Kokteilis
Ceļo

Rozā pankūkas, amulets veiksmei, kuriozi viesnīcās. Ceļojumā pa nezināmo Krieviju 2

Foto – Ilze Kuzmina

“Neatstumsim mūsu miesās raženo kaimiņieni! Jā, viņai tīk savu kuplumu vairot uz citu rēķina, bet, ja būsim saprotoši pret tās īpašo dvēseli un smago pagātni, varbūt tā sāks uzvesties labāk, eiropeiskāk.”

Iespējams, tā domāja Eiropas naudas tūrisma veicināšanai dalītāji, kad piešķīra finansējumu projektam “viaHanseatica”: tūrisma maršruta no Rīgas līdz Sanktpēterburgai attīstīšanai un popularizēšanai. Sākotnēji projekta īstenotāji vēlējās turpināt pilnveidot tūrisma maršrutu caur Igauniju, Latviju un Lietuvu. Projektu noraidīja. Kad Lietuvu nomainīja Krievija, naudu iedeva, kaut projekta sauklis tā arī palicis “Baltijas dabas un kultūras krustcelēs”. Projekts uzsākts pirms diviem gadiem. Iespējams, tolaik iedoma, ka Krieviju izdosies piejaucēt ar kādu nieku Eiropas naudas, neizskatījās tik ļoti smieklīga kā tagad. Atklāšanas pasākumā pārsteidza kāds Ļeņingradas apgabala ierēdnis, kurš tā arī pateica: cik labi, ka ir šis projekts, varēsim tā ietvaros izveidoto infrastruktūru izmantot mūsu pašu veidotajā impēriskajā tūrisma maršrutā. Tātad par Eiropas naudu tiks popularizēts Krievijas imperiālisms!

Turklāt dārgā vai neērti iegūstamā vīza iebraukšanai Krievijā, kā arī neattīstītās viesu uzņemšanas prasmes var būt nopietns šķērslis projekta attīstībai Krievijas pusē.

Galerijas nosaukums

Bet: ja nauda iedota, tā jāapgūst un maršruts jāpopularizē. Lai to paveiktu, talkā ņem žurnālistus. Tā nu arī es neilgi pirms vasaras saulgriežiem kopā ar žurnālistiem no Latvijas un citām projekta dalībvalstīm devos iepazīt “viaHansetica” maršrutu.

Nabokovam atņemtā muiža


Viena no problēmām, ko cenšas atrisināt maršruta popularizētāji, ir – piesaistīt tūristus mazāk zināmiem objektiem. Uz Sanktpēterburgu traucas daudzi, bet nepiestāj pa ceļam, lai apskatītos, ko var piedāvāt tās apkārtne. Taču arī netālu no Krievijas ziemeļu galvaspilsētas atrodas vairākas apskates vietas, kas varētu būt jo īpaši interesantas tiem, kurus aizrauj Krievijas vēsture un literatūra. Mūsu ceļš vispirms veda uz Roždestvenskas muižu. Tā savulaik piederējusi slavenā krievu rakstnieka Vladimira Nabokova dzimtai. Ēka atrodas skaistā, zaļā vietā upes krastā, un Nabokovu ģimene te pavadījusi katru vasaru; rakstniekam paticis doties izbraukumos ar velosipēdu. Tieši V. Nabokovam vajadzēja kļūt par šīs muižas mantinieku. 1917. gada revolūcijas dēļ muiža viņam netika. Tā nu V. Nabokovs savu mūžu pavadīja svešumā, kur arī sarakstīja populāro “Lolitu” un citus darbus. Ārvalstīs viņš nekad nepirka nekustamos īpašumus, lielu dzīves daļu pavadot viesnīcās. It kā tāpēc, ka uzskatīja: viņa vienīgās īstās mājas ir Roždestvenskā. No laika, kad te dzīvoja Nabokovu ģimene, muižā saglabājies maz mantu un mēbeļu, taču kā atgādinājums par V. Nabokova kaislību uz taureņu kolekcionēšanu apskatāmi desmiti iestiklotu mazo lidoņu. Tieši Roždestvenskā dzimusi rakstnieka aizrautība uz taureņiem. Dzīvojot muižā, viņš arī pirmo reizi iemīlējies un sācis dzejot.

