Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Krievijai esam kā “naidīgi punduri”. Saruna ar Viļņas universitātes lektoru Viktoru Deņisenko 22


Viktors Deņisenko
Viktors Deņisenko
Foto – Karīna Miezāja

Pirms kāda laika interneta portālā “Newsader.com” ievēroju interesantu rakstu par Krievijas propagandu Baltijas valstīs un viltus ziņām. Sazinājos ar autoru – politikas apskatnieku un Viļņas universitātes lektoru VIKTORU DEŅISENKO –, lūdzot, vai varam to publicēt arī “Latvijas Avīzē” (raksts “Kremļa propagandas izgāšanās Baltijas frontē” publicēts “LA” 22. augusta numurā). Sarakstē atklājās, ka Viktors tieši pēc pāris dienām viesosies Rīgā, un tā bija iespēja satikties klātienē. “Kad biju pusaudzis, lasīju Krievijas avīzes un skatījos Krievijas televīzijas, kur stāstīja, ka Baltijā “apspiež krievus”. Esmu krievvalodīgais, esmu dzimis un dzīvoju Lietuvā, tātad man it kā būtu jājūtas “apspiestam”, bet es to nejūtu,” viņš sarunā atklāj vienu no iemesliem, kāpēc sācis interesēties par Krievijas propagandu. Tieši šai tēmai veltīta arī viņa doktora disertācija.

 

Kādi ir jūsu galvenie secinājumi, pētot Krievijas propagandu.

V. Deņisenko: Mana doktora disertācija bija par Baltijas valstu tēlu Krievijas medijos periodā no 1993. līdz 2009. gadam. Arī vēlāk esmu sekojis un daudz rakstījis par informatīvā kara un propagandas tēmām. Man nedaudz nācās pārskatīt savus sākotnējos pieņēmumus. Agrāk šķita, ka 90. gadu sākumā Krievijas mediju noskaņojumam pret Latviju, Lietuvu un Igauniju vajadzētu būt klaji negatīvai, jo PSRS brūk, Baltijas valstis pieprasa neatkarību, kas Maskavai diez vai varētu patikt. Pēc tam Krievijā notika politiskās pārmaiņas, tā kļuva demokrātiskāka un liberālāka, tātad arī attieksmei pret Baltijas valstīm šajā posmā vajadzētu uzlaboties, un tā atkal pasliktinās Putina valdīšanas laikā. Taču pētot šos jautājumus, es atklāju, ka aina tomēr ir cita, un, piemēram, 1991. gadā attieksme pret Baltijas valstīm Krievijā bija labāka nekā 1996. gadā, kad Putins pat vēl nebija politiskajā elitē. Tam ir vairāki izskaidrojumi. 90. gadu sākumā Krievijas prese beidzot sajuta brīvības garšu un sāka asi kritizēt varu. Tajā laikā Krievijas medijos pārsvaru ņēma demokrātiskais noskaņojums, daudz vairāk nekā kopumā tā laika sabiedrībā. Kas vēl būtiskāk – pašā Krievijā tolaik bija iekšēja pretstāve – Jeļcins un jaunie demokrāti pret tiem, kas vēlējās saglabāt PSRS, kaut vai pārveidotu. Te negaidīti veidojas savstarpējā saprašanās ar baltiešiem. Taču jau drīz šis noskaņojums sāk mainīties – Krievija pasludina sevi par PSRS “mantinieci”, bet ar laiku sabiedrība PSRS galu sāk uztvert kā, Putina vārdiem runājot, “ģeopolitisku katastrofu” – impērija ir izjukusi, pazaudētas teritorijas… Šodien mēs to ļoti labi redzam – ja Krievijā sāk runāt par Baltijas valstīm, uzreiz tiek izmantoti daudzi padomju laika stereotipi. Piemēram, nupat bija uzbrukumi filmai par “mežabrāļiem” – Krievijas propaganda cīnītājus atkal, tāpat kā padomju laikā, sauca par “bandītiem” un “fašistu līdzskrējējiem”. Attiecībā uz Lietuvu tas parādās arī, runājot par 1991. gada traģiskajiem notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa. Padomju versija tolaik bija, ka kaut kādi “lietuviešu nacionālisti” it kā šāvuši pūlī, lai vēlāk pasniegtu, ka to it kā darījusi padomju armija. Interesanti, ka šo mītu jau 90. gados atmaskoja paši Krievijas žurnālisti. Taču tagad tas ir aizmirsts, un Maskava atkal atgriežas pie stāsta par “lietuviešu snaiperiem”, lai diskreditētu stāstu par Lietuvas neatkarības cīņu. Tāpat tiek daudz apgalvots, ka 1940. gadā Baltijas valstis brīvprātīgi iestājušās Padomju Savienībā, tāpēc nevarot būt runa par okupāciju.

