Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. marts, 2013
Drukāt

Kristīne Virsnīte: katru dienu dzimst jauna mamma

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Šogad ziedoņmēnesis Latvijā sāksies ar sieviešu skrējienu, ko 1. maijā pirmo reizi rīko SIA “Sportland”. Vērienīgā pasākuma organizētāji aicina ikvienu daiļā dzimuma pārstāvi pievērsties veselīgam dzīvesveidam un sportiskām aktivitātēm.

 

Katra dalībniece varēs izvēlēties, vai septiņus kilometrus garo distanci veikt skrienot, nūjojot vai arī ejot. Pasākumam izvēlētas septiņas vēstneses, kas centīsies iedvesmot sievietes pievērsties fiziskajām nodarbībām un pierādīt, ka no skriešanas var gūt prieku. Viena no sieviešu skrējiena vēstnesēm ir TV raidījuma “Māmiņu klubs” vadītāja un redaktore Kristīne Virsnīte. Taču mēs runājām ne tikai par skriešanu, bet arī par apstāšanos un ieskatīšanos sevī.

 

Ne tikai runājam, bet darām!

– Mēs sūrojamies, ka visa dzīve paiet skrienot, tāpēc nav laika, lai no brīva prāta kaut kur bezmērķīgi skrietu. Kādas ir tavas attiecības ar sportošanu un skriešanu?

– Es katru rītu ar meitu skrienu uz bērnudārzu. Neuzskatu sevi par īpaši sportisku un skriešanā esmu iesācēja. Tagad gūstu jaunu pieredzi. Gaidāmajam skrējienam mani sagatavo sporta kluba “Centrs” trenerīte. Tas man ir liels pārbaudījums, trenēju sirdi, spēku, izturību. Taču priecājos, ka tagad varu veltīt laiku savai fiziskajai veselībai un pašsajūtas uzlabošanai. Uz pavasara pusi visi esam nedaudz saguruši, bet fiziskajam ķermenim ir liela nozīme. Rietumu pasaulē cilvēkus vērtē pēc vizuālā izskata, taču svarīgāka ir pašsajūta, vai kas nesāp, vai spēj iet taisni. Daudzas sievietes, tostarp jaunās māmiņas, saka – kā gribētos sākt sportot, vingrot, skriet. Tad nu šis gaidāmais pasākums vedina pieņemt lēmumu – ne tikai runājam, bet darām to! Ilgi nevarēju izvēlēties, vai pieteikties skrējienam vai nūjošanai. Tas ir maldīgs uzskats, ka ar nūjošanu nodarbojas tikai vecāka gadagājuma ļaudis. Taču beigās pieteicos skrējienam. Esmu nodarbojusies ar jogu, cīņu mākslām, bet ar kardiotreniņiem tagad saskaros pirmo reizi dzīvē.

Gatavošanos skrējienam es neuzskatu par sportošanu, jo man nav tajā jāuzvar. Drīzāk tā ir fiziskā un mentālā ķermeņa sakārtošana. Ķermenim jādarbojas kā pulksteņa mehānismam, ja tas nebūs kārtībā, rādīs nepareizu laiku. Visam jābūt ritmā.

– Tu noteikti īpaši aicini skrējienā piedalīties jaunās māmiņas?

– Visas skrietgribētājas var pieteikties mūsu mājas lapā www.sieviesuskrejiens.lv. Taču pirms tam ir jāpatrenējas. To var darīt vai nu sporta klubā, vai arī mājās, vadoties pēc trenera izstrādātajām programmām. Māmiņas uz sporta klubu “Veselības fabrika” var doties kopā ar mazuļiem, jo, kamēr viņas trenējas, bērnus pieskata auklīte. Deviņi bērniņa nēsāšanas mēneši paņem daudz spēka, tāpat arī dzemdības, tālab pēc mazuļa laišanas pasaulē jaunajai māmiņai svarīgi ieguldīt kaut ko sevī, lai fiziski labi justos, lai varētu bērnu izvest pastaigā un par viņu rūpēties.

 

Aizkadra darbu nejūt

– Tu ar raidījumu “Māmiņu klubs” esi saistīta jau ilgāku laiku, bet kopš pagājušā septembra kļuvi par raidījuma vadītāju. Tagad esi “Māmiņu kluba” seja. Kas noteica izvēli – pašai TV ekrānā uzrunāt jaunās māmiņas?

– Tā bija loģiska pāreja. Kopš 2009. gada esmu raidījuma redaktore, bet tagad esmu viena no raidījuma veidotājām un to arī vadu. Skatītāji jau milzīgo aizkadra darbu nejūt, bet, ja esi redzama ekrānā, tātad tu strādā. Protams, ka mūsu raidījums ir domāts jaunajām māmiņām, un katru dienu piedzimst jauna mamma, kurai ir aktuālas tās lietas, par ko stāstām raidījumā.

