Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. augusts, 2016
Drukāt

Krievijas miglā. Sibīrijas bērni vilcienā traucas cauri degošai taigai (2)

Jāņa Ābeles izsūtījuma laika kaimiņš un draugs Anatolijs zirga pajūgā aizveda viņu uz Kņazevas kapiem, kur apglabāti tuvinieki. "Nez vai vēl tiksimies," pēc brauciena uz atvadām nosaka draugi. Foto - Ilze PētersoneJāņa Ābeles izsūtījuma laika kaimiņš un draugs Anatolijs zirga pajūgā aizveda viņu uz Kņazevas kapiem, kur apglabāti tuvinieki. "Nez vai vēl tiksimies," pēc brauciena uz atvadām nosaka draugi. Foto - Ilze Pētersone

Kas par skaistu miglu! Sibīrijas bērni torīt jūsmoja. Patiesībā tie bija dūmi no lielā taigas ugunsgrēka – Krievzemē tas neapturami plosās kopš pavasara. Vilciens, kas ceļotājus ved uz nākamo pieturvietu, brīžam traucas cauri ugunsjoslai, logā – dūmi un vietām arī liesmas. Austrālijas latvietis Laurs brīnās – viņu zemē tāds “ekstrēms” nav iedomājams. Bet mēs taču esam Krievijā, Jāni.

Režisores Dzintras Gekas vadībā 35 cilvēki – bērnībā izsūtītie, Sibīrijā dzimušie vai represēto tuvāki un tālāki radinieki – šovasar devās ap četrtūkstoš kilometru tālā braucienā uz Tomsku, Kemerovu, Kalnu Altaju, Barnaulu. “LA” 11. augusta numurā rakstā “Pļaujam krievu nātres” sāku savu stāstu par ceļojumu uz latviešu izsūtījuma vietām Krievijā, šajā numurā – reportāžas turpinājums.

Līķi upē

Taigas ugunsmigla apņēmusi arī Obas stāvkrastu Kolpaševā pie Belijjaras ciema. Gadu no gada upe šeit atņem cilvēkiem kādu zemes daļu – ūdens mutuļos ieslīgst dārzi, ielas. Paliek atmiņas, arī tās par 1979. gada nogruvumu tieši uz 1. maija svētkiem, kas atsedza milzīgas apbedījuma vietas. Kamēr varas iestādes nebija paspējušas norobežot masu kapu, ciema ļaudis nāca, skatījās un nespēja noticēt savām acīm par šausmu ainu, ko vairākus gadu desmitus bija glabājis Obas krasts. Kārtu kārtām sakrauti cilvēku līķi, pa starpām rēgojās dēļu kārtas un kaļķu joslas. Sausajā zemē mirstīgās atliekas bija gluži kā mumificējušās. Ja tiktu tuvāk, varētu atpazīt sejā, sprieda sanākušie.

Pa to laiku vietējā vara satraukti ziņoja Tomskas apgabala partijas bosam Jegoram Ļigačovam, tas prasīja padomu Maskavai. Atnāca pavēle Staļina valdīšanas laika “nesmukumu” – ap četriem tūkstošiem nošauto cilvēku mirstīgās atliekas – nobrucināt Obā. Piebrauca pie krasta divi tvaikoņi, kūla ar dzenskrūvēm ūdeni, lai zemi ar līķiem dabūtu upē. Tie negrima, jo bija viegli un peldēja pa ūdensvirsu, tāpēc daļu sasmalcināja ar dzenskrūvēm, bet straumes aiznestos vairākas dienas īpaša brigāde ķēra ar stiepļu cilpām, sēja akmeņus, smagus metāla gabalus un gremdēja vai ar ķekšiem sacirta gabalos. Kas pēc kāda laika uzpeldēja, izzvejoja un noraka turpat krastā.

