Mobilā versija
+2.9°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
14. novembris, 2017
Drukāt

Krist uz visām četrām. Pauls Bankovskis. “Kur pazuda saimnieks?”

Foto - Ieva Lūka/LETAFoto - Ieva Lūka/LETA

Viena no Paula Bankovska stāstu krājuma vērtībām ir ziņa par to, ka arī bezcerīgos apstākļos, lai cik mazs un atkarīgs esi, jāmēģina krist uz visām četrām, jātic un jācer uz to labāko.

Paulu Bankovski aizvien ir interesējušas tēmas, kas pasaules vēstures kopainā un cilvēka ikdienas dzīvē ir decentralizētas.

Dažreiz tas ir skats “no iekšām” uz trakajiem (“Trakie veči”, 2016), citreiz tikai skatījums no jauna un šķietami neierasta skat­punkta, kura pamati sakņojas Ernesta Birznieka-Upīša “Pelēkā akmens stāstu” paņēmienā (“Zvēru zvaigznājs”, 2012, “Es neko neatceros”, 2013). Šķiet, ka autoru iedvesmo galvenokārt viņa paša erudīcija un atklājumi. Līdzās “Liels un mazs” izdotajai grāmatai “Kur pazuda saimnieks?” man gadījās iepazīt arī pēc P. Bankovska veidotā scenārija uzņemto Katrīnas Neiburgas īsfilmu “Garāžas” (iekļauta “Lielā Kristapa” programmā), kas vēsta par garāžās atpūtas brīžus baudošo vīriešu “subkultūru”, un varbūt sen zināmā paradoksālā atklāsme atkal kļuva aktuāla – Bankovskis mēdz skatīt cilvēkus kā dzīvniekus, bet dzīvniekus – kā cilvēkus.

Grāmatas “Kur pazuda saimnieks?” mērķis esot radīt izglītojošu, paša autora atraktīvajiem akvareļiem ilustrētu izdevumu vidusskolēniem. Tā tēlu sistēmas un ilustrāciju centrā ir cilvēka pieradināts dzīvnieks, savukārt prozas vēstījuma un īpašo izziņas “atslēdziņu” centrā – vēstures notikums. Abiem kopā vajadzētu raisīt interesi par skolas priekšmetu un empātiju gan pret cilvēku, gan tiem, ko viņš atstājis, jo notikumi visbiežāk ir traģiski – 1905. gada muižu dedzināšanā iet bojā māj­lopi; agrārā reforma 1921. gadā liek baltvāciešiem pamest “bauru” ziņā šķirnes suņus; Ulmaņa apvērsums; 1940. gada okupācija; 1949. gada izsūtīšanas, kā arī Vilis Lācis ietekmē izšūto sunīšu Bonzu likteni (te Bankovskis atkal pievērsies stāstam par ikdienas priekšmetiem). Saimnieka pazušanu ietekmē arī 1941. gada deportācijas un tām sekojošā okupācijas varas pārstāvju iemitināšanās lepnajos deportēto iedzīvotāju dzīvokļos, holokausts, Rīgas bombardēšana 1944. gadā; īpašs autora uzmanības posms – padomju ieviestā kolektivizācija, sovjetizācijas standarti un represijas, kad Saimnieks nav pieļaujams kā šķira; no jaunākajiem laikiem – nedaudz neveikli noslēgts stāsts par “Estonia” nogrimšanas tiešajiem un netiešajiem upuriem Latvijā 1994. gadā un visbeidzot – antropoloģiski pamatots stāsts par cilvēces novecošanu un fantāzija par iespējamo pasaules galu, kad pāri paliek tikai dzīvnieki, kas ilgojas pēc Saimnieka.

Nabaga dzīvnieks ir pilnīgi bez vainas “ievilkts” sava Saimnieka sugas brāļu radītajā postažā, visbiežāk ļoti zinoši stāsta par to, kā bijis, kas dzirdams tagad, un cer uz vispozitīvāko rītdienu. Protams, jau ar moto vien autors atgādina, ka jebkuras dzīvas radības nāvi var skatīt gan sentimentāli, gan pragmatiski, tāpēc neatkarīgi no cilvēces prioritātēm dzīvnieki pasaules nelaimēs atrodas līdzās savam Saimniekam, pat ja tiek pamesti, pat ja Saimnieks ir jānomaina. Tā stāsti tiecas pārliecināt, ka ar pārmaiņām vislabāk tiek galā kaķi – tie labprāt ēd okupantu desu (“Jaunie cilvēki”), samierinās ar jebkuru, kas tos paņem patversmē pēc saimnieku bojāejas (“Vēža zvaigznājs”), kā arī viegli nostalģiski atceras Šveices trimdā mitušos Dzejniekus un to vārsmas (“Resnais” – viens no retajiem stāstiem ar pozitīvu vēsturisku notikumu – Raiņa un Aspazijas došanos uz mājām 1920. gadā). Suņiem autors veidojis ļoti labus ekspresīvus vēstījuma ietērpus (“Suņi, ne radi”, “Savā vaļā. Suņa dzīve”), ko varētu raksturot kā lepnus, nostalģiskus un spēcīgus tipāžus. Govs, kanārijputniņš, vistiņa, zelta zivtiņa, zirgs, cūkas un muša – simbolisks atspulgs Saimnieka raksturam un dzīvesveidam rodams ikvienā no šiem tēliem, līdz pat eksistenciālām apspēlēm (cilvēks mirst kā tāda muša un muša mirst kā cilvēks stāstā “Kosmoss”). Jāuzteic pārdomātā kompozīcija: nianses tuvina blakus esošos stāstus (deminutīvi un Aspazija), ir arī gredzena kompozīcijas pazīmes.

Būtisks mīnuss, kas neliek mierā, – dzīvnieku balsis bieži vien ir stipri līdzīgas viena otrai, turklāt tas nonāk līdz pat situācijai, kad dzīvnieks vai Saimnieks runā autora erudītajā balsī kā, piemēram, krājuma mazāk veiksmīgajā stāstā “Bonzas”. Bibliogrāfiska avotu izziņa par zelta zivtiņu vēstures liecībām, ielikta galvenā varoņa mutē, pārmāc darbību stāstā “Trīs vēlēšanās” (ja vien autors zinātu, cik ļoti šī prozas indeve ir apnikusi…). Ko tas dod stāstam, ja stāstītājs dzīvnieks ir tikpat zinīgs, cik autors? Acīmredzot rakstnieks mēģinājis “krist uz visām četrām” un ar šo “Pelēkā akmens stāstu” vēstījuma stilu tiek izstāstīta ne tikai Latvijas valsts, bet arī cilvēku un dabas attiecību vēsture.

“Var jau būt, ka visa mūsu vēsture ir vienas vienīgas bērnības traumas,” ierunājas kāda radiniece stāstā “Bonzas”, varbūt liekot potenciālajiem grāmatas lasītājiem atcerēties brīžus, kad arī viņi tika netīšām vecāku atstāti vieni, palikuši neziņā, varbūt apmaldījušies mežā vai arī cilvēku pūlī. Domājams, ka viena no Bankovska stāstu krājuma vērtībām ir ziņa par to, ka arī bezcerīgos ap­stākļos, lai cik mazs un atkarīgs esi, ir jāmēģina krist uz visām četrām, jātic un jācer uz to labāko.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+