Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. novembris, 2012
Drukāt

Krīgers: Lai Dombrovskis paliek savā vietā, es – savā…

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Arodbiedrības šobrīd nerīko ielu protestus un neprasa Saeimas atlaišanu, taču ar valdības darbu nav apmierinātas. Ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības
priekšsēdētāju PĒTERI KRĪGERU sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Kas notiek ar arodbiedrībām Latvijā? Tagad uzradusies kāda organizācija, kuru vada Kuzina kungs. Vai jums ar to ir kāds sakars?

P. Krīgers: – Jau agrāk līdztekus Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai, kuru es pārstāvu, ir bijušas dažādas neatkarīgās arodbiedrības. Taču tagad ir parādījušies arī tādi savdabīgi veidojumi, kas tiek dēvēti par arodbiedrību centriem. Vienu no tiem vada Jānis Kuzins, un tā nosaukums ir Latvijas Neatkarīgo arodbiedrību konfederācija.

– Ar ko tā atšķiras no jums?

– Acīmredzot tā ir neatkarīga no saviem biedriem un var veikt dažādas akcijas ar politisku piekrāsu, no kādām mēs parasti atturamies. Skaļi paziņojumi piesaista uzmanību, tāpēc kādam var rasties iespaids, ka aiz Kuzina varbūt stāv visas arodbiedrības, bet tā tas, protams, nav.

– Bet kas tad tā īsti ir par organizāciju? Nesen tā paziņoja, ka ņems savā aizstāvībā Latvijai nelojālo “skolotāju” Rafaļski…

– Neko īpašu par to nevaru pateikt. Vienīgais, kas zināms, ir vadītāja uzvārds. Nesen mēģināju šīs organizācijas interneta mājas lapā uzzināt, kas ir tās biedri, bet diemžēl tas nav rakstīts. Ar to LBAS atšķiras, jo mūsu mājas lapā var atrast detalizētu informāciju. Mēs pārstāvam divdesmit nozaru arodbiedrības un varam par tām atbildēt. Par Kuzinu un citām līdzīgām organizācijām es nevaru spriest.

– Kāda ir dinamika, vai arodbiedrību biedru skaits palielinās?

– Kopējais arodbiedrību biedru skaits Latvijā īpaši nemainās. Daļa nāk klāt, daļa pazūd – izstājas, aizbrauc uz ārzemēm un tā tālāk. Mēs rēķinām, ka kopumā arodbiedrībās darbojas 15% strādājošo un kādi 12 – 13% ir mūsējie.

– Kuras arodbiedrības jūs uzskatāt par spēcīgākajām?

– Protams, tās ir skaitliski lielākās arodbiedrības – izglītības darbinieki, veselības darbinieki, dzelzceļnieki, jūrnieki. Liels biedru skaits paver plašākas iespējas. Piemēram, ja tiek rīkota protesta akcija, ir atšķirība, vai uz to ierodas divi simti vai trīsdesmit tūkstoši biedru.

– Vai var runāt arī par arodbiedrībām kā politisku spēlētāju?

– Mums ir vienošanās, ka arodbiedrību līderi aktīvi politikā neiesaistās. Pat mūsu statūtos ir rakstīts, ka LBAS vadītājs un viņa vietnieki nevar ieņemt vēlētus amatus partijās. Politisko ietekmi mēs realizējam darbā ar Saeimas frakcijām.

– Atšķirībā no Kuzina jūs par Rafaļska lietu neko neesat izteikušies.

– Es uzskatu, ka tas nav arodbiedrību jautājums. Mēs nodarbojamies ar darba tiesību un darba drošības jautājumiem, bet skolotāja Rafaļska gadījums uz tiem neattiecas. Manuprāt, te ir darbs tām iestādēm, kas Izglītības un zinātnes ministrijā atbild par izglītības kvalitātes jautājumiem. Lai pārbaudītu, ko šis skolotājs bērniem māca. Ja viņa darba kvalitāte neatbilst darba devēja uzstādījumiem, tad viņu var atbrīvot no darba. Es pieņemu, ka Kuzinam šajā lietā ir savas politiskās intereses. Varbūt viņš gatavojas pašvaldību vēlēšanām… Vai varbūt Saeimas vēlēšanām, jo, cik zināms, šī organizācija paziņojusi, ka vāks parakstus par Saeimas atlaišanu.

M. Antonevičs: – Jūs šo parakstu vākšanu neatbalstāt? Iepriekš izteicāties, ka arī LBAS varētu rosināt Saeimas atlaišanu, ja netiks ņemtas vērā arodbiedrību prasības.

