Latvijā
Sabiedrība

Vadonis uz postamenta, lopiņi klīst gar sētmalēm – Krievijā viss pa vecam 9

Foto – Ilze Pētersone

Govis pie krieviem klimst pa ciemu ceļiem un pilsētu ielām, kur vien ragi rāda. Iet bariņā pāri ielai, noplūc zāles kumšķi pie autobusa pieturas vai Ļeņina pieminekļa – viņām visviens. Tāda šiem lopkopības metode kopš veciem laikiem, smejas bijušie sibīrieši, kas kā izsūtītie pārpārēm iepazinuši arī Krievijas slinko un nesaimniecisko dabu.

Šis ir mans trešais stāsts par Sibīrijas bērnu ceļojumu, kad 35 cilvēku grupa – bērnībā izsūtītie, svešumā dzimušie vai represēto tuvāki un tālāki radinieki – režisores Dzintras Gekas vadībā šovasar devās četru tūkstošu kilometru garā braucienā uz Tomsku, Kemerovu, Kalnu Altaju, Barnaulu. Pirmās divas reportāžas “Pļaujam krievu nātres” un “Krievija miglā” bija lasāmas 11. un 18. augusta numurā.

 

Latvieši rāda, kā stādīt kartupeļus un kopt govis

Re, kur atkal govis, – ceļotāji rāda uz trīs ragainēm, kas likvidē zāli Kolpaševas pilsētas centrā pie zeltā krāsota karavīra statujas. Lopiņus no rīta izlaiž no sētas, bet vakarā tās pašas atrod ceļu uz mājām – tāpat kā bija ierasts tolaik, kad latvieši te dzīvoja izsūtījumā. Tagad Kolpaševa izaugusi par pilsētu ar 23 tūkstošiem iedzīvotāju, bet govis pa ielām staigā kā staigājušas.

“Krievu lopkopības tradīcijas mums šķita ļoti savādas. Brīnījāmies, ka govis viņiem vispār dod pienu, jo tika turētas izdzīvošanas režīmā,” atceras Juris Apsis. Kūtī tās nedzirdīja, bet dzina uz upi. Vasarā vēl nekas, bet ziemā, kamēr tika līdz ledainajam ūdenim, klumburēja un slīdēja, maitāja un lauza kājas. Galu galā slaukums sanācis mazs – knapi trīs litri dienā. Pēc Jaunā gada parasti aptrūcies siena, jo vasarā nespējuši to pietiekami savākt. Tad nu plēsuši no jumtiem salmus, lai tikai lopiņi izvelk dzīvību līdz pirmajai zālei.

Kad latvieši tika pie zemes pleķīša vai pat savas raibaļas, krieviem bija ko nobrīnīties. Jurim atmiņā, ka viņu ģimenei ar daudziem maziem bērniem kolhoza priekšsēdētājs gādībā piešķīris – pašu vecāko un sliktāko lopiņu. Pēc labas kopšanas gotiņa sākusi dot pienu, un kolhoznieki prātojuši – kā tas var būt – mums nedeva, bet viņiem – dod! Agronoms Kalniņš no Ādažiem sādžas ļaudīm iemācījis pareizi stādīt kartupeļus. Krieviem ierasts ar arklu izdzīt vagu, samest bumbuļus un ar nākamo aizart to ciet. Ātrs un ērts paņēmiens stādīšanai, bet kopšanai, kāda vajadzīga labai ražai, neder, jo jāstāda ar starpvagām. Kalniņa kungs ierādījis, kā dabūt bagātīgu ražu arī turnepšiem un gurķiem, viņam izdevies lielā vairumā izaudzēt pat arbūzus. Par labu darbu padomju iekārtas “naidnieku” aizsauca uz Maskavu un apbalvoja ar medāli. “Komunistu varas paradokss,” nosaka Juris.

Pētersonu ģimene tikusi pie savas gotiņas vārdā Moka, autobusā sākto lopkopības tematu turpina Pārsla Bišofa. “Latvieši savas govis nedzina uz Vasjuganas upi, bet ar spaiņiem pienesa klāt, vēl siltu ūdeni pielēja,” viņa stāsta. Kargasokas krievi teikuši – vai tās kādas “bariņas” (kundzītes), ka nevar aiziet uz upi padzerties! Pašas audzētājas – mamma ar trīs meitām – dabūjušas pienu un arī paniņas, kas palika pāri no sviesta kulšanas. Visu sviestu sanāca nodot vietvalžiem – bija noteikta norma, par kuras neizpildi draudēja bērnus ielikt bērnunamā.

 

Kolpaševā – sola uzbūvēt pieminekli

“Ļeņins un sudrabā!” noelšas ceļotāji par pieminekli uz postamenta Kolpaševas centrā. Vietējās muzeja darbinieces atbilde uz izaicinošo jautājumu, vai tas nebūtu jāaizvāc, nepārsteidz. “Jebkurus pieminekļus vajag saglabāt par piemiņu, Itālijā arī Musolīni ir piemineklis – tie ir kā atgādinājums,” kā no ložmetēja izšauj vecākā zinātniskā līdzstrādniece. Par piemiņas vietu bijušajam Itālijas premjerministram mums ziņu nav, bet tas, ka revolūcijas tēvu muzejniece noliek blakus Ādolfa Hitlera sabiedrotajam, sagādā patikšanu.

