Uncategorized

Krievijā komunistiskās ideoloģijas vietā – reliģiozitāte. Saruna ar režisoru Konstantīnu Bogomolovu 16


Konstantīns Bogomolovs
Konstantīns Bogomolovs
Foto – Timurs Subhankulovs

Liepājas teātrī nupat savu otro iestudējumu pabeidzis krievu režisors Konstantīns Bogomolovs. 17. aprīlī priekškaru vērs izrāde “Mans Blasters ir izlādējies”, tai viņš ir ne tikai režisors, bet arī teksta autors. Starp citu, maskavietis K. Bogomolovs patlaban ir vienīgais Liepājas teātra štata režisors. Pirmo reizi Liepājā K. Bogomolovs strādāja 2012. gadā, radot provokatīvo iestudējumu “Stavangera” (“Pulp People”), kas saņēma divas galvenās “Spēlmaņu nakts” balvas – “Gada izrāde” un “Gada režisors” – un ir izrādīts un godalgots vairākos starptautiskos festivālos. Arī jauno iestudējumu “Mans Blasters ir izlādējies” K. Bogomolovs veido sadarbībā ar savu ilggadējo partneri – scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Larisu Lomakinu.

– Krievijas sociālajos tīklos internetā Latvijas virzienā tiek mesti apzīmējumi “fašisti”, “nacionālisti”, “latvieši”… Kā jūs, cilvēks no Krievijas, jūtaties Latvijā?

K. Bogomolovs: – Normāli. Liepājas teātrī ir labi strādāt, citādi es taču šurp nebrauktu. Bet jebkurā internetā var atrast visvisādas jēlības, par ko vien vēlaties.

– Pirms gada esat teicis – lai gan Krievijas kultūras politikā iezīmējas bīstamas tendences, tomēr esot cerība, ka veselais saprāts uzvarēs. Vai jūs tagad teiktu tāpat?

– Politiskais gaiss Krievijā ir biezs. Personiski gan neesmu saskāries ar politiskās situācijas izraisītām problēmām, bet ir lietas, kas, protams, satrauc jebkuru demokrātiski domājošu cilvēku. Politiskā dzīve Krievijā šobrīd ļoti piesātināta ar mēģinājumiem radīt vienotu, visaptverošu ideoloģiju. Līdz šim mākslā šie centieni neielauzās, taču tagad spiediens kļūst arvien jūtamāks. Un tādos laikos un situācijā kā patlaban Krievijā arvien uzrodas daudz netalantīgu, ne pārāk gudru cilvēku, kuri brīvā konkurencē neko neiespētu. Tāpēc tagad viņi sāk izmantot ideoloģiskas klišejas – “antikrievisks”, “antival­stisks”, “antireliģiozs”. Zvetē ar šiem bomjiem, lai novāktu no radošās skatuves savus konkurentus, kuri ir talantīgāki, radošāki, drosmīgāki. Diemžēl apvainojošu klišeju mētātāju Krievijā parādījies ļoti daudz. Un vēl bēdīgāk, ka šīs klišejas viņiem vai gluži automātiski ver durvis uz televīzijas kanāliem un citām tribīnēm. Uzvedas kā jau vispārpieņemtas valsts ideoloģijas pārstāvji, kaut neviens viņus par tādiem nav iecēlis. Šie karjeristi ir ļoti bīstami. Arī politiski.

– Tomēr interesanti, kādi ir mākslas darbi, kurus apmētā ar šiem dubļiem?

– Var apmētāt jebkuru, šīs klišejas izmantot kā ieganstu filmas, grāmatas, gleznas aizliegšanai, draudēt ar finansējuma atņemšanu. Kādam, piemēram, izrāde var šķist pārāk “depresīva”, un, lūk, tai jau piekar birku “dzīves īstenību nomelnojoša”, tātad, lūk, antikrieviska un antivalstiska. Tādu piemēru varētu minēt ļoti daudz. Ļoti prasts gājiens, izmantots arī citos laikos, atceramies taču padomju gadus ar nevēlamo klišeju “pretpadomju”. Atkal tiek laisti darbā vienkārši un pārbaudīti paņēmieni kā Padomju Savienībā, tā dažās citās valstīs, arī dažādos gadsimtos un laikmetos. Par acīmredzamu vistālāk izskanējušo nejēdzību kļuvis gadījums ar Novosibirskas Operas un baleta teātrī iestudēto R. Vāgnera operu “Tanheizers”. Godīgi sakot, manā skatījumā te bija vistiešākā baznīcas un baznīckungu iejaukšanās. (Kā ziņojuši mediji, režisors bruņinieku Henrihu Tanheizeru atveidojis kā kinorežisoru, kurš uzņem kinolenti par Jēzus Kristus dekadentiskajām jaunības dienām. Niknumu izraisījis izrādē izmantots plakāts, kurā Kristus attēlots starp kailas sievietes kājām. Starp citu, Kristu atveidojis Latvijas jaunais tenors Andris Ludvigs, bet iestudējuma diriģents un muzikālais vadītājs ir līdzšinējais Novosibirskas Operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Ainārs Rubiķis, kurš izvēlējies arī sašutumu izraisījušā uzveduma režisoru. – V. K.) Kad valsts nespēj izturēt baznīcas spiedienu, notiek dīvainas lietas. Nekāda oficiāla valstiska aizlieguma operu izrādīt nav, kultūras ministrs atlaida teātra direktoru, vietā ielika citu, kurš izņēma izrādi no repertuāra. Tas patiešām ir savādi. Tiesa attaisnoja teātra radošo komandu, bet valsts Kultūras ministrijas personā padevās baznīcai, kuras ietekme Krievijā kļūst arvien spēcīgāka. Ir ļoti skumji, ka komunistiskās ideoloģijas vietā stājusies reliģiozitāte.

