Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. janvāris, 2014
Drukāt

Krīgers: Saņemti signāli par LABA šaubīgo finansiālo darbību (13)

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Kā valdības tapšana un Zolitūdes traģēdijas seku izmeklēšana izskatās no darba ņēmēju aizstāvju pozīcijām? Par to Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētāju Pēteri Krīgeru iztaujāja “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

V. Krustiņš: – Pēc Zolitūdes traģēdijas arodbiedrību pārstāvji plašsaziņas līdzekļos nav īpaši manīti. Tādēļ varētu rasties iespaids, ka neko nedarāt. Bet kā tad īsti ir?


– Vispirms jāsaka, ka Zolitūdes “Maxima” veikalā arodbiedrības vispār nebija un neviens nav vērsies pie mums pēc konsultācijām vai palīdzības. Līdz ar to mums nav pārāk daudz informācijas, tādēļ mēs no savas puses īpaši necentāmies līst publiskajā telpā. Tiesa, Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībā ir daži desmiti “Maxima” darbinieku un šīs arodbiedrības vadītāja arī vairākkārt tikusies ar presi.

Mūsu galvenais uzdevums šobrīd ir divos līmeņos sadarboties ar “Maxima” vadību. Pirmais līmenis – tepat Rīgā tikāmies ar uzņēmuma krīzes grupas priekšnieku Ignu Staškeviču un pārrunājām darbinieku situāciju. Ceram panākt to, lai mūsu intereses par darbiniekiem būtu apmierinātas, kā arī likt uzņēmumam saprast, ka reputācijas atjaunošana nav iespējama, neuzlabojot rūpes par saviem darbiniekiem. Otrs līmenis – tikos ar savu leišu kolēģi – Lietuvas arodbiedrību konfederācijas priekšsēdētāju Arturu Čerņausku, un mēs runājām par to, ka vajadzētu visu trīs Baltijas valstu arodbiedrību apvienībām kopīgu tikšanos ar “Maxima” augstākā līmeņa akcionāriem, lai izrunātu darbinieku stāvokli, jo situācija Lietuvā un Igaunijā īpaši neatšķiras no tās, kas ir Latvijā.

Ģ. Zvirbulis: – No tās informācijas, kas jums šobrīd ir pieejama, kāds būtu arodbiedrību savienības vērtējums par darbinieku tiesību ievērošanu Zolitūdes veikalā?


– Ir notikuši rupji likuma pārkāpumi. Visos normatīvajos aktos ir skaidri un gaiši ierakstīts: ja noskan trauksmes signalizācija, jāatstāj telpas.

– Pieņemsim, ka šajā veikalā būtu bijusi spēcīga arodbiedrība, koplīgums un pilnībā ievērotas darbiniekiem likumā noteiktās tiesības. Vai tādā gadījumā traģēdijas sekas būtu mazākas? 


– Protams! Jo arodbiedrības lielu akcentu liek uz izglītošanas jautājumiem par darba tiesībām un darba aizsardzību.

– No “Maxima” Latvijas darbiniekiem arodbiedrībā gan apvienojušies tikai ap sešdesmit cilvēku. Kā jūs skaidrotu tik niecīgu interesi?


– Pašlaik jau ir ap simts biedriem. Viņi paši nevēlēšanos iesaistīties skaidro ar bailēm no darba devējiem. Man gan vienmēr liekas, ka šīs bailes tiek pārspīlētas. Ir dīvaini, ka cilvēki, kuri laikā, kad te bija naidīgas armijas vienības, gāja uz barikādēm aizstāvēt neatkarību, nezinot, vai pārnāks dzīvi, tagad pēkšņi tik ļoti baidās no kaut kāda veikala direktora vai cita priekšnieka. To man grūti saprast. Lai gan, no otras puses, cik saprotu, minētajā veikalā lielākā daļa darbinieku bija krieviski runājošas pirmspensijas vecuma kundzes, kurām citu darbu atrast vienkārši nav iespējams. Tādēļ viņām tiešām varētu būt milzīgas bailes no atlaišanas.