Tomēr ar V. Nabokova ģimenes fotogrāfijām un lietām, kas viņiem piederējušas vai būtu varējušas piederēt, vien nepietiek, lai aizpildītu seno ēku un piesaistītu tūristus. Tāpēc ēkas apmeklētājiem piedāvā iedomāties, kāda bija gaisotne muižā pirms simt un vairāk gadiem. Jaunais gids Dima skaistā krievu valodā stāsta, kādas balles te notikušas – ēkā saglabājusies skaista, interesanta zāle ar mazu koka galeriju visapkārt. Tur augšā bijusi piemērota vieta, lai atpūstos no dejām, paraudzītos uz deju zālē notiekošo, patenkotu, kā arī kādā klusākā stūrītī nodotos flirtam. Tā māksla bijusi sevišķi attīstīta. Ar vēdekļa palīdzību varēja pielūdzēju gan atraidīt, gan dot tam zināmas cerības. Tāpat par dāmas noskaņojumu un nodomiem vēstīja pie sejas pielīmētās skaistuma mušiņas: sava nozīme bija gan to formai, gan izvietojumam. Ārpus ballēm flirts turpinājās ar ziedu pokera palīdzību. To veidoja kārtis ar ziediem un kādu sentenci, piemēram: “Es par Jums vienmēr domāju.” Atbildēt uz šādu atzīšanos varēja gan noslēpumaini: “Jūs esat dziļi manā sirdī,”, gan diezgan skaidri: “Jūsu dēļ esmu gatavs uz kādu neprātību.” Kārtis ziņneši nesa adresātam dažkārt no muižas uz muižu, līdz ar to šāda “partija” varēja ilgt pat nedēļu.

Puškins ēda rozā pankūkas


Nez vai kāds ir skaitījis, cik Krievijā ir muzeju, kas veltīti dižgaram Aleksandram Puškinam vai saistīti ar viņu. “viaHansetica” maršrutā arī iekļauti vairāki objekti, kas veltīti A. Puškinam vai viņa daiļradei. Aptuveni 60 kilometrus no Pēterburgas atrodas muzejs – muiža “Suida”, kura piederējusi dzejnieka vecvectēvam Hanibālam. Viņš kalpoja Pēterim I, bet mūža nogali pavadīja Suidā, kur uzaugusi arī A. Puškina māte. Netālu no muižas – Korbinas ciemā – atrodas pasaulē vienīgais muzejs, kas veltīts dzimtcilvēkam: A. Puškina auklei Arinai Rodionovnai. Iespējams, tieši pateicoties viņai, A. Puškins veidojās par tik izcilu literātu. Bērnībā mazajam Aleksandram bija maz iespēju dzirdēt krievu valodu. Ģimenē runāja franciski, pat guvernante bija francūziete. Krieviski viņš runāja tikai ar aukli. Un aukle stāstīja brīnišķīgas pasakas, tik iespaidīgas, ka A. Puškins nekad tās neaizmirsa, bet vēlāk bērnībā dzirdēto izmantoja, radot savus darbus, piemēram, poēmu “Ruslans un Ludmila” vai “Pasaku par caru Saltanu”. Arī būdams pieaudzis, A. Puškins saglabāja ciešo saikni ar aukli. Neizglītotā sieviete bijusi vienīgais cilvēks, ar ko dzejniekam nekad nav bijis garlaicīgi. Viņa arī devusies A. Puškinam līdzi izsūtījumā uz Mihailovsku. Dzejniekam ļoti garšojuši aukles gatavotie vienkāršie ēdieni. Taču viņas ceptās pankūkas gan bijušas interesantas! Tās bija rozā, jo mīklai pievienoja biešu sulu. Puškinam tādas pankūkas tik ļoti garšojušas, ka viņš varējis apēst pat 30!