 

Vai ir kādi jauni stereotipi par Baltijas valstīm?

Jā, lai gan daļēji arī tie balstās uz vecajiem. Piemēram, par krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību pārkāpumiem. Tas gan ir balstīts uz veco naratīvu, ka baltieši vienmēr bijuši tādi nedaudz “fašisti”, tas viņiem ir asinīs… Es par to parasti runāju ar ironiju, tā kā pats esmu krievvalodīgais, esmu dzimis un dzīvoju Lietuvā. Tas vispār bija viens no iemesliem, kāpēc es sāku interesēties par Krievijas propagandu. Kad biju pusaudzis, lasīju Krievijas avīzes un skatījos Krievijas televīzijas, kur stāstīja, ka Baltijā “apspiež krievus”. Man radās tas, ko sauc par kognitīvo disonanci – it kā būtu jājūtas “apspiestam”, taču es to neizjūtu. Tad radās jautājums, ar ko te nav kārtībā – ar mani vai Krievijas medijiem? Es, protams, vairāk ticēju savām izjūtām, tāpēc es sāku rūpīgi sekot un vēlāk arī analizēt šos jautājumus.

Ja runā par citiem jauniem naratīviem, Krievijā augstu tiek vērtēta ekonomiskā pārticība, tāpēc liela daļa vēstījumu ir par to, ka Baltijas valstis ir nabadzīgas. Faktiski, tas ko angliski sauc par “failed states” (“neizdevušās valstis”). Kad 2008. gadā Lietuva un Latvija pārdzīvoja ekonomisko krīzi, varēja just, ka Krievijas mediji to pasniedz ar neslēptu prieku. Zemtekstā – redz, bez Krievijas viņi tāpat nespēj izdzīvot.

 

Vai pašlaik par Baltiju Krievijā stāsta arī kaut ko pozitīvu?

Ja runā par posmu līdz 2009. gadam, kuru es esmu zinātniski pētījis, tad tajā laikā apmēram 70% materiālu bija negatīvi, bet 30% – neitrāli vai pozitīvi. Taču tas vēl bija pirms Krimas notikumiem. Šobrīd Krievijas propaganda Baltijas valstis cenšas pasniegt kā kaut kādus “naidīgus pundurus” un NATO priekšposteni, no kura it kā tiek gatavots uzbrukums Krievijai. Propagandai vienmēr ir vieglāk strādāt ar jau izveidotiem un noturīgiem naratīviem, nevis meklēt jaunus. Mūsdienu Krievijā reti kurš aizdomājas par to, vai patiešām NATO ir ienaidnieks, kā to visās malās stāsta. Faktiski NATO var apdraudēt Krieviju tikai tad, ja tā uzbruktu kādai NATO valstij. Tā ir aizsardzības alianse. Taču loģika te nedarbojas, jo NATO padomju propagandā bija galvenais PSRS ienaidnieks piecdesmit gadus. Atjaunot šo naratīvu mūsdienu Krievijā nebija sarežģīti. Arī Baltijas valstis, lai gan bija PSRS sastāvā, tomēr savā veidā tika uztverti kā “svešie” – brauciens uz Baltiju skaitījās jau gandrīz kā “ceļojums uz Rietumiem”. Arī ar to tagad var spēlēties. It īpaši, ja Baltijas valstis ieņem skaidru un tiešu pozīciju pret Krievijas agresiju Ukrainā vai mēģinājumiem iejaukties citu valstu politikā. Krieviem baltieši ir viegli saprotams ienaidnieks, kas arī parādās katru gadu veiktajās socioloģiskajās aptaujās par to, kuras valstis ir lielākie Krievijas ienaidnieki. Pirmā tur tradicionāli ir Amerika, taču tūlīt pat seko arī Latvija, Lietuva un Igaunija, pēdējos gados arī Gruzija un Ukraina. Tas it kā šķiet smieklīgi, salīdzinot mūsu militāro potenciālu ar Krievijas.