– Bet vai šāda cilvēku apspiešana notiek tikai “Maxima”? Kā tad ar “Rimi” un citām lielveikalu ķēdēm?


– Tomēr zināmas atšķirības ir. Piemēram, jūsu piesauktā “Rimi” arodbiedrībā ir aptuveni septiņi simti biedru. Tur ir noslēgts darba koplīgums. Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībai ar uzņēmuma vadību ir atsevišķas vienošanās par pārtraukumiem darbā, ja, piemēram, kasieriem vajag uz brīdi atiet no kases. Protams, tur arī notiek sarunas, strīdi. Šobrīd strādā pie jauna koplīguma, un tas neiet viegli, jo katrs punkts, ko prasa arodbiedrība, maksā zināmu naudu, no kuras uzņēmuma vadītājiem negribas šķirties. Par citām tirdzniecības ķēdēm man precīzas informācijas trūkst, bet, spriežot pēc saņemtajām sūdzībām, arī daudzviet citur nekāda spožā situācija nav.

V. Krustiņš: – Pēdējā laikā Latvijas publiskajā telpā ar dažādām skaļām aktivitātēm arvien biežāk sevi piesaka tāda arodbiedrība LABA. Parasti gan tā parādās saistībā ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu, tamdēļ dzirdētas aizdomas, ka tiek finansēta par pašvaldības naudu. Sakiet, vai šī LABA arī saistīta ar jūsu vadīto LBAS?


– Signāli par viņu šaubīgo finansiālo darbību ir saņemti, bet mums valstī ir speciālas institūcijas, kas to var pārbaudīt. Savā laikā mums ar LABA bija sarunas par iespējamo sadarbību un uzdevām jautājumu par viņu finansiālo darbību. Visas dalīborganizācijas regulāri atskaitās par biedru skaitu, iekasētajām biedra naudām, no kuras LBAS darbībai pārskaita 3%. LABA šos datus negribēja atklāt, bet tikai pajautāja: “Cik jums vajag? Mēs jums pārskaitīsim.” Bet mums tomēr ir savi zināmi principi un disciplinējoši noteikumi. Ja kāds tos nevēlas ievērot, tad nekāda draudzība nevar sanākt. Tādēļ saku pavisam skaidri – mums ar LABA nav pilnīgi nekāda sakara un nekādu attiecību! Viņi darbojas atsevišķi no mums. Tā ir viena no tām arodbiedrībām, kas nav iestājusies LBAS. Tajā apvienoti pamatā “Rīgas satiksmes” darbinieki, kurus uz LABA brutāli pārcēla no mūsu savienībā ietilpstošās Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un transporta darbinieku arodbiedrības LAKRS. Pašlaik LABA nekorektām metodēm pārvilina arī “Rīgas namsaimnieka” darbiniekus.

Vai viņi vairāk aizstāv darba ņēmējus vai Ušakovu? Neņemšos spriest. Taču mani izbrīna, ka LABA biedri nāk pie mums uz LBAS prasīt konsultācijas dažādos jautājumos par attiecībām ar darba devēju. Acīmredzot LABA to viņiem nenodrošina.

– Salīdzinoši īsā laikā Latvijas politikā ir atgriezušies vai sevi pieteikuši vismaz trīs nopietni spēki – Einars Repše ar savu “Latvijas attīstībai”, Ainārs Šlesers ar “Vienoti Latvijai” un arī Inguna Sudraba veidošot partiju. Varbūt ar kādu no viņiem arodbiedrībām varētu veidoties labāka sadarbība nekā ar pašreizējiem politiskajiem spēkiem?


