Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. februāris, 2012
Drukāt

Krievijas «saldais kumosiņš» – Latvija

disidenti_ts_6

Krievijas politiķi Valērija Novodvorska un Konstantīns Borovojs nesen izteicās, ka Latvijas referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai varētu būt Maskavas roku darbs. Pāris dienas pirms 18. februāra viņi apmeklēja Rīgu, radot manāmu satraukumu referenduma atbalstītāju rindās.

 

– Cik daudz jūs sekojat notikumiem Latvijā?

V. Novodvorska: – Padomju rakstniekam Arkādijam Gaidaram ir tāds stāsts “Timurs un viņa komanda”. Timurieši zīmēja zvaigznes uz tām mājām, no kurām kāds ģimenes loceklis ir devies karot sarkanajā armijā, un turpmāk šīs mājas skaitījās viņu aprūpē – tiek skaldīta malka, vests ūdens un sniegta cita nepieciešamā palīdzība. Līdzīgi arī Krievijas demokrāti reiz apņēmās rūpēties par to, lai Baltijas valstis būtu brīvas un neatkarīgas. 80. gadu beigās mēs par to cīnījāmies, un tas vainagojās ar Padomju Savienības sabrukumu, bet arī turpmāk esam uzmanīgi vērojuši, vai jūs kas neapdraud. Ja viss ir kārtībā, tad, protams, mūsu līdzdalība te nav nepieciešama, jo arī Krievijā darbu ir līdz kaklam. Taču, ja ir kāds trauksmes signāls, iedegas savulaik uzzīmētā zīme – protams, ne jau sarkanā zvaigzne, kaut kas pavisam cits –, un mēs braucam palīdzēt jums aizstāvēt brīvību. Mums piezvanīja un pastāstīja, ka notikusi nelaime – tiek rīkots pretvalstisks referendums. Un tas tiešām ir ārkārtas gadījums, jo referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nevienā citā bijušajā PSRS okupētajā teritorijā nav mēģināts rīkot.

Mēs bijām arī Igaunijā, kad tur notika “bronzas kareivja” nemieri. Lietuvā, par laimi, līdz šim nekas tāds nav noticis. Statistika diemžēl apliecina – draudi Krievijas kaimiņvalstīm faktiski ir proporcionāli tajās dzīvojošo krievvalodīgo skaitam.

– Kāpēc tā?

– Viņos ir pārāk dziļi iesēdušies padomju standarti.

 

Savu dzimteni viņi tā arī nav varējuši atrast – viņiem tā nav ne Latvija, ne Igaunija, ne Lietuva, bet arī ne Krievija. Valsts, kas varētu atbilst šo cilvēku izpratnei par dzimteni, vairs neeksistē. Runa jau nav par valodu, tas ir tikai aizbildinājums. Latvijas krievvalodīgie ir paši sevi ielikuši tādā kā “piektajā stūrī”, kas vienkārši neiederas nevienā ēkā.

 

Tad tiek raidīti skatieni Krievijas virzienā, no kurienes varbūt – kā zināmajā dziesmiņā par krokodilu Genu – “atlidos kāds burvis zilā tankā un bez maksas parādīs kino”. Filmu “Plaša mana zeme dzimtā”, piemēram… Šā referenduma iemesls ir nevis lingvistika, bet ģeogrāfija. Tiem 270 tūkstošiem, kas referendumā balsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, galvā ir vēlamā aina, kurā nav tādas neatkarīgas Latvijas, bet atkal ir Padomju Savienība.

– Vai referenduma ideja, jūsuprāt, nāk no Krievijas, vai arī Krievija to ir “pārtvērusi”?

– Te ir notikusi savstarpējā pievilkšanās. Jums ir “piektā kolonna”, bet Krievijā varu pārņēmuši reakcionāri spēki.