Būda, kurā iekārtots muzejs aukles piemiņai, patiesi bijusi Arinas Rodionovnas mājvieta. Vairāk nekā 200 gadus vecajā būdā līdz pat 1950. gadam vēl dzīvojuši viņas pēcteči. Tagad muzejs piedāvā programmu “Ciemos pie Puškina aukles”: gide senajā krievu sarafānā vispirms cienā ar gardu maizi un sāli, tad stāsta par Arinu Rodionovnu un lasa Puškina pasakas, bet noslēgumā izstāsta par būdā redzamajiem sadzīves priekšmetiem, ko lielākoties dāvājuši apkārtnes iedzīvotāji. Muzejā var iepazīt arī Krievijas dzimtcilvēku sadzīvi. Piemēram, uzzināt, cik liela loma bijusi krāsnij. Tā ne tikai sildīja, uz tās ne tikai gatavoja ēdienu, bet tajā arī mazgājās, biežāk gan ārstnieciskos nolūkos. Krāsns mute ir tik liela, ka cilvēks tajā var ielīst un izkarsēties.

Interesantas un mīlīgas ir dzimtļaužu bērnu koka un lupatu lellītes. Bijusi pat īpaša lelle, ar kuras palīdzību meitenēm mācīja vārīt putru. Uz tās koka ķermeņa ir trīs iedaļas. Pirmā rāda, cik piena vai ūdens vajag, otrā – cik putraimu jāber, bet trešā, cik daudz putras būs.

Pat stāsts rada muzeju


Pusstundas brauciena attālumā – Izvarā – ir vēl viens apskates objekts, kas saistīts ar Puškinu. Te izveidots muzejs “Pasta stacijas uzrauga nams”. Tas veidots, iedvesmojoties no A. Puškina stāsta “Stacijas uzraugs”, kas vēsta par jaunu virsnieku, kurš aizvilina sev līdzi daiļavu – stacijas uzrauga meitu. Uzraugs saslimst un mirst ilgās pēc sava bērna. Arī te gidi nav vienkārši gidi, bet stāsta varoņi – satiekam gan sirmo stacijas uzraugu, gan viņa it kā daiļo meitu, gan vēl dažas sievas senos tērpos. Vien zirgu, kuri savulaik te bija 55, vairs nav, bet stallī var aplūkot fantastisku kariešu, ratu un kamanu kolekciju.

Apskatot pasta stacijas ēku izvietojumu un iekārtojumu, var nojaust, kā ritēja dzīve vietās, kur piestāja ceļinieki, lai nomainītu zirgus vai gaidītu pasta karieti. Tējas galdu ceļiniekiem klāja tajā pašā istabā, kur atradās uzrauga gulta ar krievu mājās tradicionāli augsto spilvenu torni.

Stacijas uzrauga mājā var izveidot arī mazu lellīti – senatnē ticēja, ka tā ceļā nes veiksmi. Šo amuletu pagatavot pavisam viegli: nelielā auduma gabaliņa vidū jāieber pāris šķipsnu putraimu, jānosien ar diegu, lai izveidojas galviņa, un lellīti jau var likt somā.

Caur šo staciju izsūtījumā uz Mihailovsku esot devies arī Puškins. Par zirgu nomu ceļam bija jāmaksā dārgi – seši rubļi. Lai saprastu, cik dārgi tas bija, jums jāzina, ka stacijas uzrauga gada alga tolaik bija 15 rubļi.

Audiencē pie paša cara


Lai redzētu, kā dzīvojuši Krievijas impērijas varenie, nebūt nav jābrauc līdz Pēterburgai. Pietiek aizbraukt līdz Gatčinai, kas atrodas 50 kilometrus no Pēterburgas. Gatčinas pils bijusi cara Pāvila I oficiālā rezidence, un, kur imperators, tur arī citi augstmaņi ceļ savas muižas.

Mūsu ceļojuma maršrutā gan bija iekļauta tikai imperatora rezidence, kuras celšanai Pāvils iedvesmojās, ceļojot pa Franciju. Pamatakmens pilij likts jau 1766. gadā, bet imperatora rezidences statusu tā iemantoja 30 gadus vēlāk, kad Pāvils kāpa Krievijas tronī. Laika gaitā pils tika paplašināta un pārbūvēta, līdz tās teritorija aizņēma aptuveni 30 000 kvadrātkilometrus, tā bijusi Eiropā lielākā pils ārpus galvaspilsētām un savulaik saukta par ārpilsētas Ermitāžu. No 1828. gada kā savu rezidenci pili izmantoja cars Nikolajs II, taču viņš te uzturējās retāk, dodot priekšroku pilij Carskoje Selo.

