Viedokļi
Komentāri

Kristīne Jarinovska: Komunistu 8. marta vietā – “Latvijas sievietes diena” 16. martā57

Foto – LETA

Valsts svētki ir nacionālās ideoloģijas daļa: to jēga ir sociālās atmiņas politikas instruments, ar tiem atgādinām sev, kas esam, kādas ir valsts pamatvērtības. Nav apolitisku valsts svētku, to nosaka pieņemšana ar likumu. Pēc Satversmes priekšvārda, kas nosoda padomju totalitāro režīmu, ciena ticību Dievam un latviešu dzīvesziņu, pieņemšanas ir ne vien neētiski, bet arī pamatlikuma vērtību kodolam pretēji likumos uzturēt to ideoloģiju, kas ir boļševisma apoloģētika un okupācijas laikā simbolizēja lojalitāti okupētājvalsts morālajām kārtulām.

Latviešus pretēji starptautiskajām tiesībām iesauca okupācijas armijā. Bet neviens tādēļ neiedrošinātos viņus sveikt 23. februārī “Vīriešu” jeb Sarkanarmijas dienā, kad svin Ļeņina spriedumu (Pravda, 1918.02.25), boļševikiem bēgot no Rēzeknes un Ludzas, “padomju republikai armijas nav”. Tas būtu kā ļaut saukt komandu Dinamo, kāda radās PSRS represiju instancēs un ko veidoja par genocīdu notiesātais sarkanā terora čekists Alfons Noviks (Cīņa, 1940.09.25.). Paralēlēs ar SS Reinhardu Heidrihu komanda SA-Sportabzeichen Riga?

Tikpat pretīga ir PSRS kultūras koda šķīstīšana dienā, kuras, pēc Pjēra Burdjē meklētā, praktiskā jēga bija degvīna svētīti gadījuma rakstura dzimumsakari kolektīvā par aplūzušu tulpju cenu, bet idejiskā, ko virzīja ģimenes ienaidniece, komisāre Šura Kolontaja, – Kremlī apglabātās komunistes Klāras Cetkinas, izfantazēta tekstilnieču dumpja, ateista Augusta Bēbeļa cietumā vārsmotā marksistu apokrifa Sieviete un sociālisms slavinājums, feminismam naidīgas (Cetkina bija antifeministe) ļeņinisma propagandas glorificēšana. Melo sev, kas domā, ka svin citu saturu – ar šo argumentu sviniet arī Ļeņina dzimšanas dienu!

Datumiem ir nacionāls konteksts. Vienalga kā Tobago un Togo, bet Latvijā staļiniskā falsifikācija “23. februāris” un “8. marts” ir nešķirams, padomju identitāti slavinošs pāris. Kā sirpis un āmurs. Atmodīsimies: nav “starptautiskās sieviešu dienas” jeb tā Rietumos tikpat mīļa kā “starptautiskā vīriešu” 19. novembrī. Starptautiskā diena bez krūštura 9. jūlijā vismaz nav komunistiska. “8. martu” kalendārā tur posttotalitāras valstis. Pat čehiem tādas nav! Brīvdiena bez PSRS tā ir Laosā, Vjetnamā, Kambodžā, Angolā un Kubā. Nebiju PSKP biedre, tāpēc ir tiesības prasīt, lai šis boļševiku simbols zūd.

Vienlaikus sievietes emancipācijas, vienlīdzības un apzinīgas sievišķības idejas ir latviešu tautā koptas. Mums ir virkne izcilu dāmu, kas veidoja Latvijas kā Rietumvalsts izaugsmi. No Starptautiskās sieviešu viceprezidentes Bertas Pīpiņas līdz viceministrei Valērijai Seilei. No Elizabetes Rekes līdz Marijai Leiko. Vismīlamākā laikam ir Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, kura teic precīzi: “Mana sieviešu kustības ideja nav vis aizņemta no Bēbeļa, bet tā izrietējusi no manis pašas” (Autobiogrāfija, 1940.). No pašām ir jāturpina labais, sirsnīgais, atsijājot pagātnes pelavas.

Aicinu Saeimu svītrot komunistu 8. martu un noteikt Aspazijas dzimšanas dienu jeb 16. martu par “Latvijas sievietes dienu”, ikgadēju svētku brīvdienu.

*Autore Kristīne Jarinovska ir juridisko zinātņu doktore, Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos.

LA.lv