Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. aprīlis, 2012
Drukāt

Krieviņš: mums neveicas, jo nav normālas uzņēmējdarbības

krievins2_ts_6

“Latvijas Avīzē” viesojās Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vadītājs MĀRTIŅŠ KRIEVIŅŠ. Sarunā ar viņu Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis skaidroja, ciktāl pašlaik ir Nacionālās attīstības plāna (NAP) izstrāde. 


 

V. Krustiņš: – Krieviņa kungs, pret jūsu vadīto centru vērš kritikas bultas, lūk, piemēram, jaundibinātās stratēģiskās plānošanas biedrības vadītājs uzņēmējs un profesors Andris Deniņš izteicies, ka viņa organizācijā ar akadēmiskām tehnoloģijām valsts attīstības plānu izstrādājot labākajā gadījumā otrajā darba gadā, kamēr NAP topot steigā, nezin kas to rakstot un nezin kam tas domāts. NAP radot “grāmatvediski”, piedzenot ciparus no Briseles atsūtītiem uzdevumiem.

M. Krieviņš: – Mani no tiesas priecē, ka veidojas nodibinājumi Latvijas attīstībai vai stratēģiskai pētniecībai un citi, kuri saka, ka viņiem ir vai būs alternatīvs plāns. Varēsim salīdzināt gala produktus. Gudri runāt visi mākam, bet skatīsim rezultātu. Otrkārt, akadēmiķi – kā Ekmaņa vai Kalviņa kungi – sadarbojas ar mums NAP veidošanā, savukārt es dažādās auditorijās bieži stāstu, cik tālu ar plānu esam tikuši. Piedošanu, īpaši daudz reālu priekšlikumu nav, kamēr kritikas gan netrūkst. Tādā ziņā Kalviņa kungs no Organiskās sintēzes institūta ir gandrīz vai izņēmums, jo konkrēti spēj pateikt, kas zinātniekiem traucē strādāt un kuras lietas jāatrisina. Par to – cepuri nost, ļoti cienu viņa viedokli.

Turklāt – PKC pagaidām sagatavojis tikai esošās situācijas analīzi. Tas nav NAP! Taču gan akadēmiskie, gan biznesa principi to arī paredz – vienmēr sākt ar analīzi, un tad būvēt plānu.

– Cienījamais ekonomists Ošlejs šo analīzi kādā avīzē raksturoja kā par 70 procentiem žēlabu sarakstu.

– Tam var piekrist tajā ziņā, ka situācija Latvijā ir tāda, ka daudzās jomās neveicas. Tas atspoguļojas analīzē, bet jāatbild – kāpēc neveicas? Viena no galvenajām atbildēm – tāpēc, ka nav normālas uzņēmējdarbības. To rāda kaut viens grafiks, ka bizness koncentrēts pakalpojumu sniegšanā un iepriekš – arī būvniecībā.

 

Pašlaik 70% tautsaimniecības ir pakalpojumi. Ražot ražojam ļoti maz. Līdz ar to izkristalizējas mūsu piedāvājums nākamajā plānošanas periodā 2014. – 2020. gadam – koncentrēties ražojošajai ekonomikas daļai. Tas nozīmē pieejamo Eiropas un daļēji arī budžeta līdzekļu virzīšanu tiem uzņēmējiem, kuri var radīt ko produktīvu.

 

– Tad NAP konkrēti jāiezīmē, ko darīt, kur celt rūpnīcas.

– Ja par objektiem, tad mana ciešā pārliecība ir, ka valstij nav uzņēmējiem jāsaka, kas viņiem jādara. Valstij jāsaka – mēs tevi atbalstīsim, ja celsi ražošanas objektus. Tāpēc, ka tu iekārto darba vietas, radi pievienoto vērtību un maksā nodokļus.

– Bet vai valdības augstumos ieklausās, ko grib uzņēmēji, pašvaldības? Viņiem jau tagad esot priekšlikumi, prasījumi pēc valsts atbalsta – viņi gaida.