– Skaisti pateici, ka katru dienu piedzimst jauna mamma, bet mums jau gribētos, lai viņas dzimtu vairāk. Kā varētu iedarbināt dzimstības mehānismu, lai demogrāfiem nenāktos izsaukties – mēs izmirstam!

– Mana personīgā sajūta ir tāda, ka mēs arvien vairāk izvērtējam, cik kvalitatīvi varēs izaudzināt bērnu, cik spēsim viņam iedot. Tāpēc arī ir tik zema dzimstība. Nevar vairs bezbēdīgi mīlēties zaļā pļavā, esam kļuvuši prātīgāki un apsveram, vai varam atļauties trešo bērnu. Sievietes, kas vienas audzina bērnus, es uzskatu par varonēm. Mana kolēģe satika uz ielas ubagojam divu mazu bērnu māmiņu, kura palikusi bez jebkādiem ienākumiem. Viņa nebija ne alkoholiķe, ne narkomāne. Šādā bezpalīdzīgā situācijā var nonākt ikviens, un nav jādomā,
ka tas skar tikai sabiedrības padibenes. Dzīve var sagriezties visādi. Domājot par šo konkrēto māmiņu un citām, kam grūta iztikšana, mūsu “Māmiņu kluba” biedres sniedz palīdzību, ziedojot bērnu drēbītes un pārtiku.

 

Brīnišķīga diena

– Šī saruna publicēta 8. marta žurnāla numurā. Vai tu to uztver kā mūsu, sieviešu, svētku dienu?

– Man kopš bērnības ir siltas atmiņas par 8. martu. Tētis mūs visas – mammu, manu vecāko māsu un mani – sveica ar narcisēm un dāvaniņām. Mēs skaitījām mammai dzejolīšus.

Atšķirībā no Valentīndienas es 8. martu vairāk izjūtu kā svētkus. Dodoties uz darbu, ielās satiec vīriešus ar ziediem rokās un gribas pasmaidīt. Tā vienkārši ir brīnišķīga diena, mēs taču necīnāmies par sieviešu tiesībām. Man aug meita, un es vēlos, lai viņa izaug sievišķīga un pašpietiekama. Tiesa, ne jau 8. marts Amēliju par tādu padarīs.

– Esmu domājusi, kāpēc daudzām sievietēm ir noliedzoša attieksme pret šo dienu, saka – man nevajag noļukušu tulpju kātu.

– Varbūt viņām nav viss kārtībā ar attiecībām, taču nav obligāti, lai 8. martā būtu līdzās vīrietis. Var apēst kūku kopā ar draudzeni un pašai noskaņoties pozitīvi šajā dienā. Vīrieši jau paši vēlas mūs apsveikt sieviešu dienā, tā ir viņu labā griba. Tad neliegsim vīriešiem šo dāvināšanas prieku. Sievietes pašas sūdzas, ka ikdienā pietrūkst uzmanības un romantikas.

– Pietrūkst ne tikai uzmanības un romantikas. Mūsu sabiedrībā trūkst arī vīriešu, mēs skaitliski esam sieviešu zeme.

– Puikas dzimst vairāk, taču vīrieši ātrāk atgriežas debesīs. Vīrieši ir materializētāji, bet mēs – mīlestības devējas. Tad jāpadomā, kā mēs dzīvojam, kāpēc vīrieši mirst agrāk, vai mēs dodam mīlestību tik, cik mums tās ir? Esam auguši greizā sabiedrībā, daudz kas sagriezts kājām gaisā. Sievietes pilda vīriešu pienākumus, cīnās par karjeru, dara visus mājas darbus un nes naudu mājās. Mēs esam atņēmušas viņu pienākumus, bet mums patīk pieprasīt un daudz ko sagaidīt no vīriešiem. Sievietes iebridušas svešā lauciņā, jo sākušas pat cīnīties par vīriešiem.

 

Mirkļa ceļojums

– Tu pirms kāda laika kopā ar ģimeni devies uz Indiju. Atceros, pirms jūsu aizbraukšanas presē lasīju, ka esi vīlusies un pat nezini, kad atgriezīsies Latvijā. Vai tas atbilda patiesībai?