K. Borovojs: – Līdz ar Putina nokļūšanu pie varas Krievijā sākās impērijas atjaunošanas process. To apliecina, piemēram, paziņojumi par Eirāzijas savienību un citi. Diemžēl tie nav tikai paziņojumi, bet arī darbības, kas tiek veiktas, lai nostiprinātu Krievijas dominējošo lomu. Turklāt Putinam un viņam pietuvinātajiem “spēka” politikas piekritējiem ir svarīgi ne tikai, lai šī impērija tikai augtu, bet arī pretotos citām ietekmēm, lai būtu konflikts. Putins ir izteicis nožēlu, ka mūsdienu pasaule kļūst “vienpolāra”, viņa izpratnē tai būtu jābūt vismaz “divpolārai”, kur Krievija būtu viens no vadošajiem spēkiem kā pretsvaram demokrātiskajiem Rietumiem. Krievijas pielietotās tehnoloģijas varēja redzēt Ukrainā, Gruzijā, Igaunijā. Galvenais ir radīt nestabilitātes punktu. Piemēram, Ukrainai tika norādīts, ka Krima – tā ir krievu teritorija, notika kara flotes demonstrējumi, citas provokācijas. Gruzijai ilgstoši pārmeta cilvēktiesību un mazākumtautību tiesību pārkāpumus, tika sūtīts karaspēks. Tos dēvēja par “miera uzturēšanas spēkiem”, lai gan patiesībā tās bija vienkārši Krievijas armijas daļas. Vēlāk izrādījās, ka notika gatavošanās karam. Ja ASV nebūtu reaģējusi, Krievija nebūtu apstājusies, jo tās mērķis bija pakļaut Gruziju. Igaunijā nestabilitātes punkts it kā bija ārēji pavisam nevainīgs – viens piemineklis, ko valdība nolēma pārvietot, un tomēr sākās nekārtības. Tagad Latvija…

 

Tas Krievijai ir “saldais kumosiņš”, un te paveras plašas iespējas. Ap 40 procentiem iedzīvotāju ir krievvalodīgie, līdz ar to sēt nesaskaņas sabiedrībā ir vieglāk. Tiek dots mājiens, ka latviešiem ir pārāk daudz neatkarības, vajadzētu ar to “dalīties”, no kaut kā atteikties.

 

Piemēram, atļaut, lai te pie varas nāk kāds Maskavai tīkamāks cilvēks, līdzīgi kā tas notika Ukrainā. Vai arī tāds scenārijs – kādā Latvijas reģionā vietējās politiskās grupas pieprasa sev autonomiju. Konflikts saasinās, sākas ielu sadursmes, un Krievija paziņo, ka ieved savus “miera uzturēšanas spēkus”. Mums saka – tā nevar būt, jo Latvija ir NATO dalībvalsts. Bet mūsdienu rietumvalstis ir ļoti politkorektas – sāktos sarunas, citi diplomātiski pasākumi, bet tikmēr viss jau būtu noticis.

Pagaidām tas, protams, ir teorētiski, taču plaisu jau ir izdevies radīt – jau tiek rīkots referendums, jau ir “Saskaņas centrs”, kurā tiek ieguldīta ļoti liela nauda, jau ir mediji, kas var mobilizēt vajadzīgo sabiedrības daļu. Lūdzu, viss ir sagatavots!

V. Novodvorska: – Mēs divas dienas runājām ar dažādiem Latvijas politiķiem, un mani pārsteidza viņu bezrūpība. Vadošā pozīcija ir tāda, ka Latvijas specdienestu nekvalitatīvais darbs nav problēma, jo aiz muguras ir NATO ar visiem saviem dienestiem. Un vispār par drošību nav jāuztraucas, jo NATO Latviju aizstāvēs. Taču es gribu atgādināt vēsturiskus faktus. Piemēram, kā 1938. gadā Rietumu lielvalstis, cenšoties izvairīties no kara, “ziedoja” Čehoslovākiju, ļaujot Hitleram to sagrābt. Toreiz tika nolemts, ka tas būs “mazākais ļaunums” un varbūt atturēs no pasaules kara. Pēc tam Jaltā lielvalstis jau “ziedoja” visu Austrumeiropu, arī Baltijas valstis, atdodot to Staļinam. Krievija šobrīd ir kodollielvalsts, un diez vai Rietumi cīnīsies par Latviju, ja pastāvēs draudi, ka var izraisīties jauns pasaules karš. Katrai valstij ir jābūt gatavai pašai sevi aizstāvēt. Lielāks drošības garants būtu, ja Latvijā tiktu izvietota NATO pretraķešu aizsardzības sistēma un vairākas ASV kara bāzes. Tās gan NATO aizstāvētu.

– Referenduma “seja” ir Vladimirs Lindermans, kurš ilgāku laiku bija Krievijas nacionālboļševiku līderis, kamēr Eduards Ļimonovs atradās cietumā. Kas īsti ir nacionālboļševiki? Tie it kā atrodas opozīcijā Putinam.

– Opozīcija ne vienmēr nozīmē ideoloģiskas pretrunas. Rems, Štrasers un Hitlers – visi bija nacisti pēc saviem uzskatiem, tomēr viņi savā starpā bija naidīgi noskaņoti, un Hitlers izrēķinājās ar saviem oponentiem. Tādu piemēru ir daudz… Ļimonova ideoloģija ir līdzīga kā Putinam, tikai radikālāka. Nacionālboļševiki ļoti neieredz Rietumus, Ameriku, demokrātiju. Principā Lindermanam pat naudu nevajadzētu dot, viņš tāpat ir fanātiķis.