– Jums var iebilst – kas slikts ticībā?

– Nekas – ar nosacījumu, ka tā ir patiesa un nav tikai fasāde, vairogs, aiz kura slēpjoties uzbrukt cilvēkiem, brīvai, demokrātiskai, radošai domai. Un vai nav jocīgi, ka tie paši cilvēki, kas savulaik vicināja sarkanos karodziņus, tagad ir tie, kas met krustus vissirdīgāk.

– Lai gan teicāt, ka personiski nevarat žēloties par Krievijas situācijas radītiem sarežģījumiem, taču zināms, ka baznīcas aprindās sašutumu bija izraisījis arī jūsu uzvedums “Ideāls vīrs. Komēdija”, kur jūs esot smējies par garīdzniecību tā, ka Čehova Maskavas Dailes teātra (MHAT) priekšā nolikta cūkas galva.

– Jā, šādi “pagodināts” tiku gan pirms gada, gan arī nupat. Es tādas izdarības uztveru absolūti mierīgi. Pirmkārt, ļaužu vidū vienmēr bijis noteikts procents fanātiķu, noteikts procents idiotu un arī slimo. Vienīgais, ko šie akcijas sarīkotāji vēlas, ir spožāks PR, bet mani komentāri viņiem to tikai vairotu, tādēļ nekādā dialogā ar garā vājajiem neielaižos. Kādēļ lai es sevi tam tērētu? Man šādi izgājieni ir vienaldzīgi.

– Pēc “Borisa Godunova” iestudējuma Maskavas teātrī “Ļenkom” kritiķis Aleksejs Kiseļevs rakstīja, ka nekad neesot redzējis neko drūmāku. Pēc “Stavangeras” viesošanās Rīgā Jānis Siliņš, tobrīd Kultūras akadēmijas rektors, teica, ka Liepājas teātri viņš vēl labprāt kādreiz redzētu uz šīs skatuves, ja vien viņi iestudētu kādu izrādi, kura “nebūtu tik melna”. Tāpat kā “Stavangera”, arī jaunais iestudējums tajā skarto tēmu dēļ pēc teātra ieteikuma nav apmeklējams par 16 gadiem jaunākiem skatītājiem. Jūs arī pats neesat kautrējies teikt, ka teātrim cilvēki jāsāpina. Kādēļ?

– Ne jau vienmēr. Arī mans teātris ir dažāds. Taču neslēpšu, ka mans mērķis ir panākt, lai redzētais uz skatuves cilvēkiem liktu strādāt sirdij un smadzenēm, kas, jā, man šķiet pat svarīgāk. Bet izkāpt no komforta zonas mēdz būt nepatīkami. Īsti negribētu piekrist, ka “Stavangera” ir melna vai drūma. Tajā risinātās tēmas mani, piemēram, nedzen depresijā, neko tumšu es nesaskatu cilvēka zemapziņas visdziļāko procesu atklāsmē, es pret to izturos absolūti mierīgi.

– Un kas jūs satrauc?

– Pretenciozitāte un samākslotība.

– Ideja iestudēt uzvedumu, kur jūs esat kā režisors, tā arī teksta autors, pieder jums pašam vai Liepājas teātrim?

– Tā ir mana ideja. Jau kādu laiku arī Maskavā esmu tā pasācis, ka katra otrā iestudējuma pamatā ir manis paša radīti teksti. Tā bija ar mūsu sarunā jau minēto izrādi “Ideāls vīrs. Komēdija” MHAT, “Stavangeru” Liepājā, tāda būs arī izrāde MHAT nākamajā sezonā. Gadās, ka nevaru atrast meklēto klasikā vai mūsdienu dramaturģijā, ir idejas un domas, kuras vissaprotamākā veidā iemiesojas ar tevis paša radītiem tekstiem. Veidoju savu autorteātri, kura rezultāts man šķiet pilnvērtīgāks.

