Foto – AFP/LETA

Krievija nepārsteidz 7

Autors: BJORNS HELSETS norvēģu žurnālists, militārais analītiķis, īpaši “LA”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Kāda būs Ukraina 5-10 gadus pēc kara? Zelenskis aicina nefantazēt, bet divas lietas viņš apsola
Lasīt citas ziņas

Desmit gadus strādājot par žurnāla  “Norwegian Defence Review” redaktoru, jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās esmu publicējis vairākus ievadrakstus ar brīdinājumu: krievi atgriezīsies, tāpēc neuzskatu par pārsteigumu Krievijas iebrukumu Ukrainā un Krimas apgabala aneksiju.

Putins – “cilvēks ar misiju” 


Šis brīdinājums balstās uz manām vēstures studijām Oslo universitātē, kā arī papildu zināšanām, kas iegūtas Norvēģijas Aizsardzības augstskolā. Krievijas vēstures analīze liecina par teritoriālu izplešanos un saraušanos, mainoties stipriem un vājiem posmiem. Runa ir ne tikai par teritoriāliem ieguvumiem vai zaudējumiem, bet arī par domāšanas veidu, izceļot Krievijas īpašo “vēsturisko misiju” pasaulē un krievu valodas un krievu kultūras aizstāvību arī kaimiņvalstīs, neizslēdzot militāra spēka lietošanu. Pēc padomijas sabrukuma un superlielvalsts statusa zaudēšanas lielā daļā Krievijas sabiedrības vērojama tieksme atgūt nacionālo lepnumu. Šīs jūtas ir izmantojis Putina režīms, iebrūkot Ukrainā un anektējot Krimu. Lai gan vairākums Krievijas iedzīvotāju, īpaši laukos, joprojām dzīvo trūcīgi, viņiem bijis zināms gandarījums atkal dzīvot valstī, kuru ja ne ciena, tad vismaz baidās. Manuprāt, tas ir psiholoģiskais iemesls Putina popularitātei, Kremlim iedarbinot valsts propagandas arsenālu, ierobežojot preses brīvību, kontrolējot medijus un visu pārraugot drošības dienestiem. Vārds “demokrātija” kopš deviņdesmito gadu beigām kļuvis par lamuvārdu tiem Krievijas iedzīvotājiem, kas zaudējuši ticību liberālajām vērtībām līdz ar dzīves līmeņa kritumu. Notikumi Ukrainā deva Putinam ieganstu sākt “nacionālās atdzimšanas” kampaņu, labot “vēsturiskās netaisnības” un palīdzēt tautiešiem “atgūt lepnumu”. Krimas apgabala straujā okupācija un iekļaušana Krievijas sastāvā, ko nekavējoties apstiprināja Krievijas Valsts dome, liecina, ka plāns bija izstrādāts jau iepriekš.

Kas notiks tālāk? 


CITI ŠOBRĪD LASA

Rietumu (NATO un ES) rīcībā nav daudz aizsardzības līdzekļu, ko varētu izmantot, lai sodītu vai apturētu Krievijas tālāku ekspansiju. Pēdējos desmit gados Putins ir veicis Krievijas bruņoto spēku modernizāciju, atvēlot armijai summu, kas līdzinās Norvēģijas simt aizsardzības budžetiem. Manuprāt, Putins agrāk vai vēlāk mēģinās paplašināt teritoriālo ekspansiju, lai izveidotu tiešu cietzemes koridoru starp Krimu un Krieviju. Līdzīgi apsvērumi savulaik pamudināja Krieviju anektēt Somijai piederošo Karēlijas apgabalu, jo šis Somijas novads atradās pārāk tuvu Ļeņingradai. Var izteikt pamatotu pieņēmumu, ka Putins vai viņa pēctecis varētu mēģināt destabilizēt situāciju Piedņestras apgabalā, kur jau izvietoti vairāki tūkstoši Krievijas karavīru un kura vadība lūgusi to uzņemt Krievijas sastāvā. Pēc Krievijas un Gruzijas militārā konflikta 2008. gadā Krievija atzinusi Gruzijai piederošo Abhāzijas un Dienvid­osetijas apgabalu “neatkarību”. Krievija izmanto Armēnijas un Azerbaidžānas strīdu par Karabahas apgabala piederību savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai Kaukāza reģionā.

Baltijas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva ir cits gadījums. To dalība NATO un ES iezīmē sarkano līniju, ko pat Putins atturēsies pārkāpt. Problēma varētu būt krievu minoritātes Igaunijā un Latvijā. Kāds ir to noskaņojums šodien? Vai viņi ir apmierināti ar savas pilsonības statusu, tiesībām un brīvību ceļot un strādāt ES/EEA reģionā, ar savu dzīves līmeni un nākotnes izredzēm? Vai arī viņi sapņo kļūt par daļu no savas lielās pagātnē aizgājušās tēvzemes? Kurā pusē ir viņu lojalitāte? Latvieši drīzāk zina atbildi nekā es. Es zinu Padomju Krievijas veikto kolonizāciju Baltijā pēc 1945. gada, kad simtiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu tika izvesti uz Sibīriju. Vai krievi zina šos vēstures faktus un atzīst to drausmīgās sekas?

Apsveic Stoltenberga 
izvirzīšanu


Krievijas iebrukums Krimā var pamudināt palielināt Norvēģijas aizsardzības budžetu un paātrināt jau ieplānoto aizsardzības pasākumu īstenošanu. No otras puses, Norvēģijai ir ilgstoša tradīcija miermīlīgā sadarbībā un partnerībā ar kaimiņos esošo Krieviju. Norvēģijā uzskata, ka nav vajadzīga diplomātiska balansēšana uz kara robežas. Kopējas militārās mācības ir atceltas vai pārceltas uz vēlāku laiku, bet sadarbība cietušo meklēšanā un glābšanā jūrā nav pārtraukta.

Norvēģijas bijušais premjerministrs Jenss Stoltenbergs ir izraudzīts par NATO nākamo ģenerālsekretāru un stāsies šajā amatā 1. oktobrī. Kopš Trigve Li kļuva par ANO ģenerālsekretāru 1946. gadā, neviens norvēģis nav ieņēmis tik augstu starptautisku posteni. Norvēģijas sabiedrībā, politiskajās aprindās un medijos apsveic Stoltenberga izvirzīšanu. Kā Norvēģijā, tā ārvalstīs augstu vērtē viņa politisko pieredzi. 55 gadus vecais Stoltenbergs, kuram ir plaši starptautiskie kontakti ar pasaules politiķiem, tajā skaitā ar Krievijas prezidentu Putinu un premjeru Medvedevu, varētu būt īstais cilvēks, lai apvienotu NATO valstis pārmaiņu laikā. Krimas krīze var ieviest izmaiņas NATO virsotņu apspriedes darba kārtībā Kārdifā septembrī, paredzot ciešāku sadarbību ar NATO partnervalstīm, tajā skaitā Zviedriju un Somiju. Tiks intensificētas sabiedroto valstu militārās mācības Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs, iesaistot vairāk iznīcinātāju, karakuģu un ātrās brīdināšanas lidmašīnu. Taču nākamā NATO ģenerālsekretāra visgrūtākais uzdevums būs pārliecināt NATO dalībval­stis Eiropā, kur nav beigusies ekonomiskā depresija, palielināt aizsardzības izdevumus līdz ieteiktajiem diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Sasniegt šo mērķi Stol­tenbergam var palīdzēt Krievijas iebrukums Krimā. 2001. gadā ASV daļa NATO budžetā bija 63 procenti, bet 2011. gadā tā pieauga līdz 77 procentiem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.