– Pirms pāris nedēļām Preiļos tikos ar Latgales pašvaldību vadītājiem. Secinājums – viņus interesē trīs lietas. Pirmā – infrastruktūra, ceļu savešana kārtībā vismaz starp lielajiem punktiem. Otrā – uzņēmējdarbības veicināšana, ka valsts, piemēram, gādā elektropieslēgumus un nežmiedz mazos uzņēmējus. Trešā – lai valsts beidzot rod risinājumu, kas notiek ar izglītības sistēmu. Reģionā konkrēti interesē arodizglītība – kur būs skola, ko tur mācīs. Pēc tikšanās iebraucu Līvānos, kurp mani uzaicināja Saeimas deputāts Klaužs. Apskatījām realitāti – divas PSRS laiku industrijas, tagad “degradētām” teritorijām piederīgas. Lai kompleksi “mostos”, nevajag daudz. Minēto elektropieslēgumu un ceļu, un, kad tas nodrošināts, ir liela iespēja, ka parādās aktīvi cilvēki, kuri atjauno rūpnīcu, sāk kaut ko darīt. It īpaši tāpēc, ka blakus ir divi citi uzņēmumi, kas jau sekmīgi darbojas, ražo cepumus, koka konstrukcijas.

 

NAP nesola iepūst dzīvību visos nelaiķos un nedāļā citas garantijas, bet es stiprinu uzņēmējos pārliecību – ja enerģisks vīrs atnāk ar biznesa plānu, spēj pierādīt, ka, ieguldot tik un tik, ražos to un to, izveidos 20 vai 50 darba vietas un produkcijai būs noņēmēju tirgus, tad viņš saņems atbalstu ražotnes atvēršanai. Turpmāk uz to fokusēsies kā uz prioritāti.

 

– Vēl labāk topošajiem un esošajiem uzņēmējiem patiktu, ja uz tikšanos jūs vai ministri ņemtu līdzi koferīti ar naudu.

– Patiktu. Naudai, protams, ir nozīme, lai sāktu uzņēmumu vai padarītu esošo ražošanu produktīvāku. Mūsu plānā tiks iezīmēti arī konkrēti objekti, ceļu posmi, kurus rekonstruēs un kur ieguldīs līdzekļus. Pašlaik PKC vienīgā problēma ir, ka visi grib tūlīt un tagad. Es atbildu – pagaidiet līdz 19. jūnijam. Deniņa kungs arī saka – programmas uzrakstīšanai vajag divus gadus, bet mums valdība devusi pusgadu, lai sasniegtu rezultātu. Tā summa, ar ko rēķināmies, ir visi struktūrfondu līdzekļi, ko Latvijai piešķirs no 2014. līdz 2020. gadam – apmēram 3,5 miljardi.

– Vai šī septiņgades plāna realizācijai Latvijā pievienos arī nodokļu maksātāju naudu?

– Rēķinām, ka būs lietas, ko iefokusēt vai pārprogrammēt no budžeta līdzekļiem. Ir viena nepopulāra lieta, bet to kā problēmu atzīst arī pašvaldību ļaudis. Proti, mūsu pabalstu sistēma. Liels skaits iedzīvotāju labprāt dzīvo no pabalstiem, neko citu darīt negrib. Pateikt – likvidējam vai mazinām pabalstus – ir visnotaļ sāpīga politika. Man nav pārliecības, ka tā spēs pateikt, taču šī neizlēmība vidējā termiņā novedīs pie kādas izšķiršanās – prognozes liecina, ka ap 2015. gadu saskarsimies ar reālu darbaspēka trūkumu.

– Kāda darbaspēka?

– Galvenokārt – mazkvalificēta. Un tad būs izšķiršanās – vai darbarokas ievedam, kas man neliekas atbalstāma ideja, vai izmantojam resursus, kas ir uz vietas, bet kas ar dažādiem aizbildinājumiem nevēlas strādāt.

– Dīvaini dzirdēt, ka no Tirdzniecības un rūpniecības kameras un citām pusēm skan mudinājumi ievest šīs darbarokas, bet plānotāji taču runā par augsto tehnoloģiju ražotnēm, par produkciju ar brangu pievienoto vērtību, par Latvijas “Nokia”.