“Kolpaševieši ilgus gadus gaidīja Ļigačova nožēlu par nodarīto, taču tā arī nesagaidīja,” stāsta vietējā muzeja darbiniece Olga Titova un piebilst, “viņi nepiedeva šo rīcību.” Krimināllieta, kas par līķu apgānīšanu bija ierosināta 1990. gadā, pēc pāris gadiem nogrima aizmirstībā.

Kaulu kalns

“Kamēr vien būšu dzīva, nākšu te un likšu puķes,” pie lielā krusta, kas, godinot politisko represiju upurus, pagājušajā gadā uzstādīts Olžerasas ciema kalna nogāzē, saka Valentīna Peskovackiha. Lai gan viņas radiniekus nav skārušas Staļina represijas, bieži atnākot te kopā ar draudzeni, noliek puķes no sava dārza, pasēž abas uz soliņa. Meždurečenskas pašvaldības un vietējā muzeja sarīkotajā atceres brīdī ziedu traukam, kas pilns ar Valentīnas krāšņajiem flokšiem, līdzās nogulst arī Latvijas ceļotāju sarkanbaltsarkanās rozes.

Vairāk nekā 40 nometnes tuvākā un tālākā apkārtnē tika sabūvētas kopš 1950. gada sākuma. Politieslodzītie kopā ar kriminālnoziedzniekiem cirta mežus, būvēja mājas, ceļus, ogļu šahtas, fabrikas. Klimats bargs, daudzi jo daudzi te palika uz mūžu. Līdzīgi kā pie Obas arī šaipusē nevienam nerūpēja, lai cilvēki tiktu apglabāti cienīgā atdusas vietā. Valentīna stāsta, ka blakus kalns, kur atradusies viena no nometnēm, esot pilns ar cilvēku kauliem.

Šī nav vienīgā piemiņas vieta Meždurečenskas apkārtnē. Usinas ciematā pie pareizticīgo baznīcas, kas uzbūvēta par privātiem ziedojumiem, politiski represēto biedrības “Nadežda” (“Cerība”) ļaudis uzstādījuši akmeni, kas atrasts kādā no nometnes vietām ar tikko salasāmu uzrakstu “Neaizmirsīsim tevi uz mūžu un tavus bendes – asiņainais diktators, cietsirdīgais slepkava!” Muzejniekiem šaubu nav – lāsts veltīts Josifam Staļinam, taču par tā autoru ziņu nav. Visticamāk, ka to iekalis kāds ļoti drosmīgs politieslodzītais.

Pilna ir Krievijas zeme ar nogalētu, Staļina cietumos un darba nometnēs nomocītu ļaužu kauliņiem. Tūkstošu tūkstoši, tostarp arī mūsu tautieši, – zem krusta vai akmens zīmes vai kādā nezināmā taigas paugurā tā arī uz mūžu paliks svešumā.

Kuzbasa noslēpumi

Līdzās Dienvidu Kuzbasa akciju sabiedrības “Mečel Maining” pārvaldes ēkai stāv kapela, uzbūvēta pirms trīs gadiem. “Piemiņai bojāgājušajiem un palīdzība dzīvajiem,” mums paskaidro jauna sieviete lakatā. Pirms maiņas te pa kādam ogļracim ienākot un palūdzot svētajai Varvarai, lai nāve neatnāk nejauša un negaidīta. Pie kapelas sienas plāksne ar 139 bojāgājušo vārdiem.

Kompānijas vadība uzņem latviešu ceļotājus, bet šahtas gan nesola rādīt. Tāpat saruna par ogļu ieguvi un darbu pazemē sanāk visai aizplīvurota, saprotam – jo mazāk jautājumu, jo labāk, it īpaši jau par ogļraču drošību.