– Ja drīkst mazliet apspēlēt jūsu jaunā iestudējuma nosaukumu, tad gribas vaicāt – tā kā šis modernais nākotnes fantāziju šaujamrīks blasters ir izlādējies, tad, kā smejies, nevienam sāpes nenodarīs…

– Nu, paskatīsimies (smejas). Ja nopietni, to cilvēku skatījumā, kam “Stavangera” šķiet melna, šis iestudējums par mūžīgajiem jautājumiem, mūžīgajām vērtībām, cilvēku attiecībām un pārdzīvojumiem var šķist vēl drūmāks. Uzveduma pamatā ir atsevišķu ainu sakopojumi, stāsti bez vienojoša sižeta vai personāžiem. Vienīgais šos fragmentus vienojošais ir jēdziens “nāve” un tā izpratnes pārvērtības mūsdienu civilizācijā, mēģināsim atklāt, kā gadu desmitos mainās nāves apjausma un izpratne. Var teikt, ka darbība tiklab risinās kā mūsdienās, tā kaut kādā nezināmā nākotnē. Es pret nāvi neizturos kā pret kaut ko sakrālu. Gluži tāpat kā dzimšana, kāzas, arī nāve ir viena vienīga epizode cilvēka dzīvē.

– Tikai ar to atšķirību, ka pēdējā.

– Vai to tik droši var apgalvot? Un arī šajā izrādē, starp citu, ir daudz gaišuma. Vienotā veselumā saplūdīs ironiskais un dramatiskais, reālais un fantastiskais. Jā, izrāde būs parodiska un vienlaikus nopietna, reizēm arī nikna.

– Vai jums kā režisoram ir svarīgs konteksts Eiropā, pasaulē, tajās valstīs, kurās iestudējat?

– Tāds konteksts visā pilnībā ir nesasniedzams. Tas pa spēkam tikai konkrētā zemē dzimušam un augušam. Tādēļ iestudējumos ārpus Krievijas izvairos no sadzīviskā, bet runāju par vispārcilvēciskām lietām, kas būtiskas Eiropā, Krievijā. Sen esmu pārliecinājies, ka teātris ir vienota pasaule bez ģeogrāfiskām robežām, ar savu vienotu valodu, meklējumiem, problēmām, trūkumiem un progresu. Un tad ir jautājums par racionāli grūti izskaidrojamu iekšēju komfortu, atrodoties tajā vai citā valstī, teātrī.

– Vai Latvijā neizjūtat valodas barjeru?

– Kurš labāk, kurš sliktāk, citiem piepalīdzot, Liepājas aktieri saprot manis teikto. Bet, runājot par pašu izrādes tekstu, aktieru teikto uztveru, tajā nemaz neielūkojoties.

– Vai šis uzvedums būtu citāds, ja tiktu iestudēts, piemēram, Viļņā, Frankfurtē vai Varšavā, kur arī esat veidojis izrādes?

– Varbūt nedaudz citāds. Taču ne tādēļ, ka iestudēts citā valstī, bet tādēļ, ka citi aktieri. Jo lugu es piemeklēju aktieriem, nevis atrodu vai saceru tekstu un tad domāju, kurš spēlēs. Pirmais ir aktieris. Tas man ir ļoti svarīgs princips.

– Kas no Latvijas teātrī redzētā uz jums atstājis visspēcīgāko iespaidu?

Saistītie raksti

– Hermanis, tas pats par sevi. Taču, ja godīgi, arī Maskavā es teātri skatos ļoti maz. Kā skatītājs es teātri uzskatu par vienu no bezjēdzīgākajiem laika pavadīšanas veidiem. Nekur tik skaudri kā teātrī nejūti, kā zūd laiks. Kādreiz palūkoties pa logu, redzēt, kurp dodas cilvēki, ielūkoties viņu sejās ir interesantāk par jebkuru izrādi.

– Vai ar tādu apgalvojumu neriskējat aizbaidīt skatītāju?

– Ražo taču arī tabletes, kas neārstē. Varbūt tāds ir arī mans teātris.

– Jums ir tāda skandālista slava. Vai tā palīdz?

– Šis iespaids ir mazliet smieklīgs. Sen vairs neesmu nevienam nekāds oponents un neiestājos vienā vai otrā pozīcijā. Es nodarbojos ar teātri, kas nav politisks, un visi skandāli saistīti ar estētiku. Nez kādēļ mani darbi tiek uztverti tā, it kā es tīšām provocētu skandāliem, patiesībā iestudējumos vienkārši izpaužas tas, kāds esmu. Es tā dzīvoju, elpoju.

LA.lv