 

Tātad Krievijas propagandai Baltijas valstis ir “punduris”, tomēr – nozīmīgs “punduris”.

Tā tas izskatās. Zinātnē tas tiek raksturots kā pretstatījums – “es” un kāds “cits”. Bet “cits” vienmēr tiek uztverts negatīvi, jo tas ir svešs. Krievijai Baltijas valstis ir šis “cits”. Kāpēc tās ir tik nozīmīgas? Tam ir vēsturiski iemesli. Latvija, Lietuva un Igaunija bija PSRS daļa, un arī tagad Krievija jūtas kā nozīmīgākais spēlētājs reģionā, bet tā nespēj savu ietekmi realizēt ar “maigās varas” palīdzību, kā to panāk Rietumi. Tāpēc tiek likti lietā spēka un rupjas iejaukšanās paņēmieni. Krievijā ir populāri stāstīt par to, kā PSRS laikos Maskava “baroja” Baltiju – cēla te rūpnīcas, daudzstāvu mājas, infrastruktūru, bet tagad baltieši kļuvuši tādi “nepateicīgi”. Dziļāka doma ir, ka arī šodien Baltijas valstis bez Krievijas nevar iztikt, tāpat kā citas bijušās padomju republikas. Tas tā tiešām daļēji ir Centrālāzijā un Kaukāzā, kur Krievijai ir gan liela ekonomiskā, gan militārā ietekme. Tad ir tādas valstis kā Gruzija, Moldova un Ukraina, kuras it kā orientējas uz Rietumiem, bet pagaidām nav tālu tikušas šajā ceļā. Tajā pašā Ukrainā – tur bija Maidans, bet tā sasniegumus joprojām “žņaudz” korupcija. Bet ir Baltijas valstu piemērs – tās jau 1991. gadā izvirzīja mērķi atgriezties Eiropā un soli pa solim uz šo mērķi ir sekmīgi gājušas. Protams, tām ir savas problēmas, bet kuram tad to nav? Katrā ziņā uz citu bijušo PSRS republiku fona mūsu valstis ir kā veiksmes stāsts un orientieris citām. Paradoksāli, bet ģeopolitiskajā spēlē par ietekmi Baltijas valstis pēkšņi ir kļuvušas par Krievijas konkurentu – kā neērts piemērs.

 

Jūs esat secinājis, ka Krievijas mediji agrāk lietoja apzīmējumu “Baltijas valstis”, taču tad to pamazām aizstāja ar “Pribaltika”. Kāds ir izskaidrojums?

Mana pirmā augstākā izglītība ir filoloģija, un man patīk šādi lingvistiski novērojumi. Tie dažreiz šķiet sīkumi, taču tie ir nozīmīgi, ja mēģini saprast kopējo ainu. Ir cits labs piemērs – ja Krievijā tiek rakstīts par Ukrainu, tad raksta noskaņa var būtiski atšķirties, vai tajā tiks izmantots apzīmējums “В Украине” vai “На Украине”. Tāpat arī “Таллинн” vai “Таллин”… Baltijas valstis un “Pribaltika” lingvistiski it kā ir līdzīgi apzīmējumi. Taču “Pribaltika” vairāk ir reģiona apzīmējums, tas neizceļ valstiskumu, bet drīzāk tas tiek pasniegts kā kaut kāds no PSRS atlūzis gabals, kas tagad dreifē Rietumu virzienā. Turklāt tas novienādo Lietuvu, Latviju un Igauniju, lai gan mēs labi zinām, ka starp valstīm ir atšķirības. Tas, ka Krievijas mediji diezgan izteikti atgriežas pie termina “Pribaltika” (apmēram kopš 2008. gada), parāda, ka notiek atgriešanās pie padomju laika retorikas, kas nu ir adaptēta jaunajā Kremļa propagandā.

 

Tagad daudz runājam par viltus ziņām. Vai, jūsuprāt, to var saukt par jaunu fenomenu?