– Es jau gada sākumā teicu: ja nevarēsim vienoties par jautājumiem, kas skar pensiju likumus, veselības aprūpi, valsts budžetu, tad mēs varētu aizdomāties līdz jautājumam par Saeimas atlaišanu, bet šobrīd tas nav aktuāli. LBAS vadība savā darbībā ņem vērā biedru nostāju.

Ja biedri rosina, tad mēs darām. Šobrīd neviena no 20 dalīborganizācijām šādu jautājumu nav rosinājusi, tāpēc mēs klusējam. Ja ideja izskanēs, tad apspriedīsim to. Bet kārtība jau ir izjaukta – 2010. gadā vēlējām 10. Saeimu, 2011. gadā – 11. Saeimu, bet 2012. gadā 12. Saeimu vairs nevaram paspēt ievēlēt.

V. Krustiņš: – Izskan viedoklis, ka latviešu sabiedrība esot ļoti inerta, nogurusi. Mums neesot protestu kustības kā Grieķijā, Francijā un citās valstīs.

– Es gan negribētu teikt, ka cilvēki ir pasīvi. Latvijas cilvēku aktivitāte izpaužas pat tādās formās, ar kurām nevar lielīties ne Grieķija, ne kāda cita valsts, kur bieži notiek demonstrācijas. Cilvēki protestē “ar čemodāniem” – aizbraucot no Latvijas. Tā ir ļoti smaga protesta forma. Vieglāk ir aiziet vienu dienu pamīņāties pie Saeimas un pabļaustīties. Vēl viena protesta forma – nemaksāt valstij nodokļus.

– Vai tad tas ir protests?

– Protams. Kā valsts izturas pret mums, tā mēs pret valsti.

– Jūs pats taču maksājat nodokļus?

– Es maksāju, mēs esam publiska organizācija. Taču ir zināms, ka apmēram puse no uzņēmējdarbības ir ēnu ekonomikas zonā. Varbūt tas ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc cilvēki neprotestē – viņi strādā nelegāli. Tad sanāk, ka jāiet protestēt pret sevi…

M. Antonevičs: – Vai tieši arodbiedrībām nebūtu stingrāk jāpieprasa, lai nodokļi tiktu maksāti un strādājošie būtu sociāli aizsargāti?

– Mēs to pieprasām. Tie kas strādā nelegāli, nav arodbiedrību biedri, un mēs jau neesam klāt, kad tiek veikti šādi nelegāli darījumi. Protams, ka nemaksāti nodokļi nozīmē zaudētas sociālās garantijas un mazākas pensijas. Tas ir slikti. Taču es runāju par valsts politiku. Valsts ir izvēlējusies citu ceļu, kur ēnu ekonomikas apkarošana izpaužas tikai vārdos, bet dzīvē nekas nemainās.

Valdībai ir izdevīgi, ka cilvēki šobrīd strādā “pelēkajā zonā”, nopelna sev iztiku un netraucē valdību ar protestiem. Abpusējs teātris.

V. Krustiņš: – Kā jūs izturaties pret politiķu sludināto lozungu – pārliksim nodokļus no darbaspēka uz īpašumu?

– It kā darbaspēks būtu bez īpašuma? Jāņem vērā, ka politiķi ilgstoši rosināja visu privatizēt un cilvēki tā arī darīja – privatizēja dzīvokļus, dārza būdiņas, garāžas. Ja tagad strādājošajam maksās desmit latus lielāku algu, bet par 100 latiem palielinās īpašuma nodokli, problēma netiks atrisināta. Un, ja cilvēks nemaksās šo īpašuma nodokli, tad viņam šo īpašumu varēs atņemt – valsts to nacionalizēs. Skaidrs, ka tas nebūtu godīgi. Arodbiedrības piekrīt, ka darbaspēka nodokļi šobrīd ir par lielu. Arī valsts no šādām izmaiņām varētu iegūt, jo daudzi nospriestu – 10 – 15% nodoklis ir normāli, nav izdevīgi slēpt savus ienākumus. Samaksāto nodokļu apjoms, iespējams, pat pieaugtu. Taču mēs atbalstām, ka

iedzīvotāju ienākuma nodokļu sistēmai jābūt progresīvai – tie, kas saņem lielākas algas, maksā lielākus nodokļus.

M. Antonevičs: – Jautājums – no kādas summas skaitās tās lielās algas – 500, 800, 1000 lati? Turklāt tikko secinājām, ka ļoti daudzi savus ienākumus slēpj, uzrāda tikai minimālo algu. Vai, ieviešot progresīvo sistēmu, netiks sodīti tie, kas godīgi maksā nodokļus un saņem nebūt ne tās lielākās algas?