– Mums jau esošajiem uzņēmumiem trūkst darbinieku. Tā ir mīta veicināšana, ka mums ir bezdarbs un nav kur strādāt. Nu parunājiet ar uzņēmējiem! Te nonākam līdz jautājumam par izglītības kvalitāti. Vai šajā firmā var paņemt jebkuru no ielas? Diez vai. Otrs – jūs minējāt Latvijas “Nokia” un augstās tehnoloģijas.

 

To es bieži dzirdu no Latvijas zinātniekiem – dodiet naudu, un jums būs viss, ko vēlaties. Taču nav tā, ka valsts neiegulda zinātnē. Jā, uz Eiropas fona tas ir maz, tomēr naudu dod. Jāvaicā, kur ir atdeve? Vai var nosaukt desmit pētniecības institūtus, kuros beidzamajos trīs gados ir uztaisīti un veiksmīgi pārdoti vismaz Eiropas līmenī konkurētspējīgi produkti?

 

Deru, ka diezin vai šai uzskaitē tiksiet daudz tālāk par Organiskās sintēzes institūtu un vēl dažiem citiem, bet tas nebūs masveidīgi. Ja saka – piešķiriet naudu, tad gribētos gan redzēt, kur ir tie sasniegumi, par kuriem būtu jādod nauda. Tas, ja kādam ir doktora grāds, nenozīmē, ka viņš automātiski ir gudrāks par uzņēmēju bez grāda. Nesen bija laba tikšanās ar RTU dizaina pasniedzējiem. Viņiem esot daudzas labas idejas lietišķajā, rūpnieciskajā dizainā. Bet uz jautājumu, kādēļ tad nespēj pārdot idejas ražotājiem, atbilde nesekoja.

– Neprot pārdot?

– Tā bija viena iespējamība, līdz kurai tikām sarunas gaitā. Pietrūkst prasmes tā uzrakstīt biznesa plānus, lai pierādītu uzņēmējam, ka viņam tiešām būs atdeve. Taču kopumā mēs abstrakti runājam par abstraktām idejām, par zinātnes varenību un ieguldījumu potenciālajā attīstībā, bet, kad nonākam pie konkrētām lietām, es neesmu redzējis īpaši daudzus pozitīvos piemērus.

– Kā šīs “abstrakcijas” apturēt, lai tās neturpinātos?

– NAP kontekstā runājam par to, ka valstij jāizdara mērķtiecīgi ieguldījumi tajā zinātnē, kas ir ātri komercializējama, tajās idejās, no kurām valsts var nopelnīt.

E. Līcītis: – Jūs atkal nopelnīsiet kritiku, Krieviņa kungs. No tādām runām kļūs bēdīgi daudzi zinātnieki, rakstnieki un pārējā publika, kam vajadzīga Eiropas un vietējā nauda.

– Tā ir stratēģiska izvēle. Valstij beidzot jāpasaka, ko mēs gribam. Vai lupatu deķi un sapņu grāmatu “Ko tikai visu mums nevajag”? Ja der šāds dokuments, ņemiet veco plānu attīstībai 2007 – 2013 un lietojiet veseli arī uz priekšu. Bet, ja gribam kvalitatīvas izmaiņas, tad fokusu iestādām uz to, kas dod atdevi. Es nesaku, ka lati nav jādod literātiem, kinoļaudīm vai kultūras tūrismam un daudz kam citam. Bet jāpaskatās godīgi. Nenoniecinu nevienu dižgaru, taču, ja mums ir tik izcili literāti, kāpēc viņi nevar pārdot savas grāmatas? Kāpēc vienā otrā latviešu filmas seansā ir tukšas skatītāju rindas, kaut uzņemšanai tērēti nodokļu maksātāju līdzekļi?

V. Krustiņš: – Man tomēr ir aizdomas, ka politiski tomēr gribēsiet šūdināt minēto lupatu deķi un katram atmest pa drusciņai.

– Izcils piemērs. Biju izsaukts Saeimā uz Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju. Stāstīju par NAP tapināšanu. Pretī sēdošie zinātnieki apjautājās, vai zinātne būs viena no plāna prioritātēm un kad būs nauda? Izrunājām, ka zinātnei nauda būs, galvenokārt pielietojamai zinātnei. Labi, bet vēl vajadzētu pabalstīt humanitārās zinātnes. Tad metam loku, ka līdzekļus vajag latviešu valodas un kultūras pētniecībai. Pēdīgi noslēdzām garo vajadzību sarakstu ar kultūras tūrismu.

