Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. janvāris, 2014
Drukāt

Kristians Boltanskis. Sirdsstāstu arhīvs

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kristiana Boltanska izstāde “Sirdspuksti” līdz 20. aprīlim izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā.

Kaut kur tālu Japānas jūrā ir aizmirsta sala, kur nedzīvo neviens cilvēks. Uz salas stāv vientuļa māja, un tajā atrodas visu jebkad uz zemes dzīvojušo cilvēku sirdspukstu arhīvs. Retais svētceļnieks dodas bīstamajā ceļojumā uz šo salu, bet, tur aizbraucis, jebkurš var paklausīties, kā pukst viņa sen aizgājušo senču sirdis. Izklausās pēc pasakas ievada, bet, izņemot nelielus pārspīlējumus, šis stāsts ir absolūti reāls, par ko ikviens var pats pārliecināties, apskatot slavenā franču mākslinieka Kristiana Boltanska instalācijas “Sirdspukstu arhīvs” un “Starp laikiem” izstāžu zālē “Arsenāls”.

Pagātne jau sen kļuvusi par galveno tēmu Kristiana Boltanska mākslā. Tiesa gan, aizmirstība viņu interesē krietni vairāk nekā atmiņa, un pati pagātne, kurai veltīti viņa darbi, ir tumša un anonīma. Savās instalācijās mākslinieks bieži izmanto anonīmus priekšmetus, kuri kā realitātes liecinieki sevī iekonservējuši gan vēsturiskas liecības, gan konkrētu cilvēku biogrāfijas. Bet nežēlīgais laiks, atstājot priekšmetus bez saimnieka, uzliek lietām mūžīgu klusēšanas lāstu. Tāpēc mēs skatāmies uz vecām svešinieku fotogrāfijām ar dīvainu cerību kaut ko nolasīt, mēģināt dziļāk ieskatīties acīs, kur, mūsuprāt, kaut kam būtu jāparādās. Bet atduramies tikai pret mūžības klusumu. No fotogrāfijas uz mums skatās kāds cilvēks, par kuru mēs varam droši pateikt tikai to, ka viņš ir dzīvojis. 
Boltanskis_KM_7

Septiņdesmit trīs gadus vecā franču mākslinieka rokraksts ir ļoti atpazīstams. Viņš daudzus gadus strādājis ar lietotām drēbēm, pazaudētiem priekšmetiem vai vecām fotogrāfijām, uzskatot tos par bezpersonisku pagātnes iemiesojumu. Interesanti, ka mākslinieka attieksme pret savu “donkihotisko” cīņu ar nāvi un aizmirstību ir ne tikai patiesa, bet arī ironiska. Nevar bez izbrīna un smaida skatīties uz Kristiana Bol-tanska izmisīgo mēģinājumu ar mākslas palīdzību pasargāt visus cilvēkus (vismaz maksimāli iespējamo skaitu) no aizmirstības, kas atnāk tik nežēlīgi ātri.

Jebkura māksla vienmēr ir mēģinājums uzvarēt nāvi. Bet, ja pat māksliniekam neizdodas to apturēt, viņš vismaz var mēģināt pastāstīt citiem par savu nepiepildāmo vēlmi. Videoinstalācijā “Starp laikiem” (2003) mākslinieks ar savu piemēru graciozi demonstrē indivīda attiecības ar laika plūsmu. Videoprojekcija meditatīvā ātrumā demonstrē Kristiana Boltanska fotopašportretu galeriju dažādos viņa vecuma posmos – sākot no sešiem līdz piecdesmit septiņiem gadiem. Sejas uz baltā fona parādās kā viens kluss brīdis Visumā un pakāpeniski izkūst, transformējoties citā vecuma stadijā. Šos portretus var uztvert kā simbolus, kur konkrētai fotogrāfijai ārpus šīs instalācijas nav individuālas nozīmes. No vienas puses, tā ir visa mākslinieka dzīve, bet, no otras puses, tas ir ritošais laiks, kas jau pēc brīža neizbēgami nomainīs jaunekļa naivo seju pret pieredzējuša cilvēka portretu un, protams, tas stāstīs arī par nāvi, kas aiznesīs trauslās atmiņas par mums. Katra fotogrāfija ir mēģinājums kaut uz vienu mirkli iemantot mūžīgo dzīvi, bet šis brīdis jau tūlīt pazudīs pagātnes tumsā.

