Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Gaidām krievu tankus, taču apdraudējums var pienākt no citas puses 43

Foto: shutterstock.com

Aizvadītajās dienās Krievijā plaši atzīmēja trīs gadus vecus notikumus – Krimas referendumu un sekojošo pussalas iekļaušanu Krievijas sastāvā. Ukrainā un Rietumos to dēvē par okupāciju, Krievijā – par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Pati Krima “de facto” patlaban atrodas pilnīgā Krievijas kontrolē. Un aizvien biežāk pasaules grāmatu veikalos parādās kartes, kurās Krima jau iekrāsota Krievijas krāsās. Parasti tas pat neatspoguļo izdevēja politisko pārliecību – vienkārši “tāda ir dzīve” un “jādzīvo taču tālāk”. Vēsture, tai skaitā arī Latvijas jaunāko laiku vēsture, gan liecina, ka laika gaitā viss var mainīties. Latvijai bija jāgaida 50 gadi.

Bet pagaidām varam mēģināt apkopot tās mācības, ko Latvijai un pasaulei snieguši Krimas notikumi. Vispirms jau esam sapratuši, ka krieviem var būt svarīgas vērtības, kas Rietumiem šķiet aizvēsturiskas, iracionālas un bezvērtīgas. Diezin vai Anglija šodien būtu gatava sūtīt savu karaspēku uz Skotiju, ja tā referendumā nobalsos par neatkarību. Visticamāk, līdzīgi Katalonijas gadījumā rīkotos arī Spānija. Toties krievi ir gatavi maksāt milzīgu cenu par, kā viņi paši izsakās, “zaudēto zemju savākšanu”.

Putins ir Austrumu cīņu cienītājs, un šīs prasmes viņš pārnes arī uz politiku. Ja pretinieks ir spēcīgāks par tevi (un Rietumi gan saimnieciski, gan militāri tādi neapšaubāmi ir), tad vienīgā iespēja uzvarēt ir negaidīta, īpatnēja rīcība, ko paši krievi dēvē par “asimetrisko atbildi”. Šai ziņā viņi ir patiesi talantīgi. Krimas nolaupīšana bija šāds asimetrisks gājiens – tā vietā, lai pārvērstu Krimu par otru Abhāziju vai Piedņestru, tajā parādījās “zaļie cilvēciņi” un sāka rīkoties. Līdzīgi kā Latvijā 1940. gadā, Krievija nostādīja pasauli notikuša fakta priekšā.

Vai Krievija bija gatava karot ar Ukrainu Krimas dēļ? Tas ir neatbildēts jautājums. Šodien dzirdam – Ukrainai vajadzēja mācīties no Baltijas valstu okupācijas un kaut dažas stundas Krimā izrādīt bruņotu pretestību, tad pasaulei nebūtu nekādu šaubu par notikumu patieso dabu. Man gan šķiet, ka šādus padomus nav tiesīgi dot cilvēki, kuri paši sēž drošībā simtiem, pat tūkstošiem kilometru attālumā no iespējamās karadarbības zonas. Ja ukraiņi tobrīd izlēma nekarot, tad viņiem nav ko pārmest.

Viens no jaunākajiem asimetriskajiem gājieniem – dalībai Eirovīzijā, kas 11. maijā notiks Kijevā, Krievija izvirzījusi invalīdu ratiņos sēdošu dziedātāju Jūliju Samoilovu. Šeit principā nevar zaudēt. Ukrainā izskan aicinājumi neielaist Samoilovu valstī, jo viņa savulaik koncertējusi okupētajā Krimā. Skandāls, ko Krievija noteikti pratīs izmantot. Bet, ja Samoilova piedalīsies un negūs panākumus – pie vainas Ukraina un tās Eiropas zemes, kas ignorē cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

NATO gatavojas sagaidīt krievu tankus pie Alūksnes, taču apdraudējums var pienākt pilnīgi no citas puses. Atkal pavisam svaigs asimetriskās politikas piemērs – likumprojekts, ko Krievijas Valsts domē nupat iesnieguši deputāti Konstantīns Zatuļins un bijusī Krimas prokurore Natālija Poklonska. Dokumenta autori apgalvo, kas tas ticis izstrādāts pēc Putina norādes. Likums paredz, ka uz Krievijas pilsonību turpmāk varēs pretendēt katrs krievu valodas pratējs, kam ir saknes Padomju Savienības vai bijušās Krievijas impērijas teritorijā. Tātad ne tikai bijušo PSRS republiku, bet pat Polijas un Somijas iedzīvotāji. Turklāt, kas ir svarīgi, likumprojekts neprasa pilsonības saņēmēja atteikšanos no iepriekšējās pilsonības. Ja likums tiešām tiks pieņemts, tad arī šo rindu autors, kurš krievu valodu pārvalda labāk nekā viens otrs tatārs, baškīrs vai čečens, teorētiski varētu pretendēt uz Krievijas pasi. Tomēr paradoksālā kārtā šāda politika asimetriski var vērsties pret pašu Krieviju. Neticu, ka krievi spēj integrēt 70 miljonus musulmaņu, kuri šodien dzīvo Centrālāzijas republikās un Azerbaidžānā.

LA.lv