– Nesaistu nekādas cerības, jo visi šie topošie politiskie spēki ir vairāk vai mazāk labēji noskaņoti. Un tas cilvēku loks, kas ap šiem partiju līderiem riņķo, pilnīgi noteikti nav arodbiedrību cilvēki. Tas ir tāds Latvijas paradokss – pētījumi un aptaujas parāda, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju savās vērtībās ir kreisi noskaņoti. Taču viena pēc otras veidojas labējas partijas. Un jautrākais, ka visas kā viena apgalvo, ka labējā flangā bijis pilnīgs tukšums, ko tieši viņi tagad aizpildīšot.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. SC turpina šķeltneicisko darbību Latvijas sabiedrībā un mēs vai nun izliekamies to neredzam vai tēlojam “muļķus”, ka nesaprotam. Kā lai tic SC politiķiem, kuri mērķtiecīgi izvērš kampaņu pret valsts varu. Par dubultstandartiem un dubultmorāli SC darbībā liecina:
    -ka cīņā par transporta biļešu atlaidēm Rīgā tiek izmantoti jebkuri līdzekļi, lai tikai pretdarbotos valsts varai, līdz pat rīdzinieku pretnostādīšanas pret pārējiem valsts iedzīvotājiem, ignorējot to, ka Rīga ir valsts galvaspilsēta; bet laikam jau Rīgai dažu sevišķu politettehnologu acīs ir jāpiešķir īpaša vieta un loma, lai nodalītu to no pārējās valsts un tās iedzīvotājus padarītu par SC politikas ķīlniekiem;
    -SC politiķis Saeimas deputāts A.Elksniņš teiktais: „Acīmredzot galvaspilsētas iedzīvotājiem Saeimas vēlēšanās ir jāizdara izvēle, lai izbeigtu šo valdošo politiķu mūžīgo vēlmi ieriebt rīdziniekiem, jo viņu pašvaldība strādā labāk nekā valdība.”; tātad, rīdzinieki, izvērtējiet par ko balsot nākamajās Saeimas vēlēšanās: vai par SC vai par nacionālajām partijām; bet „nacionāļi jau ir jādara par apsmieklu tautas acīs”;
    -tā vietā, lai mobilizētu pašvaldības policiju, cīņā pret legālajām narkotikām, tiek rīkotas t.s. „iedzīvotāju patruļas”, kuru īstenie mērķi nav skaidri; šeit vietā atcerēties divu totalitāro režīmu veidošanos Eiropā pagājušajā gadsimtā un arī to sekas;
    -par dubultstandartiem izglītības sistēmā runā Dolgopolova kungs; bet vai dubultstandarti netiek lietoti, skaidrojot mūsu neatkarīgās valsts vēstures faktus jautājumā par okupācijām, kuras izriet no divu tirānu vienošanās 1939.gadā;
    -SC politiķu taisnošanās sabiedrības acīs, mēs jau pildām tikai savu vēlētāju pausto gribu, bet skaidrot saviem vēlētājiem valsts politiskās nostādnes jau nav mūsu uzdevums; varbūt šeit liela nozīme ir savstarpējās sadarbības līgumam ar valdošo partiju Krievijā;
    -SC acīs vienīgie patiesie latvieši ir tie, kuri iestājas SC un pret visām pārējām latviskajām partijām ir jāizvērš asa kritika, kas arī tiek darīts;

  2. Nu, kā pašam sāk pēdas svilt dēļ dzīvnieciskajiem darba apstākļiem Maxima lielveikalos un kā to šis “aizstāvis” gadiem ilgi ir pieļāvis, tad atkal skrien uz masu mēdijiem vērst uzmanību citā virzienā.

