Latvijā
Sabiedrība

Krievu vieta ir Eiropā. Saruna ar krievu disidentu Dmitriju Savinu 16


Dmitrijs Savins
Dmitrijs Savins
Foto – Juris Lorencs

Pēdējos gados, un īpaši jau pēc notikumiem Krimā un Donbasā, mediji bieži ziņo par Krieviju un Ukrainu. Bet svarīgi ir ne tikai zināt, kas, kur un kad notiek, bet mēģināt saprast – kāpēc tas notiek. Tas bija iemesls, lai dotos uz Liepāju un apciemotu tur dzīvojošo krievu disidentu Dmitriju Savinu. Viņš ir dzimis 1984. gadā Čitā, tur beidzis Aizbaikāla Humanitārās universitātes Vēstures fakultāti. Kopš 2015. gada Latvija viņam kļuvusi par politiskās trimdas vietu.

 

Jūs esat krievu nacionālists?

D. Savins: Tieši tā, turklāt man tuva etniskā nacionālisma ideja. Manuprāt, vienīgi etniskā kopība spēj veidot politiskās nācijas kodolu, tāpēc nācijas idejai, nācijas interesēm jābūt augstākām par valsts interesēm. Latvietim tas varbūt var likties paradoksāli, bet krievu nacionālisms mūsdienu Krievijā ir viens no cīņas veidiem pret tagadējo režīmu. Savulaik Krievijas impērijā ar visiem tās trūkumiem krievu cilvēks jutās kā mājās. Turpretim valsts, kas 1917. gadā izveidojās uz impērijas drupām, bija noziedzīgs Kominternes režīms. Jūs 
esat vecāks par mani un varbūt atceraties, teiksim, 1977. gadu, kādu svinīgu konferenci, kurā uzstājās partijas ideologs Suslovs un ziņoja: “Mūsu valstij aprit 60 gadu.” Un viņam bija taisnība! Jo tā nebija Krievija ar tās tūkstošgadīgo vēsturi, bet gan boļševiku valsts. Padomju identitāte jau pašos pirmsākumos tika veidota kosmopolītiska, bez nacionālajām saknēm. Jo mērķis taču bija vispasaules revolūcija! Īpaši aizrautīgi boļševiki centās iznīcināt visu krievisko. Diemžēl modernajā Krievijā padomju sistēma nekur nav pazudusi, joprojām valda tā pati vecā elite. Es to dēvēju par neoboļševismu.

 

Nesen Rīgā man bija iespēja paviesoties pie interneta portāla “meduza.io” veidotājiem, kas ir izteikti liberāls medijs. Arī viņi sevi uzskata par bēgļiem, politiskajiem emigrantiem. Iznāk, ka šodienas Krievijai ir sveši gan viņi, gan jūs…

Nav gan dzirdēts, ka kāds no viņiem būtu lūdzis un līdzīgi man saņēmis politisko patvērumu Latvijā. Šiem cilvēkiem Rīga vienkārši ir ērta vieta dzīvei un darbam. Lai saprastu “Medūzas” vietu un lomu mūsdienu Krievijā, jāatskatās padomju valsts vēsturē. Sistēmas ietvaros vienmēr bijuši “labie” un “ļaunie”. Piemēram, “labais Ļeņins” un “sliktais Staļins”. Bija taču tādi, kuri nopūtās: “Ak, ja Ļeņins būtu dzīvs, viņš to nebūtu pieļāvis!” Nāca citi laiki, un lomas mainījās – “labais Staļins” un “sliktais Berija”. Cik daudzi čekas pagrabos naivi cerēja: “Kaut Staļins zinātu, kas notiek!” Līdzīga domāšana valda šodienas Krievijā – “labais Putins” un “sliktā valdība”, “korumpētais Medvedevs”. Bet patiesībā Putinam “sliktais Medvedevs” ir vajadzīgs kā tautas dusmu zibeņnovedējs. Šodienas konflikts starp “putinistiem” un “demokrātiem” man atgādina Staļina cīņu ar “liberālo” boļševiku intelektuāli Buharinu, kuram simpatizēja plašas masas, pirmām kārtām jau inteliģence. Arī viens no “Medūzas” iedvesmotājiem – Putina nežēlastībā kritušais oligarhs Hodorkovskis – jau patiesībā nemaz nevēlas radikālu pastāvošās sistēmas maiņu. Viņš vienkārši grib atgriezt “vecos labos Jeļcina laikus”, kad varēja netraucēti “prihvatizēt” un raust naudu. Vēl viens pierādījums tam, ka 1991. gada notikumi Krievijā drīzāk dēvējami par padomju sistēmas pārkrāsošanu jeb “rebrendingu”.