Agrāk nacionālboļševikiem bija pēc nacistu parauga veidots karogs, tikai kāškrusta vietā sirpis un āmurs, kas ideoloģiski un vēsturiski patiesībā ir ļoti tuvi simboli. Tagad gan šis karogs ir nomainīts, lai maskētos, bet idejas ir palikušas. Šobrīd nacionālboļševiki Krievijā sadarbojas ar citiem opozīcijas spēkiem, arī demokrātiem.

 

Lai gan demokrātiem tas nekādu godu nedara, tieši pretēji – tas ir pazemojums un kauns. Bet nacboliem tas ir izdevīgi, jo viņiem tā ir “ieejas biļete” Eiropas struktūrās, Ļimonovam tas dod “sirdsapziņas mocekļa” statusu. Bet, ja pienāktu izdevīgs brīdis, nacionālboļševiki demokrātus jau pirmajā dienā “noliktu pie sienas”.

 

Lindermans kā radikāli noskaņots “padomju produkts” ir noderīgs, lai realizētu Krievijas plānus. Latvija ir ES un NATO, tātad vajag to pārmācīt! Tika gaidīta iespēja, un tā radās, kad latvieši paši neatnāca uz savām vēlēšanām un ļāva labāko rezultātu iegūt “Saskaņas centram”. No tā tika izdarīts secinājums, ka, iespējams, latvieši šobrīd ir politiski vāji un var mēģināt spert nākamo soli. Tiek testēta jūsu izturība. Protams, referenduma rezultāti var viņus uz kādu laiku atvēsināt, taču tas nenozīmē, ka tālāk varēs dzīvot mierīgi.

– Tagad Latvijas politiķi sola, ka būs “dialogs” ar krievvalodīgajiem. Bet kā pārliecināt mainīt pretvalstisko nostāju?

– Ienaidnieks jāsit ar viņa paša ieročiem. Ir vajadzīgas televīzijas programmas, kas rādītu patiesību par Krievijā notiekošo. Lai Latvijas krievi varētu salīdzināt, kādus labumus viņi šobrīd te var baudīt, kas nav salīdzināms ar dzīvi Krievijā. Igaunijas krievi par to pārliecinājās, kad sāka salīdzināt dzīvi divās robežpilsētās – Narvā un Ivangorodā. Bija laiks, kad Narvas krievvalodīgie pieprasīja pievienošanos Krievijai, bet tad pastaigāja ciemos un saprata – nē, Igaunijā dzīvot tomēr ir labāk. Tagad jau Ivangorodas iedzīvotāji sāk spriest, ka varbūt viņiem vajadzētu pievienoties Igaunijai.

Jāatgādina Latvijas krieviem, ka viņiem nekādā veidā nav izdevīga Krievijas aizstāvība, jo, ja te sāktos karadarbība, no tās ciestu ne tikai latvieši, bet arī krievi. Bumbas nešķiro, kur tām jākrīt. Arī Abhāzijā un Čečenijā kara laikā daudzi krievi mira, jo viņus nogalināja pašu valsts armija, kura it kā bija nākusi, lai aizstāvētu. Ja būs slikti Latvijai, tad būs slikti arī krieviem, kuri te dzīvo – tas viņiem jāsaprot. Latvijas krieviem būtu jāstāv pie Krievijas vēstniecības ar lozungiem “Rokas nost no Latvijas!”, nevis jārīko referendums par valsts valodas statusu krievu valodai.

– Jūs pieminējāt Čečeniju. Noteikti zināt, ka Rīgā ir Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva vārdā nosaukta iela, bet Latvijas prokrieviskās partijas pastāvīgi izrāda vēlmi šo nosaukumu mainīt. Kāpēc tāds satraukums?

K. Borovojs: – Cik es zinu, tā ir prasība, kas nāk pa taisno no Maskavas, un šāds rīkojums Nilam Ušakovam tika dots neilgi pēc tam, kad viņš kļuva par Rīgas mēru.

V. Novodvorska: – Ne tikai Latvijā, arī Polijā ir tas pats stāsts. Džohars Dudajevs bija izcils karavadonis, un viņš bija vienīgais, kas reāli spēja militāri pretoties impērijai. Putins gan vēlāk īstenoja savus plānus, un Dudajevs tika nogalināts, taču naids pret viņu ir joprojām. Tāpēc tagad cīnās ar Dudajeva vārdu.