  3. Latvijā lielākais iedzīvotāju vairākums ir darba ņēmēji, saucamie reņģu ēdāji. Valsts iekārtai vajadzētu aizstāvēt, kā jau ”demokrātiskā valstī” iedzīvotāju vairākuma intereses. Lidz šim tas nav novērots. Tagad ar, vairāk kā pusimts cilvēku aizgājuši bojā, aizturēts nav ne viens. Vainīgajiem iedots gandrīz vai beztermiņa laiks, lai slēptu savus darbus un nedarbus. Strīķe arī padarīta nekaitīga, citādi vēl izjauktu naudas ceļošanas procesus no kabatas uz kabatu. Valsts vienu otru parādu varētu nomaksāt, ja spētu tikai nodokļus iekasēt no šis kabatu ceļošanas naudas. Ja jau valsts gribētu aizstāvēt kaut daļu darba ņēmēju elementārās intereses tad sen jau bija jābūt likumam, ja uzņēmumā strādā, tas tā piemēra pēc, desmit pastāvīgu darbinieku, tad obligāti jābūt organizētām arodbiedrībām ar visiem koplīgumiem, bez iespējām uzņēmējam piekļūt superlētajam darba spēkam, izmantojot bezgalīgo nepilno trīs mēnešu pārbaudes laika rotāciju. Lai elementāri kaut cik necik sakārtotu valsti, laikam gan citu neko neizdomāsi, nākošās vēlēšanās jāpiedalās visiem un jānobalso ar tukšam aploksnēm. Tikai tā ir iespējams visas šobrīd esošās pelēko kardinālu kabatas partijas atsviest no siles, mainot neaizskaramo viltus deputātu statusu, un dodot vēlētājiem iespēju atsaukt nederīgos deputātus.

  4. Te nu mēs redzam, ka arodbiedrības vadība uzskata, ka nav viņu pienākums kaut vai propagandēt, veicināt arodbiedrību kustību. Iznāk, ka žurnālistiem u.c. jākonstatē verdzībai līdzīgais stāvoklis Latvijas uzņēmumos. Kāpēc ar to ķēpāties, ka var klaigāt par budžeta iestāžu atalgojumu, kur viss uz delnas! To jau varēja novērot agrāk, ka arodbiedrību vadība absolūti neinteresējas par atalgojumu un likumību ražojošos uzņēmumos. Izskatās, ka viņi tiek par to stimulēti, jeb viņu alga ir neatkarīga no stāvokļa ražojosā sfērā.

  5. Es vairs ši SC ** neticu un tagad man viņa viedoklīs pie vienas vietas

  6. Es vairs neticu Krīgeram viņš nav Brīvo arodbiedrību vadītājs viņš ir kļuvis par politiķi, kā parsvarā arī arodbiedrību organizācijas kopumā jo tās pamatā nodarbojas ar politiku un politisko spēku lobiju. Tai vietā, lai aizstāvētu darba ņēmēju intereses, kuri arodbiedrībām maksā naudu tie nodarbojas ar politiku un vadības veidošanu. Neaizmirsīšu Krīgera iepriekšējo interviju, kad tas lobēja SC interses, modinot ,ka SC jābūt valdībā, tas nozīmē, ka arodbiedrības jau sāk nodarboties pat ar valdības veidošanu, bet kad Krīgeram uzprasīja, kāds likums jāmaina vai jāpieņem’, lai aizstāvētu darba ņēmēju intereses u.tml. vīņš nespēja neko atbildēt, tā vietā izmantojot valdības kritizēšanu un nolikšanu neargumentējot kamdēļ. Arodbiedrības vairs nav neatkarīgas darba ņēmju aizstāvības organozācijas, tās ir kļuvušas par politizētām organizācijām un manās acīs cieņu zaudējušas. Manuprāt Krīgera vadībā arodbiedrības ir kļuvušas par politiskām organizācijām un tas nozīmē, ka šis politiķis Krīgers, kurš ieņem arodbiedrību vadītāja amatu ir jāpatriec no ši amata nekompetences un arodbiedrību politizācijas dēļ.