 

Bet vai kaut ko līdzīgu mēs nevērojam arī Ukrainā? Skaļi izbazūnētās reformas tur joprojām buksē.

Mani iepriecina ukraiņu mēģinājumi veikt lustrāciju un deboļševizāciju, apkarot korupciju, centieni veidot pilsonisko sabiedrību. Taču tas viss notiek pārāk lēni, nepārliecinoši un neizlēmīgi. Ukrainas varas iestādes pat nav spējušas noorganizēt šīs valsts pilsonības piešķiršanu tiem krieviem no Krievijas, kuri karojuši brīvprātīgajos ukraiņu bataljonos Pretterorisma operācijā Donbasa frontē. Tas nav vērtējams citādi kā nodevība.

Man ir bail, ka Ukrainā pie varas pamazām nāk “Janukoviči višivankās” (prezidents, kuru gāza 2014. gada Maidana revolūcija. – J. L.). Viņi staigā višivankās – izšūtos tautiskos kreklos, runā ukraiņu valodā, demonstratīvi met krustus pie baznīcas, vicina Eiropas karogu, lamā Krieviju, vietā un nevietā klaigā “slava Ukrainai, varoņiem slava!”, bet viņu iekšējā būtība un rīcība palikusi iepriekšējā, vecā, padomiskā. Latvijai palaimējās tādā ziņā, ka neatkarību sagaidīja arī paaudze, kas vēl bija piedzīvojusi pirmās neatkarības laikus. Tie bija cilvēki, kuri atcerējās, ko tas nozīmē – dzīvot pašiem savā valstī, viņi bija pieredzējuši demokrātiju, tirgus saimniecību, privāto iniciatīvu, tiesisku valsti. Latviešiem izdevās saglabāt paaudžu pēctecību, patiesībā milzīgu bagātību, kuras nozīmi tā īsti var novērtēt tikai šodien. Diemžēl Krievijā un arī Ukrainā šī saite tika pilnībā pārrauta.

 

Jūsuprāt – vai Putins ir nacionālists?

Krievu nacionālists noteikti ne, drīzāk viņš ir padomju nacionālists. Režīms ar šādu ideoloģiju šodien valda Donbasa tautas republikā, un tā identitāte sakņojas nepārtrauktā 9. maija pieminēšanā.

 

Formālais iemesls jūsu vajāšanai bija iestāšanās pret nekontrolēto migrāciju no Centrālāzijas uz Krieviju.

Joprojām uzskatu, ka viens no lielākajiem draudiem krieviem ir migrācija. Mēs tiekam burtiski aizvietoti ar musulmaņu tautām.

 

Vidējā alga “uz rokas” Maskavā ir 900 eiro, bet Uzbekistānā – 240, Kirgizstānā – 220, Tadžikistānā – vien 110 eiro. Tad kā lai šādos apstākļos novērš stihisku darbaspēka migrāciju?

Tieši tāpēc es iestājos par vīzu režīma iedibināšanu ar šīm valstīm. Krievijā valdošais režīms bazūnē – latvieši ir ienaidnieki, bet uzbeki, tadžiki – brāļi. Pilnīgs neprāts! Krievija pamazām pārvēršas par musulmaņu zemi, to nevar nepamanīt mūsu pilsētu ielās. Lai saprastu procesu mērogus, Pēterburgā pietiek pastaigāties Gorkija metro stacijas apkārtnē, kur atrodas pilsētas centrālā mošeja. Piektdienās, kad notiek lielais nedēļas dievkalpojums, apkārtējās ielas ir pilnas ar jauniem vīriešiem no Centrālāzijas. Notiekošais nav nekas cits kā padomju internacionālisma politikas turpinājums, kas šodien turpina iznīcināt krievisko identitāti. Starp citu, no tā vajadzētu mācīties Latvijas politiķiem. Proti, ka ne jau visi lēmumi valstī jāpieņem, rēķinot tikai ekonomiskos ieguvumus.

 

Bet ekonomikai vajadzīgs lēts darbaspēks…

Ne tikai lēts, bet arī paklausīgs, faktiski beztiesisks. Viņiem var mēnešiem nemaksāt algas, aizmirst par medicīnisko apdrošināšanu un daudzmaz cilvēcīgiem dzīves apstākļiem. Krievu Vaņka no Arhangeļskas ar kaut ko tādu nekad nebūtu mierā.

 

Joprojām dzirdama žēlošanās par Latvijā realizēto valodas politiku. Ko jūs par to domājat?

