Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Kristaps Zvejnieks: Mērķis nav tikai piedalīties

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijā labākais kalnu slēpotājs Kristaps Zvejnieks (21) jau 18 gadu vecumā debitēja olimpiskajās spēlēs Vankūverā, slalomā ieņemot 37. vietu un milzu slalomā – 62. Tagad viņš ar ģimenes un citu labvēļu palīdzību gatavojas savām otrajām spēlēm nākamgad Sočos un kaļ vēl lielākus plānus.


Kāpiens rangā

– Kristap, kuri no šīs sezonas sacensību rezultātiem tev visvairāk patīk?

– Junioru čempionāts Norvēģijā, kur izcīnīju otro vietu superkombinācijā un piekto gigantā, par ko biju pārsteigts, jo tajā es ļoti maz trenējos. Vēl astotā un sestā vieta FIS (Starptautiskās slēpošanas federācijas) sacensībās Vācijā, trešā un sestā vieta Šveicē, kur arī bija pietiekami labs dalībnieku sastāvs. Un otrā vieta pasaules čempionāta kvalifikācijā milzu slalomā, startēja tie, kuri rangā ir tūlīt aiz pirmajiem 50, tātad daudzi stiprie. Ļoti labi izdevās Krievijas atklātais čempionāts, kurā biju trešais slalomā ar labākajiem FIS punktiem manā karjerā.

– Ar sezonu esi apmierināts?

– Esmu. Vienmēr ir ļoti laba sajūta, ja var uzlabot punktus un sasniegt labākos rezultātus sezonas beigās. Taču pasaules čempionāta abās svarīgākajās dienās nefinišēju, pasaules junioru čempionātā pārāk stresoju. Kopā šosezon būs 50 starti, pērn bija 54. Kalnu slēpotāji jau kopš mazotnes pieradināti, ka ir daudz sacensību. Pasaulē tās notiek katru dienu, atliek vien izvēlēties.

– Kādi ir izvēles kritēriji?

– Pasaules vai Eiropas kausu izcīņas posmos pagaidām startēju retāk, jo tur man pienākas sliktas starta vietas un jābrauc pa sliktu trasi. FIS sacensībās mana vieta dalībnieku rangā lielākoties ir starp pirmajām 15, tādēļ varu braukt pa labāku trasi. Mērķis ir kāpt rangā, lai lielajos mačos būtu labāks starta numurs. Tikai tā pamazām varēs tikt virsotnē. Šobrīd slalomā rangā esmu 164. vietā, bet kopā ir ap 15 tūkstošiem sportistu. Jau piecas sezonas startēju un jūtu, ka progress ir. Arī treneris tā saka.

 

Treneris Austrijā

– Kāda ir tava komanda, cilvēki tev blakus?

– Ļoti maziņa komanda. Reizēm esmu ar citiem Latvijas sportistiem, bieži ar brāli Miku. Visbiežāk uz sacensībām dodos kopā ar tēti, citreiz ar mammu. Mana mamma savulaik labi slēpoja, bet tētis vienmēr bijis lielākais atbalstītājs. Esmu iemācījies iztikt bez tehniskajiem palīgiem, lai gan nevaru simtprocentīgi koncentrēties sacensībām, ja pašam jāpaveic vēl kas cits.

– Bet tavs treneris austrietis Peters Podingers?

– Nejustos ērti, ja treneris visur dotos man līdzi, viņam nupat apritēja 71 gads. Protams, tas arī prasītu papildu izmaksas. Jūtos labi, ja blakus ir tuvinieki. Slēpot jāmācās treniņos, nevis sacensībās. Podingers ir privātais treneris, ar grupām nedarbojas jau septiņus astoņus gadus, bet agrāk trenējis Austrijas un Japānas izlasi.

– Cik maksā viņa pakalpojumi?

– Viena treniņu diena ar visu kopā izmaksā vairāk nekā simts eiro. Podingers nav no dārgākajiem treneriem, lai gan es un arī daudzi citi viņu uzskata par vienu no labākajiem speciālistiem. Zinu, ka Podingeram galvenais nav nopelnīt uz mana rēķina.

– Vai kalnu slēpošanā var kaut ko nopelnīt arī par godalgotajām vietām?

– Pasaules kausu sacensībās uzvarētāji saņem 40 tūkstošus Šveices franku un vairāk. FIS sacensībās prēmijas izmaksā to rīkotāji, bet reti. Mana lielākā prēmija bijusi 300 eiro. Toties FIS mačos ir mediji, kas tevi atspoguļo, ir arī sponsori un pēc tam nāk milzīgs atspaids. Man tā sākās sadarbība ar slēpju ražotājfirmu “Fischer”.

– Tev pieejams labākais inventārs?

– Šosezon man tas noteikti bija slalomā, arī milzu slalomā. Nobraucienā un supergigantā gan ne. Vienai sezonai nepieciešami deviņi pāri slēpju, daļu iedod “Fischer”, pārējās pērku par simbolisku maksu.

– Kāds ir tavs sezonas budžets?

– Grūti pateikt, 30 tūkstošos eiro droši vien neiekļaujos. Daudz. Bet mums ģimenē jau ierasts, ka slēpošana ir galvenais, un tai visu pakārtojam. Slēpo arī mani jaunākie brāļi Miks, Dāvis un Jurģis. Kopā cenšamies sasniegt savus mērķus. Cik saprotu, tad esmu jau kvalificējies Sočiem, teorētiski to var izdarīt arī Miks, kuram nupat palika 18 gadi.

 

Var arī Latvijā

– Vai Miks tev nav tuvākais konkurents Latvijā?

– Jā, brālis progresē un pēdējā laikā ātri uztver to, ko saka treneris Peters. Jau tuvākajā nākotnē viņš brauks labi. Miks mācās Mārupes vidusskolas 11. klasē. Mēs neesam sāncenši, bet mums ir veselīga konkurence.

– Tev ir mīļākie kalni un trases?

– Ļoti patīk Hafjela Norvēģijā. Slovākijā ir mīļas vietas, kur bērnībā pavadīju daudz laika, tāpat Čehijā. Arī Madonna di Kampiljo Itālijā, kur Pasaules kausa sacensībās pēc pirmās trases biju 35. vietā. Likās – vēl mazliet un manu otro braucienu jau rādītu “Eurosport”.

– Vai tava līmeņa kalnu slēpotājs var trenēties arī Latvijā?

– Protams, nav vienkārši, bet var. Varbūt ne progresēt, taču sportisko formu gan var saglabāt. Mana distance ir slaloms, pati īsākā, tādēļ visvairāk piemērota latvietim. Mājās esot, trenējos Siguldā. Noteikts darba apjoms jāizdara ārzemēs, bet neuzskatu, ka vajag tur dzīvot visu laiku. Esmu iemācījies labi apvienot sportu ar dzīvi Latvijā, jo te ir augstskola, ģimene, draudzene.

– Ko tu studē?

– Sporta pedagoģijas akadēmijā manu studiju tiešais novirziens ir sporta menedžeris un vadītājs, kalnu slēpošanas vecākais treneris. Visu izdodas apvienot, esmu nulles grupā, kas ļauj brīvāk plānot studiju procesu. Jau vidusskolā pieradu mācīties pats, lekcijas apmeklēju maz, informāciju meklēju internetā. Kad iemācās to darīt, tad nav grūti. Mācos trešajā kursā, pirmajos divos vidējā atzīme bija astoņi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+