Pietura Kuzbasā nav nejauša – latviešu mākslinieks Kurts Fridrihsons 1952. gadā izsūtījumā Oļžerasas ciematā būvējis Kuzbasa ogļu ieguves kompleksa sesto šahtu. Režisorei Dzintrai Gekai līdz Latvijas simtgadei jāizveido dokumentālā filma par izcilo personību. No “tiem laikiem” maz kas palicis pāri, filmēšanas grupa ķer, ko var, un pat ieklīst teritorijā, kas arī bez īpašām brīdinājuma zīmēm skaitoties slepena. Pēc sarunas ar būdīgiem apsargiem materiāls iet zudībā.

Kā vēlāk izrādās, ne visi krievi tik pārņemti ar slēpšanos. Pirms gada ievēlētais Meždurečenskas mērs Sergejs Kisļicins, bijušais šahtas inženieris, vārdos izklausās visai atklāts un sirsnīgs. Viņam vēl atmiņā četru lietuviešu viesošanās pirms vairākiem gadiem, kad kā pavadošā persona devies grupai līdzi pa izsūtīto vietām. “Mēs nekādi nedrīkstam to aizmirst, tas jāstāsta mūsu bērniem un mazbērniem, lai nekas tāds vienkārši neatkārtotos,” savā uzrunā par Staļina laika represijām saka mērs un sola, ka nākamreiz noteikti noorganizēs ekskursiju uz ogļraču šahtu.

Sirds mierīga

Cik kilometru būs jāmēro līdz Kņazevas sādžai, Jānis Ābele – profesors emeritus, kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēku uzrunā līdzbraucējas, ar gudru ziņu neatklāja. Un pareizi vien darīja, jo ekspedīcija uz viņa izsūtījuma vietu un tuvinieku kapiem dažam labam izvērtās par vairāku stundu ciešanu ceļu.

1949. gada maijā Ābeļu ģimeni šurp atveda vēršu pajūgā. Ceļi tolaik – tikpat neizbraucami kā šodien. Brienam pa garo zāli, kaujamies ar dunduriem un odiem. “Te bija bibliotēka,” uz egļu audzes ieskautu laukumiņu norāda Ābele. Tālumā pavīd ēku apveidi, pienākot tuvāk, redzam tikai tukšas čaulas. No savulaik 34 apdzīvotām sādžas mājām vienā ierejas suns. Tas dod cerību, ka te vēl kāds dzīvo.

– Anatolijs?

– Jā, es.

– Tu mani, dārgais draugs, vairs neatpazīsti? Biju te pirms sešiem gadiem un apsolīju, ka atbraukšu vēl – vārdu turēju!

Kā nu Anatolijs neatcerēsies – brangi pasēdējuši, kad Jānis ar diviem līdzbiedriem ieradies. Tolaik vēl dēls bijis dzīvs, skumīgi piebilst vīrs. Abi šeit saimniekojuši, lopus audzējuši, taču vienu rītu nav pamodies, iepriekšējā vakarā esot “krutku” dzēris.

Uz kapiem, kur apglabāti Jāņa radi, Anatolijs draugu ved ratos – citādi kā tikai zirga pajūgā šeit neizbraukt. Toļiks pastāsta, ka Kņazevā esot tikai vasarās, sievu šurp nedabūt, paliekot dzīvoklī Molčanovā. Visu dēla saimniecību izpārdevis, ja atslēgs elektrību, jo vienas mājeles dēļ elektrokompānijai neesot izdevīgi uzturēt vadus, arī viņš diez vai te dzīvošot.

Atceļā Ābele laimīgi smaida – sirds mierīga, vecāsmātes un tēvabrāļa kapiņi iesvētīti, draugi satikti. Kad pa naktīm mājās nenāks miegs, varēs visu ceļojumu atkal un atkal domās izstaigāt. “Man patīk Sibīrijas plašumi, īpašā brīvība un taigas likumi,” viņš nosaka.

 

 

Turpinājums “LA” 
25. augusta numurā.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Paldies.ĻOTI interesanti.

  2. Lai mūžīga atmiņa par upuriem Sibīrijas zemē !

Draugiem Facebook Twitter Google+