 

TV5 raidījumā “Bez cenzūras” mēs dzirdējām Ušakova teikto un pārliecinājāmies, ka šim cilvēkam Latvija ir, kā saka, pie vienas vietas. Nevar tik nicinoši izturēties pret cilvēkiem, kuri ieradušies glābt tavu valsti.

 

Ja viņš būtu teicis, ka mēs nesaprotam situāciju vai neesam pietiekami informēti, tas būtu citādi, taču Ušakovs bija agresīvi un noraidoši noskaņots. Viņš sevi atmaskoja.

– Krievvalodīgajā presē par jūsu vizīti bija liela interese. Tonis bija izsmejošs, lai gan varēja just satraukumu.

– Jā, mums TV raidījumā nolasīja pienākošo īsziņu tekstus. Tās bija “samazgas”. Nevis ironija, bet naida lēkmes.

K. Borovojs: – Mēs netīšām esam trāpījuši tieši mērķī. Pirms braukšanas uz Latviju mēs apskatījāmies vietējos krievvalodīgos interneta portālus un bijām ļoti pārsteigti, ka te visi krievi, izrādās, ir Putina atbalstītāji.

 

Pat Krievijā šis atbalsts pēdējā laikā vairs nav tik stingrs. Inteliģence ar to noteikti nelepojas. Bet izrādās, ka Latvijā Putina 
idejas ir lielākā cieņā nekā Krievijā. Un no tā arī izriet problēma, jo šīs idejas uzsver krieviskuma pārākumu – lūk, mēs te esam padomju laikā ieradušies un atveduši krievu valodu, tad tajā visiem būtu jārunā.

 

Šādi noskaņota sabiedrība ir viegli mobilizējama dažādām provokācijām, jo tā nespēj iedziļināties jautājumā, aplūkot to no citas puses. Es runāju ar vietējiem krievu žurnālistiem. Viņi man neuzdod jautājumus, bet saka jau gatavas atbildes un apvaino, ka man ir nepareizi uzskati. Tie jau nav masu mediji, tā ir propagandas mašīna.

– Latvijā izskan cerības, ka Krievija pēc kāda laika varētu politiski mainīties un tās impēriskās tendences mazināsies. Taču, ja paskatās pēdējās Krievijas parlamenta vēlēšanas, tad tā aina tik iepriecinoša nav, jo pēc Putina “Vienotās Krievijas” nākamās populārākās ir Žirinovska un Zjuganova partijas.

V. Novodvorska: – Jā… (Nopūšas.) Ja Putina režīms kristu, Krievijas kaimiņvalstīm, iespējams, kādu brīdi būtu vieglāk, jo Krievija būtu aizņemta pati ar savām problēmām. Taču rezultāts galu galā var būt bīstamāks, līdzīgi kā to jau piedzīvojām 1917. gadā – vara nonāktu pie sarkanbrūnajiem, un tas nozīmē, ka impērisma tendences varētu kļūt pat vēl neprātīgākas. Šobrīd nav saskatāms neviens variants, ka pie varas Krievijā pārskatāmā nākotnē varētu nonākt demokrātiski spēki. Krievija neizvēlējās Rietumu ceļu, un tie demokrātiskie sasniegumi, kas bija Jeļcina laikā, tagad jau ir zaudēti. Lai izkļūtu no šī “purva”, Krievijai ir pamatīgi jāmainās un uz visiem laikiem jāaizmirst tik ierastā frāze “krievvalodīgo tiesību aizstāvība Baltijas valstīs”. Diemžēl šobrīd tā atrodama pat dažu demokrātisku spēku programmās.

 

Valērija Novodvorska – Krievijas politiķe un publiciste, padomju laikā disidente, partijas “Demokrātiskā savienība” dibinātāja. Aktīva Putina un Kremļa politikas kritiķe. V. Novadvorska ir apbalvota ar Lietuvas Dižkunigaiša Ģedemina ordeni, bet par īpašiem nopelniem viņai piešķirta Gruzijas pilsonība.

 

Konstantīns Borovojs – Krievijas uzņēmējs un politiķis. Dibinājis Ekonomiskās brīvības partiju, no 1994. līdz 1999. gadam bijis Valsts domes deputāts. 1996. gadā Krievijas specdienesti izsekoja K. Borovoja telefonsarunu ar toreizējo Čečenijas prezidentu Džoharu Dudajevu, pēc kā tika veikta Dudajeva nogalināšanas specoperācija. Arī pret pašu K. Borovoju ir bijis atentāta mēģinājums.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+