Ēkas priekšā ir milzīgs laukums, kas savulaik izmantots militārām parādēm. Savukārt tās aizmugurē – hektāriem liels parks ar daudziem dīķiem, paviljoniem un tiltiņiem – lieliska vieta pastaigām.

Šodien pilī ekskursijas vada it kā Pāvila I laiku galmadāmas, kuras ar saviem stāstiem cenšas viesus ievest 18. gadsimtā. Kad pajautāju, vai telpās redzamais cara tronis ir autentisks, galma dāma Nadežda Ivanovna mani nomēro ar skarbu skatienu un atbild: “Pēc tam pateikšu, bet tagad mēs esam 18. gadsimtā!” Esam īpaši augsti viesi, tāpēc uz brīdi mūs pils lielākajā zālē pagodina pat pats Pāvils I ar savu dzīvesbiedri Mariju Fjodorovnu. Kad imperators devies prom, Nadežda Ivanovna nenoturas, nepatenkojusi: “Šajā lielajā zālē notiek balles. Ai, kādas balles! Bet uz laiku cars bija aizliedzis dejot valsi. Kas to lai zina, kāpēc: vai tāpēc, ka pats reiz šajā dejā paklupa, vai tāpēc, ka šķita – pāriem pārāk cieši jāapkampjas. Taču cara favorīte panāca, ka valsis atkal ir atļauts.”

Vēlāk dāma pastāsta, ka joprojām pilī apskatāmajā tronī savulaik tiešām sēdējis cars: gan tronis, gan lielākā daļa pilī redzamo mēbeļu jau Pāvila I laikā rotājuši šo rezidenci. Patiesi brīnumaini, ka mēbeles izdevies saglabāt, spītējot revolūcijai un karam. Revolūcijas laikā pili, par laimi, pārņēmuši gana inteliģenti sarkanie, kuri neļāva uzvaru svinēt, postot šo greznību. Savukārt Otrā pasaules kara laikā, tuvojoties Hitlera karaspēkam, pils darbiniekiem laikus izdevās vērtīgākās mantas aizvest dziļāk aizmugurē. Saglabāta arī daļa gleznu un gobelēnu. Piemēram, milzīgos, aptuveni 200 gadus senos gobelēnus troņa zālē. Restaurējot pili, no jauna radīt lielākoties nācās tikai tekstilijas – austās tapetes, gultas pārklājus.

Patlaban gan apskatāmas tikai 13 no 98 pils zālēm – tostarp cariskā guļamistaba, arī carienes troņa zāle. Lai restaurētu šīs zāles, bijuši vajadzīgi teju 40 gadi: pils restaurācija uzsākta 1976. gadā un joprojām turpinās. Darbu apgrūtina arī līdzekļu trūkumus: cik nu pašvaldība var atļauties piešķirt, tik arī ir. Taču nākamajā gadā solīts atvērt veselu kompleksu svaigi restaurētu pils telpu. Zem pils ir slepena eja, kas no imperatora istabām ved prom no rezidences. To varēja izmantot apdraudējuma gadījumā. Taču tagad te tūristi izklaidējas, klausoties, cik interesanti atsaucas atbalss garajos ejas gaiteņos.