Dzīvodams Krievijā, es daudz ko biju saklausījies par Latvijas valodas politiku, visādus briesmu stāstus. Lai gan tiem īsti neticēju, pat man dažkārt sāka likties – varbūt tiešām kaut ko varēja izdarīt maigāk un taktiskāk. Tagad, kad esmu nodzīvojis Latvijā jau divus gadus un, starp citu, arī nokārtojis latviešu valodas eksāmenu gan pirmajā, pagaidām pašā zemākajā, līmenī, saprotu, ka savulaik pieņemtie lēmumi latviešu valodas aizsardzībai un nostiprināšanai bijuši pareizi un tālredzīgi. Lai noturētu latviešu valodas pozīcijas, vajadzīgi ārkārtas pasākumi, un Latvijā realizēto valodas politiku par tādu var uzskatīt. Ja te būtu ticis realizēts Baltkrievijas variants un, Latvijai atgūstot neatkarību, būtu pieļautas divas valsts valodas, latviešu valodas pozīcijas šodien būtu daudz, daudz vājākas.

Pats esmu uzaudzis Austrumsibīrijā, Aizbaikālā. Tas ir milzīgs reģions – pāris tūkstoši kilometru uz vienu pusi, pāris tūkstoši uz otru, un visur skan krievu valoda. Sēdies vilcienā, kas četras diennaktis ved uz Maskavu, un katrā stacijā šajā milzīgajā valstī ar tevi runās krieviski. Varbūt tāpēc krievu cilvēkam kaut kur dziļi Krievijā grūti saprast šejienes situāciju, kad tavā dzimtajā valodā runā ne jau visur, bet atsevišķās vietās, pat izolētos klasteros. Mana pirmā dzīves vieta Liepājā bija Karostas rajons, Tosmare. Un es labi redzēju, ka šajā vidē latvietim iespēja ikdienā lietot dzimto valodu joprojām ir luksuss. Ja cilvēks strādā ostā, darba valoda viņam var būt angļu, ar kaimiņiem viņš sarunājas krieviski un latviešu valodai atliek vienīgi četras mājas sienas. Vēl ko esmu šeit sapratis – ka latviešiem patiesībā nav naidīga attieksme pret krievu valodu kā tādu. Problēma ir cita, tā meklējama nevis valodā, bet gan tajā, kas šobrīd Latvijā krievu valodā tiek runāts un rakstīts.

 

Jūs pieminējāt Baltkrieviju. Sabaidītas ar notikumiem Ukrainā, varas iestādes tur mēģina atbalstīt baltkrievu valodas lietošanu, Krievijas mediji pat runā par “lienošo baltkrievizāciju”. Bet vai baltkrievu valodu vēl iespējams reanimēt?

Gluži neiespējami tas nav, bet grūti gan. Globalizētajā pasaulē aizvien noteiktāk sāk dominēt vien dažas valodas. Vispirms jau angļu, spāņu – jo tajās runā ļoti daudz cilvēku visā pasaulē, turklāt angļu valoda šobrīd valda masu kultūrā un zinātnē. Ķīniešu valoda – ekonomiskās ekspansijas dēļ. Arī arābu, jo tā ir Korāna valoda. Pārējās valodas vismaz Eiropā piedzīvo milzīgu spiedienu, to lietojamības robežas sašaurinās. Tas attiecas pat uz krievu valodu, kas lēnām sāk zaudēt savas pozīcijas.

 

Kā jūs redzat Krievijas nākotni?

Pirmkārt, mūsu vieta ir Eiropas tautu saimē. Eirāzijas ideoloģija, kas apgalvo, ka krieviem ejams savs īpašais “Eirāzijas ceļš”, ir nedzīvs Pēterburgas intelektuāļu kabinetos izpīpēts projekts. Tikai tai jābūt nevis “Briseles obkoma” Eiropai, kas man atgādina bijušo PSRS, bet gan suverēnu nāciju Eiropai.

Otrkārt, pašā Krievijā vajadzētu realizēties krievu nacionālajai idejai – lai krieviem beidzot būtu sava nacionāla valsts, savas mājas. Mums nav jāmeklē nez kādi aizjūras piemēri, kam līdzināties. Vienkārši jāieskatās dziļāk pašiem sevī, savā vēsturē, un tur mēs atradīsim visu labo un vērtīgo. Caram Aleksandram II, kurš atbrīvoja zemniekus no dzimtbūšanas, Pomoras vecticībnieki rakstīja, manuprāt, skaistus un precīzus vārdus: “В новизнах твоего царствования нам старина наша слышится.” Latviski tas skanētu: “Tavos jaunievedumos savu senatni redzam.” Pie tā tad arī būtu jāpaliek.

LA.lv