    • Arodbiedrības nodarbojoties ar politiku… Interesanti, kur tu to saskati tieši arodbiedrību darbībā? Un kā arodbiedrības tavuprāt, kā pats izsakies, varētu aizststāvēt darba ņēmēju intereses, ja tās pilnīgi ieturētu milzīgu distanci no jebkādām izpausmēm politikā?(!)
      Tikai iedomājoties vien, ja dzīvē tiešām viss būtu, kā kādā no bērnībā dzirdētām pasakām ar laimīgām beigām, pat tad būtu jāšaubās, vai pie mums Latvijā, jā- un arī pasaulē, ir iespējams, ka tas, sauksim to nosacīti par pie varas esošu ar līdzekļiem materiāli nodrošinātu subjektu, ka tas tāpatvien, no mīļa ptāta un labas sirdsapziņas padomās par to otru, kam ne līdzekļu, ne varas nav un viņš to nekur nekādi iegūt nevar? Laikam velti sapņot, velti cerēt. Tāpēc arī piemērs par “Maxim” darbiniekiem- kasierēm, kurām atļauts tikai pēc grafika tualeti apmeklēt vai trauksmes gadījumā vispirms kasi savākt, par evakuāciju vispār nedomājot. Un mūsu lielais LIKUMDEVĒJS- Saeima. Var tie piketētāji dienām stāvēt ar plakātiem vai mītiņotāji ar “tautas dziesmām” tautas “priekšstāvjus” sveikt… vienalga nepieciešamie likumi netiks pieņemti vai grozījumi tajos netiks izdarīti tādi, kādus tos gaida vai pat lūdz pieņemt (pirmsvēlēšanu reklāmās gan kabatas partiju runasvīri daudz strādāt un tautas dzīves labklājību veicinošus likumus pieņemt sola) vēlētāji, no kuriem tomēr ir tie zemākie slāņi- darba ņēmēji. Kas tad viņiem no tādas arodbiedrības tiktu, ja tās līderi (vadītāji) klusētu un lielajai politikai tuvumā nerādītos?!

      • Tas ka arodbiedrības nodarbojas ar atsevišku politisko spēku lobiju pierādījās LNT raidījumā 900 sekundes, kad iepriekšējo reizi tika intervēts Krīgers. Šajā intervijā viņš klaji un atklāti lobēja SC intereses un tā bīdīšanu valdībā. Ieteiktu taramtamtam noklausīties šo interviju, tur pierādījums.

        • Es gan šajā intervijā neredzēju nekādu interešu lobēšānu – vienkārši Krīgers pateica, ka viņš uzskata, ka SC var strādāt valdībā! Un arī es uzskatu, ka, piemēram, Andrejs Klementjevs varētu būt ļoti labs Labklājības ministrs (noteikti labāks par pāremocionālo Viņķeli) SC varētu vadīt arī Ekonomikas, Veselības, Vides un reģionālās attīstības, arī Satiksmes ministrijas, jo profesionāļu viņiem ir diezgan. Protams, runa neiet par Ārlietu, Izglītības vai Aizsardzības ministrijām, tur jābūt skatam drusciņ citā virzienā.

  7. Redz kā sanāk. Maxima nebija arodbiedrības un tāpēc nevarēja novērst traģēdiju. Taču par Valsts robežsardzi netiek apspriests. Valsts ribežsardzē arī nav arodbiedrības un to aizliedz vadība. Prese klusē, gaidām jaunu traģēdiju. Ar vienu traģēdiju, kad robežsargs nošāva robežsargu, nepietika.
    Varbūt Latvijas Avīze varētu šo jautājumu aktualizēt? Kāpēc policistiem un glābējiem ir arodbiedrība, bet robežsardzei nav? Nejēdzīgas atbildes parādītu VRs vadības nekompetenci.

    • Robežsargiem veidot arodbiedrības aizliedz likums, kas pieņemts Saeimā, un tikai Saeima to var mainīt. Arī policistiem savā laikā bija aizliegts veidot arodbiedrības, bet pateicoties tieši Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai un pašu policistu aktivitātei, tika panākti grozījumi likumā ” Par valsts policiju” un tagad jau policisti ir saveidojuši tik daudz savstarpēji konkurējošu arodbiedrību, ka drīz katarm policistam būs sava arodbiedrība… Tā kā robežsargi – uz priekšu!

Draugiem Facebook Twitter Google+