Krievijas grāmatu “desants” Ķīpsalā 3
Pagājušās nedēļas nogalē Ķīpsalas izstāžu hallē notikusī “Latvijas Grāmatu izstāde 2017” no iepriekšējo gadu pasākumiem atšķīrās ar vērienīgo Krievijas literatūras klāstu – Krievija šogad oficiāli bija grāmatu izstādes goda viesis.
Nacionālajā stendā ar apmēram 1000 dažādu nosaukumu grāmatām izrādīšanai un vēl vairākiem tūkstošiem tirgošanai no vairāk nekā desmit Krievijas vadošajām izdevniecībām un teju 30 mūsdienu Krievijā populārāko prozas autoru (Edvards Radzinskis veselības stāvokļa dēļ neieradās, bet Rīgā būšot aprīlī) – kaut kas tāds pēdējo reizi Ķīpsalas grāmatu izstādē bija vērojams 2008. gadā. Zinātāji atceras, ka toreiz no “zvaigznēm” bijis arī Zahars Priļepins. Taču tagad šis nacionālboļševiku piekritējs aizbraucis uz Austrumukrainu karot par “krievu pasauli” un, kā pamatoti bažījas viņa lasītāji, nez vai kādreiz Baltijā tikšot redzēts.
“Latvijas Grāmatu izstādes 2017” direktors Valts Jirgensons skaidro, ka Krievijas delegācijas ierašanās izstādes goda viesa statusā esot vairāku gadu darbs, jo tādas lietas tik vienkārši noorganizēt nevarot. Krievu viesi neslēpj, ka tik siltu uzņemšanu kā Baltijā nekur citur pasaulē grāmatu izstādēs negadoties pieredzēt. Kā bija norādīts Maskavas pilsētas pašvaldības stenda “Grāmatu Maskava” paziņojumā: “Baltijā interese par krievu literatūru neizsīkst, bet Krievijas izdevēji un autori ar lielu mīlestību brauc uz Rīgu.” Visā pasaulē vērojamā lasīšanas krīze Krieviju ir skārusi ievērojami. Šobrīd ierastā tirāža grāmatām esot ap trīs tūkstoši eksemplāru, bet dižpārdokļiem – 50 – 100 tūkstoši. Ja ņem vērā, ka Krievijā ir kādi 143 miljoni iedzīvotāju, tad tas nemaz nav daudz un neizbrīna, ka izdevēji cenšas popularizēt savu produkciju visur, kur vien lasa krieviski. Vai šādai ekspansijai ir vēl virsuzdevumi, varam vien iztēloties.
Nešaubīgi, ka krievu viesu vizīte uztverama kā daļa starpvalstu diplomātijas, citādi nez vai uz atklāšanu būtu braucis Krievijas prezidenta Vladimira Putina īpašais pārstāvis starptautiskajā kultūras sadarbībā Mihails Švidkojs. Pirms atklāšanas runas teikšanas Švidkojam notika sarunas Kultūras ministrijā, bet pēc izstādes viņu gaidīja Latvijas Ārlietu ministrijā. “Domāju, ka būsim ar Latvijas iestāžu kolēģiem vienisprātis – politiskais konteksts var būt jebkāds, taču kultūras sakari, attiecības literatūrā, starp cilvēkiem, humanitārajā sfērā nedrīkst tikt pārtrauktas. Jo vairāk tādēļ, ka Latvijā un Rīgā krievu valoda ir svarīga daļai Latvijas pilsoņu un, protams, arī nepilsoņu,” pauda Krievijas prezidenta pārstāvis. Viņš atgādināja par Raiņa, Aspazijas un Aleksandra Čaka kontaktiem ar krievu literātiem un izteica cerību, ka arī mūsdienu Latvijā sapratīšot: “Pasaulē var iziet arī ar krievu valodu, ne tikai angļu.” Šos Švidkoja vārdus varēja saprast kā aicinājumu latviešu autoriem tulkot savus darbus un varbūt pat rakstīt krieviski. Arī Krievijas Preses izdevumu un masu komunikācijas līdzekļu federālās aģentūras vadītāja vietnieks Vladimirs Grigorjevs izteicās, ka krievu literatūra Latvijā ir un būs pieprasīta un “politiskās aspirācijas” to neietekmēs. Pēc tam tika nolasīts Krievijas vēstnieka Latvijā Jevgeņija Lukjanova apsveikums un pateicība, ka Krievijai izrādīts gods būt par “Latvijas Grāmatu izstādes 2017” goda viesi – pats Lukjanovs ierasties nevarēja.
Krievvalodīgo literatūras interesentu uz stenda atklāšanu bija sanācis daudz. Lietišķu un norūpējušos sejas izteiksmi apkārt staigāja un te ar vienu, te otru uzvalkotu krievu kungu runājās “Nepilsoņu kongresa” aktīvists Aleksandrs Gapoņenko. Starp klātesošajiem redzēja Saeimas saskaņiešu deputātu Igoru Pimenovu. Piedāvātajās grāmatās propagandas pazīmes varēja manīt vien atsevišķos Maskavas pašvaldības sponsorētajos izdevumos. Sadaļa “Grāmatu Maskava” vilināja lasītājus ar pamatīgiem fotoalbumiem, par kuru saturu liecināja vāku motīvi – plakāts “Dzimtene – māte sauc!”, tanks “T-34”, maršējoši padomju un Krievijas karavīri, medaļots ģenerālis. Protams, tās ir grāmatas par “Lielo tēvijas karu”, tostarp Maskavas aizstāvēšanu 1941. gadā, Kremļa kara skolas kursantiem, “panfiloviešiem” un tādā garā. Visvairāk interesentu tomēr pulcējās tur, kur preci pārdeva, nevis tikai izrādīja. Uz letes – izteikts daiļliteratūras pārsvars, tostarp Akuņins, Peļevins. Vēstures maz, vairāk dažādu slavenību memuārliteratūra un tulkojumi. Priekšplānā kāda, laikam jau eksperta, apcerējums par Krievijas kodolspēku un to, vai atomkarā iespējams uzvarēt… Daudzi apmeklētāji rosījās pie stendiem, kur redzamas bilžu grāmatas bērniem. Jau sākumā bija zināms, ka viesi vēlas izstādē īpaši popularizēt Krievijā izdotās bērnu grāmatas. Stendu rotāja gan Kristofora Kolumba kuģa, gan Maskavas Vasīlija Svētlaimīgā katedrāles modelis, jo piedāvājumā bija arī izdevumi, kas ļauj tādas lietas salikt no kartona detaļām. Pārlaižot skatu plauktos redzamajam, nekas politisks, nekādi “zaļie cilvēciņi” vai Krievijas trikolori acīs nedūrās – bērnu grāmatas kā jau bērnu grāmatas. Jāteic, šo to no izstādē piedāvātā pats iegādātos, ja vien tas būtu pārdošanā. Piemēram, pētījumu par admirāļa Kolčaka “baltās” Krievijas valdības ārpolitiku 1918. – 1919. gadā, jo tajā vēstīts arī par kolčakiešu diplomātu attieksmi pret “limitrofiem”, tas ir, Baltijas valstīm, kuras minētajā laikā gan militāri, gan diplomātiski cīnījās par neatkarību.
Visas uz izstādi atvestās grāmatas paliks Latvijā un te tiks izdalītas “izglītības un kultūras organizācijām”.
