Kultūra
Kultūrpolitika

Kristaps Gulbis: Radošums un ekonomiskā attīstība ir cieši saistīti lielumi0


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto: PIxabay.com

AUTORS: KRISTAPS GULBIS, tēlnieks, programmas “Radošā Eiropa” eksperts

Kultūras ministri tradicionāli ir bijuši populārākie jebkurā Latvijas valdībā. Lielākoties pateicoties tam, ka nav iesaistīti politiski un sociāli jūtīgu lēmumu pieņemšanā. Kultūrpolitika – tā nav slidena banāna miza vai plāna gurķa šķēlīte, uz kuras var nejauši uzkāpt un paslīdēt. It kā.
Kultūras nozarei ir divi virsuzdevumi.

Ar vienu – stiprināt un kopt tradicionālas kultūras vērtības un tradīcijas – mums veicas labāk. Lielum lielais vairākums no mums priecājas par Dziesmu un deju svētkiem un Mežaparka estrādes vai Mākslas muzeja pārbūvi.

Latvju rakstu zīmes ir redzamas gan politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņās, gan uz pārtikas produktu iepakojumiem, gan veikalu skatlogos.

Ar otra – radīt apstākļus, lai ģenerētu un realizētu inovatīvas, laikmetīgas idejas – mums iet grūtāk. Ar šī uzdevuma argumentētu skaidrošanu sabiedrībai – vēl grūtāk. Nospiedošais vairākums jebkuru finansējuma palielināšanu aktivitātēm, kas saistītas ar inovatīvu kultūras produktu radīšanu vai radošu domāšanu veicinošu izglītību, uzskata par nevajadzīgu līdzekļu tērēšanu.

Ir dzirdēti dažādi argumenti.

Tiesības eksistēt ir tam, kas pats var nopelnīt pārdodot savu produktu.

Darba tirgus nosaka visu. Nevari ar to pelnīt – ņem lāpstu un roc grāvjus! Jā un nē. Ne visi, kas apgūst kursu vizuālajā mākslā, būs mākslinieki. Un labi, ka tā. Un ne visi, kas ir mākslinieki, rada pasaules līmeņa šedevrus. Tas nav virsuzdevums. Lūk, piemērs.

Kādu laiku atpakaļ es ASV piedalījos apaļā galda diskusijā, ko organizēja Kalifornijas universitāte Santakrūzā (UCSC – University of California Santa Cruz). Tā bija veltīta sabiedrības iesaistei mākslas radīšanas procesā. Tā es varētu latviski varētu tulkot Art and Social Practise.

Mans sarunu biedrs, kādas prestižas Amerikas biznesa universitātes vadītājs, pārsteidza, stāstot, ka visiem studentiem otrajā mācību gadā obligātais priekšmets ir vizuālā māksla. Un arguments ir bezgala vienkāršs – lai radītu jaunas biznesa idejas ir nepieciešama radošā domāšana.

Reproducēt ir daudz vienkāršāk, bet attīstību šāda kopēšana neveicina.

Jaunu ideju ģenerēšana ir jāveicina. Šis process prasa piepūli, spēju akceptēt pirmajā brīdī nepieņemamo un balansēšanu uz savas komforta zonas robežas.

Tikai attīstot radošo domāšanu, ir iespējams panākt dinamisku sabiedrības attīstību un labklājības pieaugumu.

Eiropā eksistē speciāla projektu finansēšanas programma Radošā Eiropa (Creative Europe). Pēdējos gadus kā šīs programmas eksperts es redzu ļoti mērķtiecīgu tās attīstību Eiropas savienības līmenī. Viens no programmas mērķiem ir veicināt radošumu, lai aktivizētu cilvēku potenciālu un iesaistītu sabiedrību kopējā labuma vairošanā.

Kā ar šo radošuma veicināšanu veicas mums Latvijā? Šeit objektīvākais un saprotamākais rādītājs, manuprāt, ir jaunu biznesa ideju daudzums. Tas parāda sabiedrības radošuma potenciālu.

Un statistika, salīdzinot ar kaimiņiem, mums nav glaimojoša.

Igaunijā ir radīti četri tā saucamie Unicorn startups – jaunuzņēmumi, kas novērtēti par 1 miljardu ASV dolāru – Bolt, Playtech, Skype, TransferWise. Lietuvā viens – Vinted. Latvijā nav neviena.

Par ko tas liecina? Par radošās domāšanas trūkumu! Un stagnāciju. Valstiskā līmenī! Jau gadiem!

Jebkuras inovācijas pamatā ir spēja ģenerēt un attīstīt jaunas, netradicionālas idejas.

Un šī spēja ir jātrenē! Latvijā nav stratēģijas, kā to veicināt. Un nekad nav bijusi.

Ja mēs būtu spējuši paskatīties plašāk – katrs pāri savas sfēras ietvariem, tad dzīves kvalitāte Latvijā šobrīd būtu cita.

Radošums un ekonomiskā attīstība ir cieši saistīti lielumi.

Inovatīvu ideju trūkums un radošo profesiju un izglītības marginalizācija arī.

Ekonomiskās izaugsmes temps Latvijai ir vislēnākais starp Baltijas valstīm šogad. Un kaimiņu piemērs ir pārliecinošs. Radošā Igaunija ir pavisam citā līgā salīdzinot ar Radošo Latviju. Tieši tāpēc arī dzīves līmenis igauņiem augstāks. Un šai atšķirībai nākotnē ir tendence palielināties.

Šis nav akmens tikai Kultūras ministrijas lauciņā par nespēju argumentēt nozares lomu – būt ekonomiskās attīstības mugurkaulam. Arī privātais bizness, nonivelējot visu tikai uz peļņu un šī argumenta lobēšanu, ir līdzvainīgi. Tāda īslaicīga pieeja atspēlēsies. Un pavisam drīz.

Saistītie raksti

Varbūt beidzot ir pienācis laiks arī Latvijā Kultūras ministrijai ne tik daudz uztraukties par reitingiem, bet saņemt drosmi, noformulēt viedokli un pacīnīties par Radošās Latvijas idejas popularizēšanu? Visas sabiedrības, ne kultūras nozares labā. Un nebaidīties no potenciāli slidenās banānu mizas.

Ja ne – tad reālākais ar ko mēs Latvijā gan katrs individuāli, gan ieskaitot vietējo biznesu varam rēķināties – ņemt rokās lāpstu un cerēt, ka netālā nākotnē kādā veiksmīgā kaimiņu radītā uzņēmumā vajadzēs rakt grāvjus. Vai tiešām tas ir viss uz ko mēs valstiski esam spējīgi!?

LA.lv