“Krīt jātnieks atpakaļ, zirgs mirstot klūp” 0
Nesen ceļu pie lasītājiem sācis latviešu dzejnieka Jāņa Medeņa (1903 – 1961) dzejas krājums “Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947. – 1955.”, kurā apkopota ieslodzījuma un izsūtījuma laikā tapusī lirika, kā arī autora vēstules tuviniekiem.
Apjomīgajā izdevumā ievietoti ne tikai dzejas krājumi “Dieva dārzs” un “Putnu ceļš”, bet arī lirika no krājuma “Noriļskas vainags” un dzejoļi, kas iepriekš krājumos nav tikuši iekļauti. Lai mūsdienu lasītājs gūtu plašu un vispusīgu ieskatu par dzejnieka dzīvi un daiļradi, grāmatas sākumā publicēti Andreja Grāpja ievadvārdi “Sāpēm es sacīšu dziesmu…”. Darbu izdevis apgāds “Mansards”.
Dzejnieka Jāņa Medeņa jaunība iesākās vienā laikā ar Latvijas valsti, bet viņa slavas laiks bija pagājušā gadsimta 30. gadi, kad latviešu literatūrā sevi nopietni pieteica talanti Eriks Ādamsons un Aleksandrs Čaks. Latvijas brīvvalsts laikā dzejnieks sacerējis un izdevis četras lirikas grāmatas, saņēmis divas Kultūras fonda godalgas un Annas Brigaderes prēmiju. Laikā, kad valsts zaudēja neatkarību, Jāni Medeni apcietināja un ieslodzīja Bolderājas nometnē. Pēc tam kad padomju tiesa dzejniekam nepamatoti piesprieda desmit gadus cietumsoda, viņu pārvietoja uz gulaga soda nometni Noriļlagā un nometinājumu Irkutskas apgabalā. Bolderājas nometnē dzejnieks sacerēja dzeju krājumam “Dieva dārzs” (1946 – 1948), bet Sibīrijā tapa dzejoļu cikls “Noriļskas vainags”. Iecere izdot ieslodzījuma laikā rakstīto dzeju Jānim Medenim radusies jau 1956. gadā pēc atgriešanās no izsūtījuma, taču Latvijas Valsts izdevniecība pieteikumu noraidīja. Šā iemesla dēļ dzejnieka nebrīves laika lirika pilnā un necenzētā apjomā ceļu pie lasītājiem sākusi vien tagad…
Jāņa Medeņa ieslodzījuma laikā tapušajā lirikā konstatējamas divas vadlīnijas – viena no tām ir vēlme atainot vēsturi, precīzāk, laiku, kuru viņš pats piedzīvojis, otra ir dziļa mīlestība pret dzimteni. Par vēsturi runājot, literatūrkritiķis Jānis Andrups apcerē “Jāņa Medeņa dzejas avoti un motīvi” (“Ceļa Zīmes”/1961., nr. 40) paudis: “Robeža starp vēsturi un viņa dzeju bija nojaukta. Bez atlikuma ierauts vēstures viesulī, viņa lepnais stāvs spītēja līdz pēdējam elpas vilcienam, un ik brīdi dzejnieks sajuta sevī tautas neatkarības gribu kā varenu ērģeļu dunēšanu.”
Vietumis, izmantojot Bībeles tēlus un pasaku varoņus, Jānis Medenis atspoguļojis to bezpalīdzīgo stāvokli, kādā Latvija atradās pēc neatkarības zaudēšanas. “Krīt jātnieks atpakaļ, zirgs mirstot klūp,/ Iet garām smīnot tumšo domu aukļi,/ Bet sēru plīvos veļu rijas kūp”. (“Tumsas teiksma”, 94. lpp.). Iespaidīgi un emocionāli spēcīgi tautas traģēdija tēlota dzejoļos “Šķiršanās no Liepārēm” un “Tukšā zeme”. Šo posmu mūsu valsts vēsturē dzejnieks tēlaini salīdzinājis ar veļu laiku, taču piesardzīgi paudis pārliecību, ka tas kaut kad beigsies un tauta atgūs neatkarību.
Dzejas krājumā publicētas arī Jāņa Medeņa ieslodzījuma laika vēstules tuviem cilvēkiem – dzīvesbiedrei Almai Medenei, meitām Maijai un Mirdzai, draugiem. Par spīti neapskaužamajiem apstākļiem, kādos dzejnieks atradies, tajās jaušama mīlestība un pieķeršanās, kas palīdz izturēt un nepadoties. Kādā vēstulē dzejnieks dzīvesbiedrei raksta: “Tava gādība un rūpība, Tavs tuvums, ko (ar to) sajutu vienmēr, tas vienīgais mani visu laiku turējis miesas un gara spēkos.” (123. lpp.) Lirikas krājumu papildina zīmējumi (dzejnieka un viņa tuvinieku portreti) un fotoattēli, kuros pārsvarā redzamas soda nometnes. Tie ņemti no Maijas Poišas personiskā arhīva un Rakstniecības un mūzikas muzeja. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, tās izdošanu līdzfinansējusi arī Jāņa Medeņa meita Maija Poiša ar līdzekļiem, kas iegūti no tēva mantotās meža daļas pārdošanas.