– Es pati lasīju un brīnījos, no kurienes ņemtas tādas ziņas, jo neko tādu nebiju teikusi. Skaidri zinājām, kad atgriezīsimies mājās, jo mums jau bija nopirkta lidmašīnas biļete atceļam. Tas bija mirkļa ceļojums, es vēlējos kādas pārmaiņas dzīvē. Rakstīju interneta dienasgrāmatu par Indijā redzēto, bet no mana bloga izvilka tikai to negatīvo, it kā man Indijā nekas nebūtu paticis.

Tiesa, ne jau viss man tur patika, tur ir cita kultūra, taču tā ir fantastiska zeme. Katram novēlu piedzīvot savu Indiju. Ne jau visiem tagad čarterreisā jādodas uz Indiju, tikai tiem, kuri jūt nepieciešamību turp aizbraukt. Es nedevos uz šo zemi, lai meklētu guru vai dzīves skolotāju.

Gribēju saprast, ko vēlos darīt, lai dzīve sāktu plūst citās sliedēs. Nevar sākt ko jaunu, kamēr dari to pašu veco. Lai iekāptu lidmašīnā, nav vajadzīga drosme, bet, lai mainītu dzīvi, tā gan ir nepieciešama. Nebija tā, ka man riebtos darbs, taču vēlējos saprast, vai televīzija ir mana īstā joma, vai varbūt gribu mācīties vai darīt ko citu.

Ceļojot tu izej ārā no savas mazās istabiņas, iegūsti asāku, plašāku uztveri un ar citu pieeju tiec galā ar saviem uzdevumiem. Esmu liela eksperimentētāja un gribēju uzzināt, ko varu darīt, ja ir daudz brīva laika. Es vienkārši dzīvoju saulē un mierā, jūtoties ļoti labi. Atgriezusies no Indijas, es kādu laiciņu nestrādāju, bet vēlreiz pārliecinājos, ka mēs dzīvojam statusu pasaulē. Visiem interesē, ko tu dari, cik pelni. Ja tev nav statusa, tu neesi nekas. Bet mans statuss – kas es esmu, cik labi jūtos. Un jūtos es labi.

– Tu nolēmi atgriezties televīzijā, tātad saprati, ka tā ir tava īstā vieta?

– Es atgriezos kā raidījuma “Māmiņu klubs” redaktore. No tā, kas tev jādara, nevari aiziet. Ceļojums uz Indiju nebija stāsts par to, ka man nepatiktu mans darbs, stāsts bija pašai par sevi. Gribējās sauli, un to es tur smēlos.

– Vai esi atradusi savas “Duracell” baterijas, kas uzlādē ar enerģiju paguruma brīžos?

– Nebūtu slikti, ja pirmdienā varētu ielikt šādas baterijas un nedēļas nogalē izņemt.

Īsti nezinu, kur rodu enerģiju. Tas ir darbs ar sevi, jo vairāk esi apmierināts ar dzīvi, jo mazāk bateriju vajadzīgs. Jāspēj atzīt, ka neesam ideāli, jo tad jau nebūtu uz šīs zemes. Es ļaujos dzīvei. Protams, ir brīži, kad māc nogurums, bet tad var nodarboties ar jogu, meditēt, vingrot, palasīt.

Veltīt laiku sev, taču neskriet apkārt pavērtu muti un raudzīties, ko citi dara. Mūsu sabiedrībā ir neveselīga interese par citu dzīvēm. Cilvēkiem, kas mani nepazīst, ir jau gatavs spriedums par mani, ko paust tīmeklī. Es taču nerakstu atsauksmes par kodolraķetēm, ja man par tām nav nekādas sajēgas. Es gan cenšos nelasīt interneta komentārus, lai tie, kas gānās, paši dzīvo savā zaņķī. Lielākoties viņi nav apmierināti ar savu dzīvi, paši sev nepatīk. Ja šķiet, ka kāds ir nedaudz laimīgāks, viņu uztver kā nodevēju. Bet ko pats dari, lai justos laimīgs?

 

Naudai ir nozīme

– Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, un tu taču nenoliegsi, ka labklājībai arī ir nozīme, lai cilvēks justos ar sevi un dzīvi apmierināts?

– Nesaku, ka materiālā dzīves puse ir mazsvarīga. Tās ir muļķības, ja saka, ka naudai nav nozīmes. Ir vajadzīga komforta zona, kurā jūties silti un esi paēdis. Lai nav jā-trīc, kā izdzīvošu, ko bērnam došu ēst un ko pati ēdīšu. Ja nav jātrīc bailēs par izdzīvošanu, tad tu vari dzīvot un būt mierīga mamma. Tā jau arī bērnam ir trauma, ja visu laiku jādzird – nav naudas – un jāredz vecāku izmisums.

– Mazi bērni to nesaprot, saka – aizej uz bankomātu un izņem naudu.

