Kritenes un alus tepat kaimiņu Biržos 0
Tā nu ģeogrāfiski un vēsturiski iegājies, ka caur Skaistkalni uz Lietuvu latvieši darīšanās brauc relatīvi maz. Varbūt tāpēc, ka ceļš pirms Skaistkalnes uz lietuviešu pusi nav diez ko gluds. Bet, ja uz lietu paskatās no tūrisma viedokļa, tad kā vienas dienas galamērķim ap 100 km no Rīgas un 22 km no Skaistkalnes attālajiem lietuviešu Biržiem nav ne vainas.
Brāļi lietuvieši labprāt gribētu, lai latviešu ceļotāji pie viņiem uz Biržiem brauktu ne tikai uz vienu dienu, taču, vai tam var atrast kādu pamatu, izlemiet paši. Teikšu tikai to, ka apskatīt Biržu rajonā ir ko. Pirms šīpavasara vizītes Biržu apkaimē pēdējo reizi biju bijis pirms kādiem gadiem 15. Jāsaka, izmaiņas ir pozitīvas, lai arī paši lietuvieši Biržus dēvē par depresīvu vietu, kam raksturīga iedzīvotāju aizplūšana (pēc vietējo varasvīru teiktā, aizbraukušo skaits ir ap 10 tūkstoši). Tieši tūrisma attīstīšana līdzās lauksaimniecībai ir tas, ko rajona vadība šobrīd vēlas darīt, lai novads ekonomiski, kā saka, nestāvētu uz vienas kājas. Un, tā kā Biržu mērs nu jau vairāk nekā gadu ir Latvijā pazīstamais uzņēmējs, “Valdo” preču zīmes īpašnieks Voldemārs Vaļķūns, tad kaimiņiem nav ilgi jādomā, no kurienes viesus aicināt. Biržu tūrisma stiprākie balsti ir: Biržu pils, karsta kritenes un, protams, alus.
Pilsēta ap ezeru
Pilsētas tiesības Biržu miests saņēma 1589. gadā. Vecos laikos pilsētiņa zēla un plauka no tā, ka atradās uz Viļņas–Rīgas lielceļa, un tirgotājiem, caur to preces vedot, obligāti bija jāmaksā nodevas. Diemžēl, līdzīgi Jelgavai, 1944. gada vasaras niknajās padomju un vācu kaujās 70 – 80% pilsētas vēsturiskās apbūves gāja bojā un no sendienām saglabājušās vien dažas ēkas. Pats galvenais, zināms, ir Biržu bastionu cietoksnis, vislabāk saglabājusies tāda tipa būve Lietuvā. 16. gadsimta beigās ietekmīgās Radzivilu dzimtas būvētajam cietoksnim vajadzēja sargāt Polijas–Lietuvas valsts robežas kā pret zviedriem, tā moskovītiem. 17. gadsimta vidū cietoksni pastiprināja ar bastioniem un citiem laikmetam raksturīgiem jaunievedumiem, taču jau visai drīz Biržu cietoksni Lielā Ziemeļu kara (1700 – 1721) laikā ķēra tāds pats liktenis, kāds piemeklēja modernizētos viduslaiku cietokšņus arī Latvijā. Proti, iešana no rokas rokā, līdz kāds tos “uzspēra gaisā”.
Biržus 1704. gadā uzspridzināja zviedri. Ilgu laiku pils gulēja drupās, līdz 20. gadsimta 70. gados pamazām sākās darbs pie objekta sakārtošanas un atjaunošanas. Mazāk vai vairāk intensīvi darbi ir turpinājušies visu laiku. Jaunākais papildinājums ir 2014. gadā restaurētā arsenāla ēka, ko izmanto dažādām konferencēm. Pilī izvietojies Biržu novada vēstures muzejs ar 25 ekspozīcijas zālēm. Bet no pils vaļņiem paveras skaists skats uz Širvēnu ezeru. Tas 16. gadsimtā izveidots mākslīgi, aizdambējot Aglonas un Apaščas upes un radot uzplūdinājumu drošākas cietokšņa un pilsētiņas aizsardzības labad. Kādu gabaliņu uz ziemeļaustrumiem no pils, aiz Apaščas upes ietekas pāri seklajam ezeram šaurākajā vietā uzbūvēts 526 metru garš gājēju tiltiņš. Rekomendējami pāriet tam pāri, jo otrā pusē ir grāfu Tiškēviču Astravas muiža, kurā šobrīd gan mājo vietējās linu pārstrādes rūpnīcas administrācija. Arī pati rūpnīca iekārtota impozantā celtnē bijušajā grāfu izjāžu arēnā. Vēl nedaudz tālāk, pa kreisi lokā apejot ezeru, skatam paveras ļoti gleznains sens akmens un ķieģeļu arkveida tilts, kā arī ūdensdzirnavas. Pēdējās kāds vietējais censonis gribējis atjaunot, taču atmetis ar roku, kad vietējā vara tam uzstādījusi bargas prasības saistībā ar objekta kultūrvēsturisko vērtību.