– Tiem, kas saņem zem iztikas minimuma, nodokļu slogs būtu jāsamazina. Tas ir pretrunā jebkādam taisnīguma principam. Ir jābūt pietiekami augstiem tiem griestiem, no kuriem cilvēki vispār nemaksā nodokļus, bet pēc tam iet progresīvā līkne līdz pat 30 – 35%. Kāpēc Francijā bagātajiem var uzlikt 70%? Un es neredzu, ka franči būtu sabēguši Latvijā, meklējot patvērumu. Mēs gribam, lai Latvijā izveidojas vidusšķira, bet pašreizējā nodokļu sistēma to neveicina. Ja cilvēks saņem minimālo algu, nevar no viņa prasīt produktivitāti.

V. Krustiņš: – Mums nav lozunga kā Ulmaņa laikos – “Būsim turīgi!” Mums ir “Būsim visi vienādi trūcīgi!”

– Nē, es tieši atbalstu, ka mazturīgo slānis kļūst turīgāks. Ir jāizveido normāla vidusšķira. Kas citās valstīs tajā ietilpst? Tie ir ārsti, skolotāji, kultūras darbinieki. Bet pie mums viņi ir paši nabadzīgākie.

– Cik vidēji vajadzētu saņemt skolotājam? Vai arodbiedrībā par to ir spriests?

– Mēs esam runājuši, kādai būtu jābūt vidējai algai valstī, lai mēs varētu nosacīti runāt par Eiropas līmeni. Tie ir apmēram 800 lati. Šo skaitli parasti arī nosauc tie, kas aizbraukuši no Latvijas un strādā citā valstī. Ja būtu iespēja saņemt šādu algu, viņi būtu gatavi atgriezties.

Es piekrītu, ka reizēm Latvijā ir tā domāšana – ka tik kaimiņam nebūtu vairāk. Tāds padomju laika domāšanas mantojums. Arodbiedrības šādu pieeju neatbalsta. Mēs esam ieinteresēti savu biedru darba tirgū “pārdot” par iespējami augstāku cenu. Jo mēs būsim materiāli nodrošinātāki, jo mums būs labāka dzīve.

– Kā jūs skatāties uz atziņām, ka Latvijā ir pārāk daudz cilvēku, kas vienkārši nevēlas strādāt, tikai saņemt pabalstus?

– Tādi cilvēki ir. Vai Latvijā viņu ir proporcionāli vairāk nekā, piemēram, ASV, es šaubos. nerunājot nemaz par tādām valstīm kā Grieķija vai Spānija. Katrā sabiedrības attīstības posmā ir pietiekami daudz cilvēku, kas izmanto esošo sistēmu, lai dzīvotu pēc iespējas vieglāk. Ņemot vērā, ka visus šos gadus valsts attieksme pret strādājošajiem nav bijusi īsti korekta, daudzus tas pamudinājis izvēlēties tieši šo eksistences formu.

– Vai tas nav negodīgi, ka tie, kas nestrādā, saņem gandrīz tikpat, cik tie, kas strādā?

– Tāpēc jau es teicu, ka strādājošajiem jāsaņem vairāk. Taču Latvijā mēģina algas nodzīt uz leju, un lepojamies ar to kā sasniegumu. Un nav taisnība, ka tā mēs piesaistām investorus. Nevienam investoram nav vajadzīgs neproduktīvs darbaspēks. Tādām investīcijām nebūs
atdeves.

– Vai reizēm neesam pārāk paštaisni attiecībā pret Dombrovska valdību. Neviens cits jau atbildību par tiem parādiem negrib uzņemties. Tā nav?

– Valsts jau nesastāv tikai no parādiem. Latvijas valstij nav citas pamatvērtības kā cilvēks, un jādara viss, lai viņi nebrauktu prom. Diemžēl valdība uzskata, ka galvenais ir skaisti salikt ciparus budžeta ailītēs.

– Ko jūs darītu, ja būtu premjera Dombrovska vietā?

– Lai Dombrovskis paliek savā vietā, es palikšu savā. Es neesmu nevienā partijā un neraujos varas struktūrās, par kurām atbild politiskās partijas. Esmu izvēlējies amatu, kurā ik dienu kontaktējos ar strādājošajiem cilvēkiem, zinu viņu intereses un mēģinu realizēt to, ko viņi no manis prasa. Piemēram, valdība joprojām nav realizējusi sen apsolītās strukturālās reformas. Nav veikta valsts pārvaldes pārkārtošana, samazināšana, apvienošana. Ministriju un aģentūru skaits joprojām ir tas pats.

