Foto – AFP/LETA

Māris Antonevičs: “Nacisti” un “fašisti” – šos vārdus zina ne tikai Krievijā 5

Stāsts par Turcijas un Nīderlandes pēkšņi uzvirmojušo konfliktu sākotnēji šķita neparasts un nesaprotams, kad pēkšņi pamanīju līdzību ar citu, mums labāk zināmu situāciju.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Lasīt citas ziņas

Aprīlī Turcijā paredzēts referendums par prezidenta pilnvaru palielināšanu, ko pavada bažas par autoritārisma (bet tālāk arī islāmisma) nostiprināšanu šajā valstī. Var minēt, kas bija galvenais iemesls, kāpēc Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans nolēma izvērst aktīvu kampaņu ārpus valsts robežām – aprēķini, ka vēlamajam referenduma iznākumam nepieciešams ārvalstīs dzīvojošo Turcijas pilsoņu atbalsts vai drīzāk vēlme parādīt savu ietekmi Eiropā – taču demonstratīvie soļi sastapušies ar pretestību. Pirmkārt to izrādīja Vācija, kuras nesaskaņas ar Turciju, šķiet, jau varētu apkopot īpašā sējumā, taču konflikta centrā šoreiz nonāca Nīderlande. Tās valdība aizvadītajā nedēļā liedza nolaišanos Turcijas ārlietu ministra Mevlita Čavušolu lidmašīnai – viņš bija ieradies, lai piedalītos politiskā mītiņā un aģitētu par konstitūcijas grozījumiem. Vēlāk dalība mītiņā tika liegta arī Turcijas ģimeņu lietu ministrei Fatmai Kajai, kura bija ieradusies ar auto no Vācijas, bet tika eskortēta atpakaļ. Sekoja ļoti nikna Erdogana reakcija – viņš nīderlandiešus nosauca par “nacistu pēctečiem un fašistiem”.

Stop! Te var ieslēgt pauzi un padomāt, no kuras valsts vēl bieži skan līdzīgi pārmetumi citu zemju politiķiem un iedzīvotājiem. Kas parasti savus oponentus vaino “nacisma atdzimšanā”, lieto tādas frāzes kā “nacisms paceļ galvu”, “brūnais mēris izplešas” un citas līdzīgas? (Visticamāk, ka kārtējo “porciju” saņemsim jau pēc dažām dienām, kad pienāks kārtējais 16. marts.) Nu, protams, Krievija. Krimas aneksija un agresija Austrumukrainā tika īstenota ar lozungiem, ka Kijevā varu sagrābuši “nacisti” un krievu cilvēki tur esot apdraudēti.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ak, nelaimīgie, apspiestie “tautieši” – tā izrādījusies ļoti parocīga ietekmes svira, lai uz tās bāzes radītu pat īpašu “krievu pasaules” ideoloģiju. Un pats interesantākais, ka tas darbojas – ārvalstīs dzīvojošie krievi dažkārt izrādās pat kvēlāki Vladimira Putina un valdošās partijas “Vienotā Krievija” atbalstītāji nekā Krievijā dzīvojošie, ko redzam parlamenta un prezidenta vēlēšanās.

Rietumeiropa ar to nav saskārusies, jo tur dzīvojošās krievu diasporas nav tik lielas un ideoloģiski “apkaltas”, lai tām būtu kāda ietekme uz politiku. Citādi ir ar turkiem. Internetā var atrast interesantas statistikas kartes, kur atzīmēta katrā Eiropas valstī dzīvojošā lielākā mazākumtautība. Uz raibā fona īpaši izceļas Turcijas karogs, kas “pārsedz” Vāciju, Austriju, Nīderlandi, Dāniju, kā arī Bulgāriju – visās šajās valstīs turki ir otra lielākā tautība pēc pamatnācijas. Kā vēsta Turcijas Ārlietu ministrijas interneta mājas lapa, ārpus Turcijas dzīvo apmēram 5,5 miljoni turku, un no tiem ap 4,6 miljoniem Rietumeiropā. “Viņu vajadzību apzināšana un problēmu risinājums ir viena no svarīgākajām dimensijām mūsu attiecībās ar Rietumeiropas valstīm, kas ir viena no mūsu ārpolitikas prioritātēm,” uzsver ministrija. Bet šo “prioritāti” var izmantot dažādi.

To, ka daudzi Eiropā dzīvojošie turki ir aktīvi Erdogana atbalstītāji, varēja vērot pēc pērn notikušā neveiksmīgā apvērsuma mēģinājuma Turcijā (par to joprojām ir daudz neskaidrību, un zīmīgi, ka tieši tas kalpoja par iemeslu priekšlikumam par prezidenta pilnvaru paplašināšanu). Tolaik daudzi Eiropā dzīvojošie turki izgāja savu pilsētu ielās, lai paustu atbalstu Turcijas prezidentam, kamēr Eiropas politiķu reakcija bija diezgan atturīga, par ko Erdogans vēlāk bija ļoti neapmierināts. Taču viņš ir sapratis, ka Eiropas turki ir būtisks resurss. Varbūt pagaidām ne tik efektīvs kā draudi atvērt vārtus jaunam migrācijas vilnim, bet sarīkot īslaicīgu haosu Eiropas valstu galvaspilsētās gan var. Cita lieta, ka tam nesekotu tāds turpinājums, no kāda Krievijas gadījumā baidās Baltijas valstis, – militāra agresija.

Berlīnē, Vīnē, Hāgā, Kopenhāgenā būs jādomā, kā šos jautājumus risināt nākotnē, bet pēdējie notikumi vēl tālāk atvirza Turciju no teorētiskās dalības Eiropas Savienībā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.