Cietoksnis uz izkrāptas zemes


Un nu jau mēs tuvojamies Eiropas Savienības robežai – Igaunijai. Vēl priekšā tikai neilga pastaiga pa Ivangorodu. Te esot vienīgā vieta Eiropā, kur gadsimtiem viens pret otru, šķirti vien ar upi, stāv divi nesamierināmi cietokšņi: Ivangoroda Krievijas pusē un Narva Igaunijas pusē. Arī tad, kad igauņiem nebija savas valsts, no Narvas puses uz krievu mūriem allaž raudzījās naidnieks vai vismaz aizdomīgs svešzemnieks – tad zviedrs, tad dānis, tad prūsis. Neuzticībai bija iemesls. Arī Ivangoroda savulaik piederēja zviedriem, bet krievu cars zemi cietokšņa celšanai ieguvis ar viltu. Prasījis zviedru karalim, lai pārdod tik mazu pleķīti, cik liela viena zirgāda. Zviedrs piekritis, bet krievi sagriezuši ādu mata smalkās strēmelēs, un nu jau bijis jāpārdod gana liels zemes gabals. Līdzīgas leģendas ar ādu griešanu gan dzirdētas arī attiecībā uz citu pilsētu izveidošanu: tā ka – ja gribi, tici, negribi – netici. Taču 15. gadsimtā celtais cietoksnis ar biezajām mūra sienām, kuru celtniecībā javai izmantotas pat vistu olas, ir tiešām iespaidīgs. Īpašu senatnes elpu dveš veckrievu stilā celtās mūra Svētā Nikolaja un Svētās Trīsvienības baznīcas. Lielisks skaists skats paveras, kad uzkāpjam cietokšņa tornī un redzam upi, kurai arī dots Narvas vārds, un igauņu robežpilsētas cietoksni.

Tā tomēr nav Eiropa!


Nenoliedzami, Krievijas kultūra un vēsture ir sena un bagāta, tomēr pie eiropeiskiem labumiem un ērtībām pieradušus ļautiņus dažas lietas te tomēr varētu mulsināt. Nebrīnieties, ja muižā–muzejā nebūs iespējams atrast labierīcības. Iedomājieties, jūs esat uzaicināts uz pieņemšanu muižā. Furšets, ikri, vīns – viss daudzmaz līmenī. Stāvat uz muižas terases, atbalstāties pret baltu marmora kolonnu, baudāt vīnu, raugāties lietū. Bet, kad jūtat dabas mātes aicinājumu, jāmeklē lietussargs, jādodas laukā un jābrien pa pagalmu uz sauso tualeti, kura ož tik nelāgi, ka par sirsniņmājiņu to nekādi negribas saukt.

Gluži neeiropeiska uzņemšana ir arī Gatčinas četrzvaigžņu viesnīcā. Vispirms jau pārsteidz inventāra saraksts ar cenām. Proti, ja gribi salauzt skapi, laikus uzzini, cik par šo izklaidi būs jāmaksā.

Bet sevišķi pārsteidz brokastis. Kafija – tikai šķīstošā. Ja gribi dabisko, jāmaksā 200 rubļi. Veicas, ka esmu ieradusies diezgan agri: vēl pagūstu dabūt pastāvējušas maizes šķēli, sieru un aukstu pankūku. Tukšie šķīvji netiek papildināti, vienīgā apkalpotāja sēž un spēlējas ar telefonu, izsalkušo viesu skatienus neievērodama. Kad kolēģe no apkalpotājas izspiež svaigi ceptu omleti, meiča to pasniedz, noskaldot: “Zaberiķe!”* Daži mūsu brauciena dalībnieki ierodas, kad uz galda palikuši vien tukši trauki un sīpolu mulāžas. Izklaidējos, vērojot viņu sejas izteiksmes. Dažs uz “dāsno” cienastu raugās apjucis, cits neticīgi, cits izmisis.

* Savāciet! (Krievu val.)

Uzziņa


Saistītie raksti

Par maršrutā “viaHanseatica” iekļautajiem objektiem vairāk var uzzināt www.viahanseatica.com, kur ērti iespējams arī plānot ceļojumu, izraugoties piemērotus objektus kultūras tūrismam, ģimenēm ar bērniem vai atpūtu brīvā dabā. Pieejama arī mobilā aplikācija.

Vīza uz Krieviju: pasūtot konsulātā, 47 ASV dolāri, bet vīzas noformēšana iespējama vien tad, ja ir ielūgums no kāda uzņēmēja Krievijā. Pasūtot vīzu kādā no tūrisma firmām, cena, sākot no 70 eiro.

LA.lv