– Jūs kā valdības sociālais partneris bieži sēžat pie viena galda ar Dombrovski. Kāpēc nesakāt to viņam?

– Kā nu ne. Mēs ar Gavrilova kungu, kurš pārstāv darba devējus, esam uzsvēruši, ka šādas reformas nepieciešamas. Bet nekā…

– Ko viņš atbild?

– Neko neatbild, nedara un viss.

M. Antonevičs: – Bet jūs jau redzat to politisko spektru. Vai tur var veidoties kāda labāka valdība?

– Man galvenais ir rezultāts. Ja var izveidot ko labāku, lai veido, nevis uztaisām skaistu koalīciju un neko nevaram izdarīt. Bet kā jau es teicu, mūsu biedri šobrīd nav revolucionāri noskaņoti. Tāpēc valdības maiņu mēs neprasām.

V. Krustiņš: – Cilvēki uzskata, ka vairāk no valdības šajā brīdī nevar izdabūt?

– Tai izdabūšanai ir divi veidi. Pirmais – ja tiešām nav, otrais – ja ir, bet negrib dot. Es domāju, ka šoreiz ir otrais variants. Pierādījumi ir kaut vai tas, kā pildās valsts budžets un iegūtie līdzekļi netiek izmantoti tā, kā vajadzētu.

Atkal tiek būvētas superceltnes Valsts ieņēmumu dienestam un citām iestādēm. Bet cik valstij piederošu tukšu īpašumu stāv Rīgas centrā?

Policija atbrīvoja virkni ēku, bet tās stāv tukšas, aiznaglotām durvīm.

– Jūs domājat “čekas māju”?

– Arī to. VID būtu lieliskas telpas. Bet mums valdība neko nevar izdarīt – priekšteči līgumu noslēguši. Tāda nevarība. Tāpēc jau valdība ir, lai nepieļautu valsts līdzekļu bezjēdzīgu šķērdēšanu.

– Kur ir sociāldemokrātu partijas, kam jūs vajadzētu apkalpot?

– Tā es esmu dzirdējis, ka Saeimā ir viena partija, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku – “Saskaņas centrs”.

– Un jūsu vērtējumā “SC” ir sociāldemokrātiska?

– Manuprāt, tā ir centra partija. Varbūt ar lielāku sociālo jautājumu risināšanas piedevu. Ja Zaļo un zemnieku savienība apgalvo, ka ir centriska, tad “SC” ir tas pats. Tā nelīdzinās tām sociāldemokrātiskajām partijām, kādas mēs pazīstam Eiropā. Lūk, tagad Lietuvā pie varas būs kreisie, tad varēsim salīdzināt. Tāpēc mums ir grūti risināt daudzus jautājumus, jo mums nav tiešās politiskās partnerības. Mēs ejam pie Saeimas frakcijām, tās pašas ZZS, Nacionālās apvienības. Es nesaku, ka šī sadarbība ir slikta. Piemēram, NA nostāja par demogrāfijas jautājumiem – cepuri nost! Ja citas partijas dažreiz atrunājas, ka nav laika, nacionāļi tā nesaka.

– Kā arodbiedrības skatās uz tuvīnajām pašvaldību vēlēšanām?

– Pašvaldību vēlēšanas jau ir tāda dīvaināka lieta, tur jau par politiku neviens nerunā, tikai par ielu asfaltēšanu un tilta margu krāsošanu.

– Kāda šobrīd ir jūsu sadarbība ar Rīgas domi?

– Pašlaik tā ir nepietiekama no abām pusēm, bet mēs esam spēruši nozīmīgu soli, parakstot vienošanos starp LBAS, Darba devēju konfederāciju un Rīgas domi par to, ka veidosim trīspusējās sadarbības padomi. Tā būs vieta, kur varēsim apmainīties viedokļiem, kā jāattīstās galvaspilsētas saimnieciskajai un sociālajai videi.

1. Latvijā cilvēki nerīko demonstrācijas un streikus, taču tas nenozīmē, ka viņi pasīvi. Protests izpaužas
daudz smagākās formās – aizbraucot no valsts vai nemaksājot tai nodokļus.

2. Lai varētu nosacīti runāt par Eiropas līmeni, vidējai algai Latvijā jābūt apmēram 800 latiem, bet
arodbiedrības ieinteresēti savus biedrus darba tirgū “pārdot” par iespējami augstāku cenu.

3. Arodbiedrību biedri šobrīd nav revolucionāri noskaņoti un Saeimas atlaišanu neprasa, bet
arodbiedrību līderiem ir vienošanās, ka viņi politikā neiesaistīsies un vēlēšanās nekandidēs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+