No komunisma sērgas kolpaševieši nav tikuši vaļā – joprojām te sanāk gan Ļeņina dzimšanas dienā 22. aprīlī, kā arī Krievijas 1917. gada revolūcijas dienā – 7. novembrī. Uz iebildi, ka komunisms tāpat kā fašisms taču bija šaušalīgs noziegums pret cilvēci, muzejniece metas skaidrot padomju iekārtas plusus – tai nekad nav bijis mērķa iznīcināt konkrētas tautas. Vēstures zinātājiem būtu sakāms savs vārds, taču diez vai šo kundzi jebkas spēs pārliecināt, ka Putina impērija balstās uz greiziem pamatiem.

Pajautājam, vai pilsētā atrodams piemineklis represētajiem. “Maziņš – ilgi gatavojamies, bet lielāku nevaram uztaisīt.” Jau noskatītā piemiņas vieta ir plaša, tās vidū neliela plāksne ar solījumu, ka šeit tiks uzstādīts piemineklis 30. – 40. un 50. gadu represiju upuriem. Jānis Aivars Baškers, kuru Aizsardzības ministrija sūtījusi ar uzdevumu uzskaitīt izsūtīto apbedījuma vietas, atgādina, ka Tomskas apgabalā no 1949. līdz 1956. gadam gāja bojā divi tūkstoši latviešu. Viņš atzīst, ka Kolpaševa būtu tā vieta, kur Latvijas valdībai jāpieliek roka un saziņā ar vietējo varu jāizveido cienījama piemiņas vieta represētajiem tautiešiem.

 

Vai tie ir vecie laiki?

Vai zināt, kāpēc krievi uz kapiem liek mākslīgās puķes? Tāpēc, lai govis tās neapēstu, puspajokam, pusnopietni savus piedzīvojumus, meklējot radiņu kapus Asino, atstāsta Kļaviņu ģimene. Andrejs braucienā uz vecvecāku, tēva un radu izsūtījuma vietu paņēmis līdzi meitu Lauru, taču vispirms viņiem jādodas uz mātes kapu. Skumjš ir stāsts par mazo Andreju un viņa vecākiem, kuri izšķīrās pēc sešu gadu kopdzīves Latvijā. Septiņgadīgais puisis, izdzirdējis par vecāku lēmumu un mātes baltkrievietes vēlēšanos atgriezties Sibīrijā pie tuviniekiem, stingri noteicis – brauciet, kur gribat, es palikšu vecātēva mājās! Divas dienas kopā ar mammas trim māsīcām Andrejs un Laura apceļoja jauno radu kapavietas. Par “dzīvajiem” ziediem radi tikai noteikuši – nav vērts, govis apēdīs. Apciemoja Andrejs māmuļas kapu un dziļā biežņā pat atrada kapsētu, kur 1952. gadā tika apbedīta pēc smagas slimības mirusī tēvamāsa. Piemiņai nolika sarkanbaltsarkanas rozes – dzīvas.

Reiz jau pabijis mammas izsūtījuma vietās, arī Toms Siliņš kopā ar sievu Ilzi šurp atvedis meitu Katrīnu pārliecībā, ka ceļojums palīdzēs labāk izprast savas dzimtas un tautas likteni. Šķita gan, ka piecpa­dsmit gados meitene vēl par jaunu, taču kad vēl radīsies tāda iespēja?

Toma mammai Dacei Siliņai, tolaik Plūmanei, bija tikai septiņi mēneši, kad 1941. gadā kopā ar savu mammu nonāca Kolpaševā. Latvijā viņas atgriezās pēc 16 gadiem. “Atceros, kā omīte stāstīja, ka viņa vēl domājusi palikt kolhozā pāris mēnešus ilgāk, lai iekrātu naudiņu, bet mana mamma teikusi – nē, metam mieru, braucam mājās! Ne viņa atcerējās Latviju, latviski runāja sliktāk nekā krievu valodā, jo gāja taču vietējā skolā, taču vēlēšanās atgriezties dzimtenē bija tik liela,” stāsta Toms. Līdz šodienai saglabājušās dzelzceļa biļetes ar zīmīgo datumu, kad māte ar meitu devās atceļā – 1957. gada 14. jūnijs.

“Ja tā padomā, kur es un mana ģimene tagad būtu, ja liktenis izveidotos citādi,” nosaka Toms un piebilst, ka viņa mammas draudzene Sarmīte Bajeva tā arī palikusi uz dzīvi Krievijā. Siliņi šodien dzīvo un strādā Šveicē, tiesa, ir viņiem plāns atgriezties Latvijā. Vai ceļojums uz Katrīnu atstājis cerēto iespaidu, vēl grūti teikt – šajā vecumā jaunieši pārdzīvoto vairāk patur sevī, spriež tēvs. Meita gan par pieredzēto Sibīrijā pieklājīgi nosaka: “Bija jauki un interesanti, bet vairāk – nē.”

“Vai tie ir vecie laiki?” pajautājis Tomam dēls, kad pēc Sibīrijas brauciena viņam rādījis Krievijas brauciena fotogrāfijas. Eh, kā šādā ceļojumā derētu aizsūtīt tos, kam pa galvu vēl ilgas pēc padomju laika maisās, tā nodomāju es.

 

Galerijas nosaukums
Saistītie raksti
Galerijas nosaukums

Nākamo Sibīrijas ceļojuma ­
stāstu par izsūtītajiem 
latviešiem, kas palikuši uz dzīvi Krievijā, lasiet 1. septembra “Latvijas Avīzē”.

LA.lv