Krista Anna Belševica: “Ar dzeju es cenšos pastāstīt par veidu, kā redzu pasauli.”
Krista Anna Belševica: “Ar dzeju es cenšos pastāstīt par veidu, kā redzu pasauli.”
Foto – Karīna Miezāja

“Vārdos domāt ir lēni un nedabiski”. Kristas Annas Belševicas dzeja 5

Dzejniece, studente Krista Anna Belševica (1993) nāk no Bauskas, pēc pamatskolas beigšanas mācījusies Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, apgūstot saksofona spēli, bet beigusi 8. Raiņa vakara vidusskolu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj
RAKSTA REDAKTORS
VIDEO. “ASV aizliedz ar likumu, Latvijā tirgo uz katra stūra!” Brīdina par zīdaiņiem bīstamām precēm 13
Lasīt citas ziņas

Vēlāk studējusi baltu filoloģiju Latvijas Universitātē, papildinājusies Oslo universitātē, pašlaik studē sociālo antropoloģiju maģistrantūrā Rīgas Stradiņa universitātē. Saņēmusi Kārļa Dziļlejas balvu par kursa darbu “”Pērļu zvejnieks” Jāņa Poruka agrīno filozofisko uzskatu izgaismojumā” un Valda Muižnieka piemiņas stipendiju. Strādā par pētnieci un izstāžu kuratori Rakstniecības un mūzikas muzejā, raksta portālam Kroders.lv, Satori.lv, kur bijusi arī pirmā dzejas publikācija. Dzeja publicēta portālā Satori.lv, “Ir. Domuzīme”.

– Vai izjūti sevi kā dzejnieci vai drīzāk literatūras pētnieci, un kā šīs abas puses sadzīvo?

CITI ŠOBRĪD LASA

K. A. Belševica: – Es jau vēl esmu tāds mazs pētnieciņš – bez doktora grāda, bez izdotām grāmatām. Tik vien cik centība un tas, ka daži lielie pētnieki papliķējuši pa plecu – sak, sanāk, jāturpina. Vai sadzīvo? Varbūt noslēpums ir tajā, ka tās abas daļas nekādā veidā nekonkurē. Es kā pētniece vai dzejniece nedzīvoju kādā paralēlajā realitātē, strādāju ar to pašu veco labo īstenību, kas te mums visiem apkārt mutuļo un kārdina ar savu trako nesaprotamību. Jā, laikam pēc dabas vienkārši esmu ļoti ziņkārīga, mēģinu to realitāti saprast un sev galvā kaut kā aprakstīt, sastrukturēt, klasificēt.

– Vai topošā krājuma nosaukums “Medījot dzīvi” liecina par tavu attieksmi pret dzīvi kā kaut ko tādu, kas var arī izvairīties un aizbēgt, vai vairāk attiecināms uz lirisko “es”?

– Nu, dzīves pētīšana jau ir tādas medības. Varbūt es kā jauns cilvēks vienkārši tam pieeju mazliet dramatiskāk. Būtu vecāka, rakstītu daudz miermīlīgāk. Piemēram, “Pētot dzīvi” vai “Mēģinot vieglītiņām paķert dzīvi aiz astes gala, lai var (uz brītiņu) pieturēt un paskatīt tuvāk”. Esmu emocionāls radījums. Dažkārt mēdzu just ļoti spēcīgi un tad vienas mušas ķerstīšanu lepni dēvēt par medībām (smejas). Ja vienu dienu pamosties ar īpaši grūtu jautājumu galvā, tad tās medības sanāk visai ilgas un zvērīgas. Ieildzis kāpēcīša vecums, varētu teikt. Tev pēkšņi ienāk prātā – kāpēc debesis ir zilas? Kāpēc frančiem pēkšņi patīk Lepēna? Kā uzrakstīt greizsirdību? Un tad tu vienkārši vairs bez atbildes nespēj tālāk eksistēt. Muļķīgākais, ka ar laiku sāc uzdot aizvien grūtākus jautājumus.

– Kuri ir tavi paraugi dzejā – kā dzejnieki, kuri saista, nevis kuriem noteikti vēlētos līdzināties?

