nodoti nākamajām paaudzēm, kas ir tās lietas, caur kurām šīs etniskās grupas jūt savu kopību. Runātāji gados jauni, lielākoties trīsdesmitgadnieki, latviešu vidē integrēti, inteliģenti ļaudis. Un tad viena no runātājām – filozofijas maģistre, krievu meitene, kurai, pēc pašas vārdiem, piederība etniskajai kopienai dzīvē nav tas svarīgākais, – saka atziņu, par kuru vēlāk viena no klātesošajām domīgi nosaka: “Tas atvēra man acis…” Proti, vairākumam Latvijas krievu galvenais un patiesībā vienīgais identitāti veidojošais, apvienojošais, simboliskais faktors šobrīd ir 9. maijs… Tātad nekādas īpašās vietas, kapi, folklora, literatūra vai dzimtas stāsti kā citiem, bet 9. maijs. Turklāt, neesot nemaz obligāti, lai cilvēks nēsātu Georga lentīti un ietu izrādīties pie pieminekļa Pārdaugavā. Latvijas krievu sabiedrība pašu šīs sabiedrības locekļu konstatējumā ir ārkārtīgi sadrumstalota, un būtībā Latvijā nekas līdzīgs homogēnai krievu kopienai nemaz nepastāv, tomēr 9. maijs to apvieno par spīti tam, ka akcenti var būt dažādi – vienam tā ir “uzvara pār fašismu”, citam PSRS vai Krievijas uzvara, vēl citam “Krievijas uzvara pār Eiropu”, kas, protams, ir absurds. Par spīti loģikas trūkumam, tas ir vienīgais pasākums, kurā šie ļaudis spēj būt vienoti neatkarīgi no tā, cik kritiski vai nekritiski tie vērtē padomju gadus un šobrīd Krievijā notiekošo. Paradoksālākais, un to izsecināju vēlāk, sarunā ar šo meiteni, ka krievu sabiedrība, šķiet, nespēj izprast, ko minētais datums nozīmē latviešiem, un ka tam nav nekādas saistības ar Latvijas valsti vai identificēšanos ar Latviju, jo tie taču ir pavisam citas valsts svētki! Zīmīgi, ka Krievijā, kārtējai gadadienai tuvojoties, medijos parādās arī kritiski spriedumi par PSRS rīcību Otrajā pasaules karā, bet Latvijas krievvalodīgajos medijos jūs tādus materiālus neatradīsiet. Te nu būtu jāsecina, ka Latvijas krieviem 9. maijs ir ar vēl sakrālāku nozīmi nekā Krievijā.

Vēl viena atziņa, kas izkristalizējās šajā diskusijā: ir aplami iedomāties, ka izdosies atrast kādu kopsaucēju, stāstot krievvalodīgo iedzīvotāju daļai par 20. – 30. gadu Latviju. Vairākumam Latvijas krievu nav ne sentimenta, ne dzimtas atmiņu par “to” Latviju. Viņiem tā neizteic pilnīgi neko! Absolūtam vairākumam ne vecāki, ne vecvecāki nekad nav dzīvojuši “tajā” Latvijā. Viņi te ieceļojuši pēc kara. 20. – 30. gadu Latvijas krievu dia­spora? Tās pēcnācēji veido pavisam mazu daļu mūsdienu Latvijas krievu sabiedrības, turklāt šai daļai nekāda integrācija lielākoties nemaz nav nepieciešama. Atgādinu, ka tās nav manas, bet krievu cilvēka domas.

Starp citu, pēc šīm diskusijām LU Filozofijas un socioloģijas institūtā tika atvērta grāmata “Visi esam sava laikmeta bērni: krievu dzīvesstāsti Latvijā” ar piecpa­dsmit dažādu paaudžu Latvijas krievu dzīvesstāstiem. Interesanta, izglītojoša lasāmviela, jo intervētie stāsta, kā te nokļuvuši, kā iedzīvojušies, kā sākumā uztvēruši latviešus un Latviju un kāda ir attieksme tagad.

Bet ko darīt ar 9. maiju? “Pašlaik es neredzu, kas krievu kopienai varētu to aizstāt. Krievi 9. maijā pie pieminekļa izrāda savu kulturālo, simbolisko varu. Tā ir kopienas manifestācija,” spriež filozofijas maģistre. Jautājums paliek atklāts. Bet tiem, kas pie tā ķersies, jāņem vērā, ka uzdevumu var atrisināt, vienīgi precīzi apzinoties, kādi lielumi ir doti.

LA.lv