Uldis Šmits: Vai drošības iestāžu ziņojumos uzzīmētajai ainai būs politiski secinājumi? 2
Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts nesen intervijā “Gazeta Wyborcza” izteicies, ka Rietumiem būtu nepieciešams veikt padziļinātu politisku analīzi, lai saprastu Krievijā pēdējos gados notikušās pārmaiņas. Varētu viņu papildināt – izpratne par to visvairāk ir vajadzīga Latvijai. Lai gan droši vien daudzi apgalvos, ka mēs nudien pazīstam kaimiņus ļoti labi. Iespējams, bet tieši pēdējos gados Rīgā sacītais un darītais liek šaubīties vai nu par mūsu zināšanām, vai politiķiem.
Latvijas augstākajām amatpersonām un Saeimas komisijām tomēr nebija pamata žēloties par informācijas trūkumu. Arī SAB un Drošības policijas ikgadējos pārskatos, spriežot pēc to publiski pieejamajām versijām, pastāvīgi ir rādīts ar pirkstu uz Krievijas mērķiem un darbības metodēm Latvijā. Gan šajos drošības iestāžu pārskatos, gan tagadējās Ministru prezidentes Straujumas ziņojumā par nacionālo drošību bieži figurē frāzes “2013. gadā turpinājās” vai “Krievija turpināja”. Respektīvi, turpināja vairot militāro klātbūtni pierobežā un dažādu veidu propagandas kampaņas. Tiesa, agresija pret Ukrainu ir jauns stāvokli saasinošs pavērsiens, bet arī tas, valdības ziņojuma vārdiem, bija “kā turpinājums” zināmām militārās un citas “attīstības tendencēm kopš Krievijas–Gruzijas kara 2008. gadā”. Jāpiebilst, ka togad Gruzijas kara ēnā tika izveidota arī pēdējā laikā īpaši piesauktā Krievijas federālā aģentūra “Rossotrudņičestvo”, kura pārrauga tautiešu lietas un ideoloģisko mobilizēšanu, kas arvien biežāk izpaužas viņu noskaņošanā pret NATO, ES un Baltijā attiecīgi pret Baltijas valstu nacionālajām pamatvērtībām.
Tikmēr Latvija savās attiecībās ar Krieviju turpināja iztēlot vēlamo par esošo. Daudziem varbūt pat bija izdevīgi, lai, piemēram, riski valsts ekonomiskās drošības interesēm saglabājas. Nesenajā DP pārskatā cita starpā runāts par “atsevišķu uzņēmumu” pūliņiem nepieļaut dabasgāzes tirgus liberalizāciju un alternatīvu piegādes avotu izveidi. Bet, ja atceramies, no iepriekš presē rodamās informācijas izriet, ka Saeimā bija arī “atsevišķi politiķi”, kas izrādīja šiem “atsevišķajiem uzņēmumiem” lielu atsaucību, tajā skaitā valdošās “Vienotības” frakcijas spicē… Vēl varētu piemetināt, ka Ukrainas notikumu gaismā īpašu politisku nokrāsu iegūst Latvijas tranzīta jomas atkarība no Krievijas, kā arī viss, kas attiecas uz investīcijām. Vai to, ko par tādām dēvē. Pieminot jau līdz apnikumam apcerēto pie mums ieviesto Šengenas gaisa tirgošanu – uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām (nekustamajos īpašumos) –, valdības ziņojumā ir pateikts, ka šī lieta “principā ir atkarīga no politiska lēmuma Latvijā”. Pašas Latvijas politiskie lēmumi vispār nosaka krietni daudz… Arī valsts aizsardzībai piešķiramo līdzekļu apjomu, akcentus diplomātijā un ieguldījumu Baltijas valstu vienotības stiprināšanā.
Pārējo pārsvarā nosaka mūsu attieksme. Vai nu pret Krievijas televīzijas kanāliem, vai pret “Jauno vilni”, vai galu galā pret Latvijas amatpersonu un partiju spējām īstenot valsts drošības interesēm atbilstošu politiku.