Šis mākslinieks ar minimāliem līdzekļiem vienmēr pratis aizskart jūtas, kas būtu saprotamas katram cilvēkam. Viņš rada abstraktu un nenosakāmu sēru atmosfēru, piešķirot citu simbolisko nozīmi priekšmetiem, kurus mēs ikdienā skatām bez kādām īpašām emocijām. Tomēr pats Kristians Boltanskis uzskata, ka viņa māksla ir ļoti tradicionāla, jo jautājumi, uz kuriem viņš meklē atbildes, ir tie paši, kas pastāvējuši cilvēces vēsturē mūžīgi. Mākslinieks tikai mēģina radīt universālu tēlu, kas dod iespēju katram skatītājam pašam formulēt savu atbildi.

Eksperimentējot ar tehnoloģijām, Boltanskis no domām par savu iluzoro nemirstību fotoportretos nonācis līdz citai iemūžināšanas tehnikai – sirdspukstu ierakstīšanai. Nav nekā ierastāka par sirds ritmisko pukstēšanu, kuru mēs savās dzīves gaitās nemaz nemanām. Bet kas gan var būt vēl ciešāk saistīts ar mūsu dzīvi, ja ne šīs trauslās skaņas, no kuru apstāšanās mums paniski bail? Sirdspukstu arhīva veidošanu Kristians Boltanskis uzsāka 2005. gadā kā savu kārtējo mēģinājumu saglabāt vismaz miljonu mīlošo siržu pulsāciju. Izstādes apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja ierakstīt savus sirdspukstus, kuri vēlāk tiks pārraidīti uz projekta galveno serveri – sirdspukstu bibliotēku, kas atrodas Edžimas (Ejima) salā Japānas jūrā.

Un viss sākas no jauna. Atkal viens mākslinieks nevar samierināties ar dzīves nežēlību, un atkal viņš meklē iespēju uzvarēt nāvi, lai saglabātu cilvēku kā vislielāko vērtību un visīstāko mākslu šajā pasaulē. Un, kamēr viņš to darīs, man būtu prieks zināt, mīļais lasītāj, ka tavi sirdspuksti spēlē mūžībai kaut kur tālu Japānas jūrā uz aizmirstas salas.

Viedokļi



Sanita Puriņa, studente: “Pirms kāda laika raidījumā “Viss notiek” skatījos interviju ar K. Boltanski. Jau toreiz ļoti ieinteresēja šis cilvēks un viņa daiļrade. Biju patīkami pārsteigta, uzzinot, ka viņa izstāde būs Latvijā. Grūti vārdos raksturot sajūtas, ko radīja mākslinieka veikums. Tas ir kas fantastisks. Desmit tūkstošu cilvēku sirdspuksti. Esmu sajūsmināta.”

Juris Podžis, klientu apkalpošanas speciālists: “Šo izstādi varētu nosaukt par mākslu ar padziļinātu pievienoto vērtību. Reti mūsdienu sabiedrībā sastopami mākslinieki, kuru darbi nes ne tikai lielu māksliniecisko vērtību, bet gan arī tik lielu ieguldījumu cilvēces izpētē. Uzskatu, ka Boltanskis vārda tiešākajā nozīmē ir mākslas meistars ar lielo burtu. Abi izstādē apskatītie projekti liek kaut nedaudz apstāties un padomāt par laika, cilvēces, atmiņu svarīgumu. Par esību.”

Alise Potāne, ceļotāja: “Tu atnāc baudīt mākslu un, lūk, saskaries ar negaidītu pārsteigumu – iespēju ierakstīt savus sirdspukstus. Ja augstajā mākslā darbojas tāds jēdziens kā katarse, tad manu emociju augstākais sakāpinājums bija Boltanska daiļrade, lai gan tā ne tuvu nelīdzinās tam, ko piedāvā mūsu, latviešu, vecmeistari un jaunie vēl topošie meistari. Ikvienam māksliniekam novēlu šādu meistara talantu un skatījumu. Šī izstāde jāredz ikvienam.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+