Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. jūlijs, 2012
Drukāt

Kripatiņa Staburaga it visur


Foto - Tālivaldis Muzikants  un Timurs SubhankulovsFoto - Tālivaldis Muzikants un Timurs Subhankulovs

“Īsi pirms Staburaga applūšanas tā divus iepriekš nolūzušos bluķus sazāģēja 116 mazākos klučos ar ļoti precīzām numuru atzīmēm, lai neviens nevarētu sajaukt to kārtību. Pēc tam ar armijas vilcējiem uzvilka augšā un novietoja ceļa labajā pusē, vienu kilometru garā ceļa posmā no Staburaga līdz Vīgantes parkam. Tur šie kluči nostāvēja apmēram divus gadus,” raksta lasītājs Arnolds
Vabulis.

 

Vēlāk viņam gadījās redzēt, kā šos skaistos Staburaga klučus krāva automašīnās. Toreiz viņš jautāja šoferim, kur tos vedīs. Šoferis viņam atbildēja, ka tos uzstādīs Rīgā, lai cilvēki varētu apskatīt. Tagad A. Vabulis, atceroties šofera teikto, saprot, ka skaistos šūnakmens bluķus Rīgā nav redzējis, un jautā, kur tie palikuši.

 

Piemineklim Grīziņkalnā izmantoja visvairāk

“Latvijas Avīze” gan pagājušā gada publikācijā “Staburags – dzelmē zudis svētums” (07.07.2011.), gan šogad rakstā “Ir ideja, kā apskatei atsegt Staburaga klinti” (26.06.2012.) minēja divus pieminekļus, kuru izveidei tika izmantoti Staburaga sazāģētie šūnakmens kluči. No tiem tika darināts piemineklis Eduardam Veidenbaumam Liepas kapsētā un 1905. gada cīnītāju piemineklis Grīziņkalnā Rīgā. Taču tie nav vienīgie pieminekļi, kuros šobrīd var redzēt Staburaga šūnakmeni.

Toreiz klučus aizveda uz kombināta “Māksla” tēlniecības iecirkni Rīgā, Gaujas ielā 1. Deviņdesmit trīs gadus vecais tēlnieks Laimonis Blumbergs kombinātā “Māksla” strādāja no 1950. gada līdz laikam, kad tas izputēja. Atceroties savus darba gadus, tēlnieks apstiprina, ka lielāko daļu šūnakmens izmantoja piemineklim Grīziņkalnā. “Kad kluči nonāca kombinātā “Māksla”, tēlnieki uzreiz sāka domāt, kur tos izmantot,” atceras tēlnieks. L. Blumbergs noliedz baumas par visa Staburaga aizvešanu uz Maskavu, taču stāsta, ka liels piemineklis no šūnakmens materiāla kombinātā izgatavots Krimai. “Lielākā daļa pieminekļa tika veidota no Raunas šūnakmens, bet izmantoja arī Staburaga klučus. Kāds Maskavas tēlnieks tolaik veica pasūtījumu pieminekļa izveidei. Viņš maksāja gan par veidošanu, gan par kalšanu, gan par pašu akmeni. Piemineklis tika veidots toreizējai PSRS pionieru nometnei “Artek”,” stāsta L. Blumbergs. Pieminekļa nosaukumu tēlnieks neatceras, taču apraksta to kā cilnveidīgu pieminekli, kas piestiprināms pie sienas.

 

Izmantoja 
arī atgriezumus
Staburags_Taalivaldis_Muzikants_16

Tēlnieks, pūloties atcerēties citu Staburaga kluču likteni, neaizmirst pieminēt arī Liepājas “Vēja māti”, kuras postaments ir no neliela atzāģēta Staburaga šūnakmens gabaliņa. “Tur Staburags raugās jūras tālēs,” tēlaini saka Laimonis Blumbergs.

Arhitekts Teodors Nigulis strādāja tēlniecības mākslas padomē astoņus gadus un stāsta, ka Staburaga šūnakmeni katrs var redzēt Raiņa kapos. “1905. gada piemineklis Grīziņkalnā tika gatavots no lieliem Staburaga bluķiem. Taču pārpalikumi un atzāģējumi tika izmantoti citu pieminekļu veidošanai. Viens no tiem ir memoriālais ansamblis Raiņa kapos, kas veidots 1971. gadā. Autors ir tēlnieks Kārlis Baumanis un arhitekts Ivars Strautmanis,” teic T. Nigulis. Tajā tiek attēlotas piecas figūras – zeme, jūra, darbs, zinātne un nākotne.

Staburaga šūnakmeni varēja apskatīt arī Rīgas pils Skulptūrdārzā, kur septiņdesmito gadu sākumā Latvijas Mākslinieku savienība rīkoja pastāvīgu izstādi. Toreiz Skulptūrdārzs bija publiski pieejama, visiem zināma atpūtas vieta. Staburaga bluķu atgriezumi bija izmantoti kā postamenti dažiem desmitiem skulptūru. “Laikā, kad uz pili pārcēlās Valsts prezidents, izstādi nācās pārvietot. Daļa skulptūru palika Rīgas pilī, pārējo aizveda uz Gaujas ielu 1 un Botānisko dārzu. Tur arī mūsdienās dažkārt norisinās izstādes,” stāsta tēlnieks Igors Dobičins.

Aptaujātie kombināta “Māksla” darbinieki teic, ka informācija, kādiem pieminekļiem tika izmantoti Staburaga kluči, netika uzkrāta. Tajos laikos tas nelikās tik svarīgi. Uz manu jautājumu, kādēļ no klučiem netika uzcelts piemineklis, kas visiem atgādinātu Staburaga klinti, Laimonis Blumbergs atbild, ka par tādu ideju neviens neaizdomājās.

Iedziļinoties savas bērnības un jaunības atmiņās, tēlnieks atzīst, ka Staburagam bija liela nozīme cilvēku dzīvē: “Es Staburaga lielos akmeņus redzēju jau 1928. gadā. Toreiz norisinājās vietējie Dziesmu svētki pie Staburaga, sabrauca tūkstošiem cilvēku. Man bija tikai deviņi gadi, gāju skolā un biju izlasījis visus Staburaga bērnu stāstus. Nāvīgi interesants likās Dziesmu svētku gājiens no Liepavota līdz Staburagam. Tā bija mana iepazīšanās ar Staburagu.”

 

Staburags – 
arī darbiniekiem

Kluču šķembas un atzāģējumi bija mazi, tomēr to bija ļoti daudz. “Varbūt arī kādam darbiniekam tika neliels Staburaga gabaliņš,” pieļauj L. Blumbergs. Pašam tēlniekam lauku mājā ir Staburaga atzāģējums, taču viņš nestrādāja ar šūnakmeni. Tēlnieks ir darbojoties galvenokārt ar granītu.

Arī tēlnieks Raimonds Muzikants, kurš 1943. gadā pabeidza tēlniecības nodaļu un saņēma prakses piedāvājumu kombinātā “Māksla”, tika pie Staburaga bluķa šķembas. “Šis atgriezums vīram atgādināja par Staburagu. To viņš nopirka par simbolisku samaksu,” stāsta R. Muzikanta sieva Ausma. Tēlnieks to ieveidoja savas ģimenes mājas dārza miniatūrā “Staburags”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+