– Ar bērniem jārunā, cik liela ir ģimenes rocība, kas par šo naudiņu jāpērk. Kad mana meita negrib iet uz bērnudārzu, es viņai stāstu, kāpēc eju uz darbu, kāpēc vajadzīga nauda. Taču bērns jau vairāk mācās no darbībām. Nav nozīmes teikt – tu taču zini, ka tevi mīlu, bet bērnu nesamīļot.

– Kādu tu vēlies redzēt savu meitu, lielu izaugušu?

– Lai viņa ir mierā ar savu dzīvi, lai apmierināta ar sevi, lai ir pašpietiekama un īsto meklē sevī.

Vēlos, lai Amēlija dzīvo citādā pasaulē nekā mēs, lai iet mīlestības ceļu. Es jau viņas dzīvi nevarēšu ietekmēt, cik tad mēs mācāmies no citu kļūdām. Šobrīd es varu noteikt meitas dzīvi, bet viņa aizies no manis ar savu mugursomu. Nezinu tādus vecākus, kas vēlētos, lai bērnam būtu pārbaudījumiem pilna dzīve, jo ciešanas daudz ko iemāca.

Agrāk uzskatīja, ka savu bērnu nedrīkst slavēt, un tāpēc tādi nepilnvērtīgi esam izauguši. Ja neiemācās pieņemt pats sevi, kāds esi, tad gribas dzīvot uz āru, satraukties par to, ko citi padomās. Un protams, ka padomās. Uzskatu, ka bērnam jau no mazotnes jādzird, cik viņš ir skaists, gudrs un vienreizējs. Grūti bērnā ieaudzināt pašapziņu, ja pašiem vecākiem tās trūkst.

 

Pavasaris smaržo pēc svaiguma

– Kur tu pati uzaugi, nāc no pilsētas vai laukiem?

– Es uzaugu netālu no Jelgavas, Vircavā. Kad pārcēlos uz Rīgu, šķita, ka īstā dzīve ir pilsētā. Lauki man palikuši atmiņā ar siena vāliem. Taču, laikam ejot, aizvien vairāk novērtēju brīnišķīgo dabu, un mēs taču arī esam dabas daļa. Sāku domāt, ka vēlētos savu māju un dārzu. Gribu, lai meita sajūt, ka pavasaris smaržo pēc svaiguma, nevis mašīnu izplūdes gāzēm. Pilsētā dzīvojot, nepamani, pa kuru laiku uzziedējusi kastaņa. Arī pieneņu ziedēšanas laiks paskrien garām, un tikai ievēro, ka lido jau baltas pūkas.

– Tu ilgus gadus vadīji Eirovīzijas nacionālās atlases pasākumus. Atceros, reiz to pat darīji ar lauztu roku. Ko tu domā par šā gada dziesmām un konkursa dalībniekiem?

– Es Eirovīziju vadīju septiņus gadus. Kad kaut ko ļoti esi izdzīvojis, tad vēlāk tam vairs neseko līdzi. Atrodoties tajā fantastiskajā murskulī, esi gatavs atbalstīt ikvienu dalībnieku. Es visiem novēlētu uzvarēt un piedalīties lielajā Eirovīzijā, jo tajā ir cits vēriens. Daudzi šķendējas, ka tas ir mēsls, nav nekāda līmeņa, bet tāpēc jau domāta TV pults, lai pārslēgtu kanālus vai izslēgtu televizoru.

– Kad tu nolēmi kļūt par veģetārieti? Vai tas notika Indijas ceļojuma iespaidā?

– Ar Indiju tam nav nekāda sakara. Par veģetārieti kļuvu pirms pieciem gadiem, kad gaidīju bērnu. Katram dzīvē jāvadās pēc tā, kā jūtas, nevis jāklausās, ko saka citi. Netrūkst tādu, kas ar pinceti grib parakņāties svešā dārzā, bet neredz, ka paša dārzs ir tā aizaudzis ar brikšņiem, ka jāņem palīgā motorzāģis. Mans organisms atteicās pieņemt gaļu, lai gan bērnībā biju liela gaļas cienītāja. Man tā garšoja mammas gatavotie rolmopsīši un kotletītes. Bet tagad fantastiski jūtos bez gaļas ēdieniem. Svars arī man nav mainījies, varu ēst visu, ko vēlos, kūciņas ieskaitot.

 

KRISTĪNE VIRSNĪTE

• Piedzimusi 1982. gada 12. oktobrī

• Audzina meitu Amēliju (4)

• TV raidījuma “Māmiņu klubs” vadītāja un redaktore

• Gaidāmā 1. maija sieviešu skrējiena vēstnese

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+