Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. jūlijs, 2013
Drukāt

Krievijā iznāk grāmata par 1940.gadu bez izskaistinājumiem

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Ar šo grāmatu derētu iepazīties 1940. gada ”brīvprātīgās pievienošanās” sludinātājiem.

 

Pirms kāda laika kolēģis no Krievijas jautāja, vai esmu lasījis Sergeja Buldigina grāmatu ”Baltijas teritoriālo strēlnieku korpusu vēsture”, kurā aprakstīta triju Baltijas valstu armijas likvidēšana un to pārtaisīšana par sarkanās armijas teritoriālajiem strēlnieku korpusiem. Lai labāk nelasot – grāmata esot nepareiza un nezinātniska. Nolēmu, ka tomēr nebūtu slikti iemest aci šogad Sanktpēterburgas izdevniecība ”Gangut” klajā laistajā grāmatā. Tāda iespēja radās, un teikšu godīgi, biju patīkami pārsteigts. Autoru personīgi nepazīstu, bet šim kungam ir padziļināta interese par mūsu reģionu un konkrēti par Latviju. Līdz šim viņš izdevis vēl divas grāmatas: ”Liepājas aizstāvēšana” un ”1941. gada cīņas par Rīgu”. Šos izdevumus lasījis neesmu, tāpēc pakavēšos pie ”korpusa”.

Pēc 1940. gada 17. jūnijā sarkanās armijas sāktās Latvijas militārās okupācijas līdztekus valsts pārvaldes aparātam okupācijas vara likvidēja arī Latvijas bruņotos spēkus. Lietuvā un Igaunijā notika identiski procesi. Augustā sarkanās armijas vadība pieņēma lēmumu triju armiju vietā izveidot trīs teritoriālos strēlnieku korpusus. Bija doma aizsūtīt šīs nu jau sarkanās armijas vienības kā politiski neuzticamas uz Turkestānu vai apsargāt Ķīnas robežu, tomēr nolēma vismaz gadu paturēt šos korpusus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijā. No Latvijas armijas 1941. gada rudenī atvaļināja pusi personālsastāva. Atlikušo pārtaisīja par 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Pārsvarā gadījumu krievu vēsturnieki vai publicisti, okupēto Baltijas valstu armiju pārveidošanu aprakstot, aprobežojas ar vispārēja rakstura informāciju, parasti neminot korpusos notikušās represijas vai pieminot tikai garāmejot kā neko sevišķu, vai arī turoties pie ”neviens taču nepretojās”. S. Buldigins nav profesionāls vēsturnieks. Viņš pabeidzis Doņeckas augstāko militāri politisko inženieru un sakaru karaspēka karaskolu. Jā, Buldigins grāmatā nav ievērojis vēsturniekiem raksturīgo zinātniski noteikto kanonu, tomēr nedomāju, ka tādēļ darbs būtu mazāk vērtīgs.

No grāmatas satura izriet, ka autors sev par mērķi izvirzījis uzdevumu parādīt, cik nejēdzīga bijusi sarkanās armijas vadības rīcība triju bijušo Baltijas valstu armiju sakarā.

Runājot par laiku pirms 1940. gada jūnija, autors, protams, nemin vārdu ”okupācija” (to pat no normāli domājošiem Krievijas vēsturniekiem šobrīd nesagaidīsim), taču visas norises viņš raksturo kā PSRS gatavotu militāru invāziju Baltijas valstīs savu ģeopolitisko mērķu realizēšanai. Autors tāpat norāda, ka neatkarīgo valstu likvidācija notika tiešā no Maskavas atsūtīto emisāru uzraudzībā un nekāda pašdarbība šeit pieļauta netika. To derētu palasīt tiem, kas šeit uz vietas joprojām sludina ”brīvprātīgo iekļaušanos padomju brālīgo republiku saimē”. Viens interesants citāts manā brīvā tulkojumā: ”Baltijas valstis krita par upuri pašu nevarībai un netālredzībai. Tikai viens publisks paziņojums par atteikšanos no 1939. gada līgumiem (t. s. bāzu līgumi par sarkanās armijas kontingenta ievešanu Baltijas valstīs) un pēc 1940. gada ultimāta – par atteikšanos no pretošanās un emigrācijas valdību sastādīšana, bez šaubām, būtu mainījuši šo valstu statusu pēc 1945. gada.

Baltijas valstis varētu nonākt antihitleriskās koalīcijas rindās tāpat kā Polija un pēc kara kļūt par sociālistiskām Austrumbloka valstīm. Visbeidzot šodien tās būtu visas pasaules atzītas neapšaubāmas padomju agresijas upuri. Domai kopumā nevar nepiekrist!

Runājot par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armiju likvidēšanu un pārtaisīšanu par sarkanarmijas teritoriālajiem strēlnieku korpusiem un detalizēti aprakstot šīs pārveidošanas tehnisko pusi, autors nevairās runāt par korpusos notikušajām represijām, nonākot pie secinājuma, ka tieši padomju represīvo institūciju čaklā darbība bija iemesls tam, ka 1941. gada vasarā visi trīs korpusi bija pilnīgi kaujas nespējīgi, bet to personālsastāvs – lielākoties pretpadomiski noskaņots. Interesants ir autora secinājums, ka tieši padomju represijas pirmajā Baltijas okupācijas gadā, sākoties PSRS un Vācijas karam, neļāva padomju varai izmantot šeit valdošo pretvācu noskaņojumu un īstenot mobilizāciju sarkanajā armijā. Padomju varas iestāžu veikto represiju apraksts aizņem ļoti lielu daļu grāmatas kopapjoma. Vērtīgs no latviešu militārās vēstures izpētes viedokļa ir grāmatas beigās ievietotais visu triju korpusu, arī 24. teritoriālā strēlnieku korpusa, represēto virsnieku saraksts. Līdz šim tāds saraksts nebija pieejams.

Šis raksts nekādā gadījumā nav recenzija par S. Buldigina darbu, bet gan pārdomas par to, kāpēc dažbrīd Krievijā mūsu vēsturi redz daudz objektīvāk, nekā to spēj dažs labs pašmāju puskoka vēsturnieks…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+