 

Vai iespējams runāt, ka ārzemniekam varam pārdot skatu uz dižakmeni vai dižozolu, ja mūs pašus, latviešus, tas neinteresē? Cik ir mūsu ceļotāju uz šīm vēstures piesātinātajām vietām? Vai tur apkārt ir ērta, interesanta infrastruktūra?

 

Protams, ir jaukas, koptas vietas kā Tērvetes dabas parks – šādiem kompleksiem ir jādod atbalsts, bet neba visam jāsniedz valsts palīdzīga artava, kā tik to kāds iedomājas.

E. Līcītis: – Tātad, vienkāršā līdzībā runājot, PKC direktors grasās naudu piešķirt tikai hokejam, futbolam un basketbolam, bet kērlingam, sieviešu lauka hokejam un ūdenssportam uz finansējumu nav ko cerēt?

– Vēlreiz aicinu būt godīgiem. Ar daudzām lietām cilvēkiem ir patīkami nodarboties. Man ir maz brīvā laika, taču es kolekcionēju veco laiku papīrnaudu, bet nedomāju, ka valstij būtu jāpabalsta numismātika.

– Nacionālo attīstības plānu apstiprinās valdībā, un diezin vai visiem ministriem iepatiksies jūsu striktās nostādnes, kas balstītas uz “ekonomisko izrāvienu”.

– Jā, vajag visās nozarēs, un to pūlēsies paskaidrot arī visās Saeimas komisijās, jo galavārdu par NAP teiks parlamentā. Bet uz jebkuru jomu var paskatīties no peļņas viedokļa. Paņemam aizsardzību, kas tradicionāli tiek uzskatīta kā tikai un vienīgi tērējošā nozare budžeta izdevumu ailē. Valdība vienojusies, ka līdz 2020. gadam jāsasniedz NATO valstij pieņemamā mēraukla – aizsardzībai 2% no IKP. Mans jautājums šajā sakarā: vai par šiem daudziem simtiem miljonu latu jāpērk bruņuvestes, bruņutransportieri un tamlīdzīgas armijas lietas vai kādu daļu līdzekļu var izmantot zinātnes attīstībai? Tā, lai ložu drošās vestes izgudro Latvijas zinātnieki un ražo tepat uz vietas?

 

Atceros lasījis, ka RTU entuziasti ir strādājuši pie bezpilota lidmašīnas modeļa – tas arī ir nozīmīgs bruņoto spēku aprīkojums. Nu – ieguldām tur. Būs darbs zinātniekiem, būs tehnoloģijas mūsu armijai, varbūt paveras iespēja ražošanai un tirgum citās valstīs.

 

Droši vien, ka Latvijai ir iespējas arī papildu ienākumiem budžeta ailē – militārajā medicīnā vai NATO kravu tranzīta attīstīšanā.

– Ja jums pārmet, ka Pārresoru koordinācijas centrā nestrādā akadēmiķi, iepazīstiniet, lūdzu, ar savu līdzstrādnieku kompetencēm!

– Negribu un nevaru sacensties ar citiem “centriem” zinātnieku vai akadēmiķu piesaistīšanā, ir arī aplam cilvēkus kā speciālistus vērtēt pēc zinātniskiem grādiem. Par manu komandu runājot, tajā ir ģeogrāfijas zinātņu doktore Inese Stūre, ir doktorants ekonomikas zinātnē Jānis Zvīgulis, ir Pēteris Vilks un Māra Sīmane ar maģistra grādiem un pazīstami kā augstas klases speciālisti savās jomās, ir Eiropas Savienības jautājumu profesionāle Dita Erna Sīle – pat ar diviem maģistra grādiem. Līdztekus šiem ekspertiem ir arī neliela spēcīga ierēdņu komanda, visi – ļoti augsti izglītoti. Trijās galvenajās darba grupās esam piesaistījuši gan ZA akadēmiķu saimes pārstāvjus, gan atzītus nozaru cilvēkus. Plus mēs respektējam individuālo tikšanos nozīmi. No tiem akadēmiķiem, kuri spēj dot pienesumu NAP veidošanā, ļoti liela daļa ir aizņemta savos daudzajos darbos, ES projektos, izpētē. Tur viņi saņem arī labas algas, kādas valsts iestādē nejaudājam maksāt. Kad meklēju darbam makroekonomiski izglītotu cilvēku ar prognozista spējām, saņēmu trīs atteikumus. Tie bija augstskolās reāli docējoši doktori, un viņus, kā arī banku profesionāļus, mēs nespējam “iegādāties”. Tāpēc man bijusi interesanta saruna, teiksim, ar minēto Ošleja kungu – ir ļoti vajadzīgs viņa un citu kompetentu ļaužu “skats no malas”.

