Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
29. janvāris, 2013
Drukāt

Krievijas “ziķerdienestu” rosība izpelnās britu preses uzmanību

Foto - LETAFoto - LETA

Kamēr Saeima debatēja par ārlietām, daži Latvijai ārpolitiski zīmīgi notikumi palika ārpus debatētāju runām.
 Piemēram, Putina izteiktā gatavība “attīstīt konstruktīvas attiecības ar Igaunijas Republiku, vadoties pēc labu kaimiņattiecību principiem”, kas, protams, ir apsveicama ziņa.

 

Un, cerams, kas vairāk par vienkāršu nodevu diplomātiskajai etiķetei, Maskavā pieņemot jaunā Igaunijas vēstnieka akreditācijas vēstuli. Cerams arī, ka šī apņēmība palīdzēs nokārtot ieilgušo stīvēšanos ap Igaunijas un Krievijas robežlīgumu, kura apstiprinājumu Maskava ir atsaukusi, aizbildinoties ar igauņu pievienoto preambulu, kas satur atsauci uz 1920. gada Miera līgumu. Pēdējā laikā, īpaši pēc Tallinas “bronzas zaldāta” pārvietošanas epopejas, bijuši vēl citi asumi, ko tagad varētu nogludināt, lai gan Igaunija arvien it visā ir palikusi pie savas principiālās nostājas. Ja Kremļa solītais īstenosies, tas būs kārtējais apliecinājums, ka valstiskās pašcieņas saglabāšana mēdz atmaksāties. Varbūt arī papildu pierādījums, ka Igaunija ir rietumvalsts. 
Respektīvi, valsts, kas vairs nav atdabūjama atpakaļ agrākajā politiskajā telpā.

Iespējams, Igaunija arī vairs nav tik nepieciešama Kremlim, kas izvēršas citā Baltijas “rotaļlaukumā”, par ko stāstīts “The Guardian” 23. janvārī publicētajā rakstā. Nekā jauna jau tur nebija – Latvija kļūst par vietu, kur saplūst kopā Krievijas nauda, propaganda un ļaudis no “neredzamās frontes”, kuru apzīmēšanai vēsturniekam Uldim Ģērmanim patīk izmantot vārdu “ziķerdienesti”. Jāpiebilst, ka “The Guardian” ir britu izpratnē izteikti kreiss, arodbiedrību iecienīts laikraksts (tirāža ap 400 000 eksemplāru, tiek izplatīts daudzās Eiropas valstīs), kas vairāk pievēršas mantīgo šķiru un Rietumu politikas kritizēšanai.

Ja nu arī šādas ievirzes avīze uzskatījusi par vajadzīgu plaši atspoguļot minēto tēmu, tad laikam iemesls ir skaidrs – mums domātā Krievijas propaganda dažādās t. s. maigās varas izpausmēs gan paliek Latvijā, bet netīrā nauda, noziedzība un čekas tradīciju kopēji bieži vien migrē tālāk uz Eiropu.

Ko tikmēr darījusi Latvija? Nolēmusi piešķirt uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām. Latvijas iekšlietu ministrs rudenī notikušajā šim jautājumam veltītajā konferencē deklarēja, ka tas nerada nekādas drošības problēmas. Citi avoti tomēr apgalvo, ka rada, bet uz visu, protams, var lūkoties no dažādiem skatpunktiem. Galu galā arī organizētās noziedzības pārstāvji un čekas mantinieki, rosīdamies pa Latviju, izdod šeit savu naudu, kas tīri finansiālā ziņā ir valstij izdevīgi. (Turklāt, kā izskan tīmekļa komentāros, šie jaukie cilvēki atšķirībā no pastulbiem britu tūristiem neskrien čurāt pie Brīvības pieminekļa.) Ar tikpat atšķirīgu pieeju var vērtēt arī “Jauno vilni” – vieni, kā “The Guardian” publikācijā, to dēvē par Krievijas oligarhijas un spiegu ikgadēju tusiņu, bet citu, piemēram, Ingunas Sudrabas, acīs tas ir neviltotas sirsnības caurstrāvots pasākums. Kas iedzen stāvā sajūsmā arī Jūrmalas pilsētas tēvus un smalko aprindu dzīves apskatniekus. Visbeidzot – pat Saeimas līmenī arvien notiek uzskatu sadursmes par to, kur tad īsti Latvijai ģeopolitiski jābūt. “Saskaņas centrs”, kas sevi arī dēvē par kreisu, ārlietu debatēs klāstīja (dep. Elksniņa personā), ka valsts pamatus drupina valdības vēlme būt Eiropas kodolā. Nevis, teiksim, “SC” vadītāju nesen atbalstītais valodu jeb valsts pašlikvidācijas referendums un citas tamlīdzīgas aktivitātes.

Galvenajam kritērijam it kā vajadzētu būt Latvijas ilgtermiņa attīstības interesēm, kas bieži nesakrīt ar, sacīsim, nekustamo īpašumu mākleru interesēm. Bet šajās “rotaļās” iesaistījušos Latvijas politiķus, tajā skaitā “latviskos”, tomēr būtu ieteicams turēt no varas gaiteņiem tālāk.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+