Saistītie raksti

Viltus ziņas, protams, ir bijušas arī agrāk, tomēr kopumā situācija ir jauna. Baltijas valstīs mums ar to tomēr biežāk nākas saskarties kā ar Krievijas propagandas sastāvdaļu. Par to ir daudz diskusiju, taču zinātnieku aprindās jau ir izveidojusies zināma izpratne. To ir labi raksturojis krievu izcelsmes britu Pīters Pomerancevs, kurš uzrakstījis grāmatu “Nothing is True and Everything is Possible” (“Nekas nav patiess, viss ir iespējams”). Viņš norāda uz atšķirību starp padomju propagandu un Krievijas propagandu. Padomju propagandai bija skaidra ideoloģiskā ievirze – pierādīt, ka šis modelis ir labākais pasaulē, bet Rietumu kapitālisms ir slikts un “sapuvis”. Krievija mūsdienās it kā runā kaut ko līdzīgu, taču tai trūkst ideoloģiska kodola. Pomerancevs raksta, ka Krievijas propaganda vienkārši uzbrūk pašam patiesības principam. Ko Krievijas televīzijas darboņi dara, kad tai parāda – lūk, te jūs samelojāt. Viņi atbild – jā, mēs samelojām, bet jūs paši arī visu laiku melojat. Mērķis ir parādīt, ka patiesības nav, katrs var runāt, ko vēlas. Lai izdarītu kādus spriedumus, ir vajadzīgs atskaites punkts, bet, ja tāda vairs nav, tad arī neko vērtēt vairs nevar, viss ir iespējams, viss ir atļauts. Arī Krimas sagrābšana var kļūt leģitīma, mīti un viltus ziņas par “banderoviešiem” Kijevā ir vienlīdz nozīmīga informācija kā ziņas par Maidana protestiem un tā tālāk. Viltus ziņas mūsdienās tiek izmantotas ļoti plaši ar mērķi radīt lielu informatīvo “troksni”, kurā noslīkst patiesība. Arvien lielāku nozīmi iegūst tas, ko sauc par “faktu pārbaudi” (“Fact checking”). Tas vienmēr ir bijis svarīgi žurnālistikā, bet tagad tas jau kļūst par jaunu žanru. Pagaidām par to ir grūti runāt no zinātniskā viedokļa, jo viss notiek “šeit un tagad”, bet zinātnē ir vajadzīgs laiks, lai veiktu novērojumus un izdarītu secinājumus, bet tā noteikti būs ļoti būtiska tēma tuvākajā nākotnē.

 

Vai cīņa ar viltus ziņām var būt sekmīga? Daudzi saskata to, ko vēlas ieraudzīt.

Grūti teikt, cik sekmīga tā būs, bet skaidrs ir viens – mēs nevaram atļauties tādu greznību kā necīnīties pret šo parādību. Ja atļaus visam ritēt pašplūsmā, mēs nonāksim situācijā, ka “nekas nav patiess”, pazaudēsim visus orientierus. Viltus ziņu atmaskošanu es salīdzinātu ar bāku, kas spīd miglā. Varbūt šī gaisma ir blāva un dažu kuģu kapteiņi izdomās, ka tā ir ilūzija, ignorēs un dosies tālāk sēkļa virzienā. Taču šis orientieris ir vajadzīgs. Žurnālisti, kas atmasko viltus ziņas, ir kā šādas bākas, un būtu ļoti slikti, ja tās tiktu izslēgtas.

ATBALSTA

LA.lv
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Otrdienas vakarā Rīgā izveidojušies ievērojami sastrēgumi
6 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
“Trieciens bija milzīgs…” Tramvaja kabīne Liepājā pilna stikliem pēc sadursmes ar autobusu 1
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Divu negadījumu dēļ apgrūtināta satiksme Pārlielupē Jelgavā
8 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

DK
Dace Kokareviča
Latvijā
“Šiva*, atkāpies no Vanagkalna!” Būt vai nebūt Zemes enerģiju parkam Baldonē?
6 stundas
LA
LA.lv
Latvijā
VIDEO. Bijušais policists pārsūdz spriedumu: noliedz vainu zēna notriekšanā
4 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Valsts pirmie simt gadi ir līdz malām pierakstīta lappuse
5 stundas
LE
LETA
Pasaulē
“Boeing” nav sniedzis ziņas par potenciālu tās jaunākās lidmašīnas bīstamību
4 stundas
LE
LETA/LA.lv
Sports
Meija turpina mest – “Dinamo” pirmo reizi sezonā trīs uzvaru sērija!
6 stundas