– Kādā etapā pašreiz notiek NAP izstrāde?

– Zem “cepures” “Ekonomiskais izrāviens” rit darbs trijos virzienos – saimnieciskā izaugsme, izaugsmi atbalstošās teritorijas un cilvēku drošumspēja. Katrā izstarojas pa piecām citām virzībām, lai nonāktu līdz konkrētībām – kuri ceļi jāasfaltē, kādu veidu uzņēmējdarbībai jādod priekšroka.

E. Līcītis: – Kādu nākotni zīmējat lauksaimniecībai?

– Ir statistika, ka 1% no zemnieku saimniecībām rada 60% ienākumu no lauksaimniecības. Tie ir lielsaimnieki, kuri spēj pelnīt. Tas nozīmē, ka uz to jāpaskatās nevis kā uz dzīvesstilu “dzīvoju kā zemnieks ar trim gotelēm”, bet kā uz industriju. Nenoliegsim pirmā stila eksistences tiesības, bet ar šādu “ražošanu” nepelnīsi pāri par 1000 latiem mēnesī. Tādas vēlmes jāatmet. Otra interesanta lieta skar cilvēku drošumspēju, saprotamāk izsakoties – zemnieka sīkstumu.

 

Biju uzlūgts uz Latvijas lauku foruma sēdi runāt par NAP. Es forumā izrādījos viens no diviem vīriešiem. Visas pārējās klātesošās bija sievietes – saimnieces, pat lielsaimnieces un ražotājas. Tas tagad ir tas lauku “aktīvs”. Vai tā bija sagadīšanās vai likumsakarība, es savu novērojumu tālāk neanalizēšu. Forumā guvu pierādījumu, ka šīs saimnieces grib strādāt un zina, kā jāstrādā.

 

– Kas jūsu plānā atbildīs valdības daudzinātajām aizbraucēju mājās atgriešanās veicināšanas programmām?

– Tas – reemigrācijas apakšvirziens ir plānā, bet tā nebūs burvju nūjiņa, ar ko pamāt, un lidmašīnas vedīs atpakaļ tautiešus, kā aizvedušas uz Dublinu vai Londonu. Kamēr te nebūs attīstīta uzņēmējdarbība, kamēr nebūs kur izmantot savas zināšanas, atgriezīsies reti kurš. Daudziem ārzemēs ir veicies pakāpties pa karjeras kāpnēm, ir iegūta darba pieredze, Latvijā viņi neatbilst kategorijai “mazkvalificēts darbaspēks”. Te mums kopš mazotnes jāaudzina bērnos uzņēmīgums un izpratne par uzņēmējdarbību, ko Londonā aizbraukušie iepazīst, rūdoties grūtībās. Visi nekad nebūs uzņēmēji, taču jaunajam cilvēkam jāiemāca, ka viņam šāda iespēja ir. Otrkārt, jābeidz tiražēt mītu, cik slikti dzīvot Latvijā, un atvērt uzņēmumu. Tie, kas pabijuši Eiropā un tālāk, zina, ka te nav ne slikta dzīvošana, ne pārlieks birokrātiskais slogs biznesa uzsākšanai. Viens piemērs – tā sauktais maternitātes atvaļinājums Latvijā iesniedzas līdz pusotram gadam. Kur Rietumeiropā ir valstis, kur māmiņai ļauj 18 mēnešus nestrādāt un dzīvot no pabalsta, kopjot bērnu? Beļģijā tie ir trīs mēneši, Nīderlandē arī daži mēneši, ASV – divi mēneši.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+