– Tie noteikti nav tikai dzejnieki. Viens gan – lai iemācītos rakstīt tik vienkārši, man bija ļoti jāizaug. Bija daudz mazo pārejas posmu, katram apakšā ļoti daudz iedvesmotāju – rakstnieki, filozofi, komponisti, komiķi, režisori, aktieri, arī parastie mirstīgie, ar kuriem kopā bijis tas gods strādāt. Dzeja un, iespējams, rakstīšana vispār man ir izteiksmes līdzeklis. Ar dzeju es bieži gan nesekmīgi, protams, cenšos pastāstīt par veidu, kā redzu pasauli. Un pasauli es redzu arī caur skaņu, ritmu, klusuma brīžiem. Es vispār reti domāju vārdos. Vārdos domāt ir lēni un pat kaut kādā mērā nedabiski. Ar pliku valodu var pateikt gaužām maz. Savukārt dzeja, man šķiet, ir literatūras veids, ar kuru var vismaz mēģināt komunicēt. Bet, protams, ja kāds manā tekstā redz Vijonu, Vitgenšteinu vai, nezinu… Blaumani. Jā, visticamāk, viņš tur ir. Blakus visiem tiem citiem, protams. Bet tur ir arī tās lapas, kas vienkārši ņem un krīt, ņem un krīt, ņem un krīt…

Reklāma
Reklāma

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentus no Kristas Annas Belševicas dzejoļu cikla “Meitenes”, kas būs lasāms krājumā “Medījot dzīvi”

Meitenes.

1.

Mazā Sofija sēdēja uz palodzes iekrampējusi skatienu asfaltā kas
divarpus stāvus zemāk nicīgi viņu kārdināja ar savu augstprātīgo un cieto plakanumu jau kopš divpadsmitās vai
trīspadsmitās dzimšanasdienas mazā Sofija kopš tās dienas palaikam tā vienkārši sēdēja uz palodzes un
vienkārši-aktīvi
gribēja
nomirt
cilvēkiem ārpus Sofijas varētu šķist ka tā ir tikai tāda pusaudža vēlēšanās pievērst sev uzmanību
Sofija-Sofijā saprata ļoti labi ka tā galīgi
nebija
tā gribēt-nomiršanas sajūta bija īsta pa visam īsta tā nelīdzinājās nevienai citai sajūtai
nevarēja protams noliegt ka tai sajūtai klāt bija visai liela izredzētības sajūta
sajūta
ka Sofija saprot vairāk tālāk dziļāk riktīgāk kā pārējie
tie
ārpus Sofijas kuru
kurpju zoles žļurkstēja zem Sofijas neiecietīgā skatiena
tur tālumā uz zemes
tā domāja mazā Sofija
griezdama zobus un paralēli saprotams
gribēdama
nomirt

Lielā Sofija atkal sēdēja uz palodzes acis iezīdusi mākonī kas kaut kādā veidā viņai lika izjust mieru un procesu reizē viņa ilgi vairs nebija skatījusies asfaltā
kopš paspēja toreiz iemīlēties un uztaisīt bērnu un pēc tam saprata ka tas neies krastā un mēģināja otrādi
tas ir
uztaisīt bērnu un
iemīlēties
tad
kaut kad
pēc baltas kleitas mājas ar daudzām jaunām palodzēm garāžu un suņubūdu blakus ārdurvīm
kopš tā laika tā īpašā nomirt-gribēšanas sajūta ir kaut kur pagaisusi
to nomainījusi kāda dzīvot-gribēšanas sajūta gan arī
īsti
nav
bet no tās miršanas gan pēkšņi šausmīgi
bail

2.
manas plaušas ievibrē gaisu
kas ievibrē gaisu aiz gaisa
kas ievibrē gaisu aiz gaisa
kas ievibrē tavas bungādiņas
un es redzu kā neironiem kairinājumā salecoties
tavas skropstas lēnām tuvojas viena otrai
un tuvojas
un tuvojas
un savelkas kamolā kamēr tu sasprindzini savu lūpu mikromuskuļus
piepildi savas plaušas ar atbildes skābekli
kas liek maniem augšstilbiem saspringt un dzīslām roku pirkstos
ievilkt smadzenes pirkstgalos
saspiest dūrītē
ļaut prātam izšķīst neskaitāmos balti spīdīgos plankumos
un caurviju vēlmē
iesist tev vienu vai otru vārdu
mīkstākajā pakrūtes gabaliņā
svinot uzvaru
laikā
telpā
un mūsu mazajā un ļoti personīgajā
valodiņā
kas tagad sprāgst uz visām pusēm izšķīstot, atlecot pret sienām
un ievibrē gaisu aiz gaisa
kas ievibrē gaisu aiz gaisa
kas piepilda virtuvi līdz griestiem
ar niknu un semantiski aprobežotu
skaņu
ko kaimiņi visticamāk interpretēs kā troksni
un nākamajā dienā kad absolūti nepieklājīgi
bojāsim viņu koherento realitātes plūdumu
ar savu rokās sadevušos dubultstāvu
mēģinās trīs sekunžu garām paiešanas laikā
paspēt
ieblenzt mūs iekšā
pelēkajā sienā
līdz galam
tā ka pāri nepaliek
ne mēteļa stērbele

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.