Krāteri, ūdeņi, alus
Reljefa ziņā Biržu rajons līdzinās Zemgalei. 60% tā teritorijas tiek lauksaimnieciski apstrādāti. Bet vēl tajā ir 17 ezeri un cauri tek mums pazīstamā, laivošanai piemērotā Mēmele, lietuviešu saukta par Nemunēli. Reljefa negludumi Biržu apkaimē izpaužas, tā teikt, ne uz augšu, bet uz leju. Biržu rajons ir slavens ar daudzajām karsta kritenēm. Atgādināšu, ka tās ir bedres, kas veidojas zemes virskārtā kā negaidīti iebrukumi, kad pazemes ūdeņi zemes dzīlēs izskalojuši ūdenī kūstošos iežus, piemēram, ģipsi. Kritenes gan sastapsiet arī Latvijas leišmalē – ap Skaistkalni un Sēlijā, tomēr īpaši daudz un īpaši dziļi šādi krāteri vērojami kaimiņos. Lai saglabātu un popularizētu neierasto ainavu, 1992. gadā tika izveidots Biržu reģionālais parks. Tā teritorijā ir vairāk nekā 7000 dažāda izmēra un dažādos laikos izveidojušos kriteņu (kopējais karsta bedru skaits Biržu rajonā pārsniedz 10 tūkstošus). Senākās bedres aizsērē, tiek aizartas, bet veidojas atkal jaunas – katru gadu ap 30. “Daba dzen jokus,” saka vietējie. Pašā Biržu centrā zeme gan iebrukt nemēdzot, bet nomalē un laukos gadās, ka kāda bedre pēkšņi parādās pie mājas sienas, pagalmā vai šķūnīša stūris paliek gaisā karājoties. Apkārt pabraukājot, tādas ainas, starp citu, var redzēt. Ja Biržu apkaimē tīruma vidū ierauga it kā neiederīgas koku vai krūmu skupsnas, var droši teikt, ka tās tur ir ne jau smukuma vai kādas aizsargājamas sugas dēļ, bet dēļ tā, ka šajā vietā ir iebrukums un to labāk atstāt mierā. Tūristi Biržu reģionālajā dabas parkā parasti dodas uz lielāko un dziļāko karsta kriteni “Karves ola” (“Govs ala”).
Biržos nav viesnīcas, bet ir vairākas lauku tūrisma sētas, no kurām daža, piemēram, Sodelišku muiža, tapusi ar īsti bajārisku vērienu. Sodeliškos daudz kas apskatāms arī nenakšņojot, bet īpaši gribētos paslavēt saimnieka loloto seno auto, traktoru un lauksaimniecības tehnikas ekspozīciju ar tās lepnumu – no ASV vestu lokomobili, kas, malkas kurināta, spēj arī braukt.
Atskārsme, ka lietuvieši savas minerālūdens un dūņu dziednīcas pamanījušies noturēt (tajā skaitā uz Latvijas klientu rēķina), kamēr mēs savējās esam aizlaiduši, jau kļuvusi banāla, bet atgādinājumu par to nākas rast arī 8 km no Biržiem, pie Pabiržes, kur atrodas Likēnu rehabilitācijas centrs ar parku, dīķi un sērūdeņraža minerālūdens avotiem. Kādreiz specifiskās smakas dēļ visa šī vieta saukta par “Smardoni”, līdz 1938. gadā pārtapusi par daudz cienījamākiem Likēniem. Kūrorts oficiāli nodibināts 19. gadsimta beigās, kaut ļaudis šurp dziedināties braukuši vismaz 300 gadu pirms tam. Ja nepatīk iesāļie “minerālīši”, vērsīšu uzmanību uz birženieku lepnumu – alu un alus darīšanu. Biržu reģionā tam esot īpaša kultūra, un šņabi dzert te neesot “stils”. Agrāk rajonā bijis itin daudz alus darītavu, šobrīd palikušas četras. Viena no tām – “Rinkuškiai” – izvietojusies turpat Biržu nomalē. Rinkušķu brūzim ir runātīgs saimnieks, kurš pats mēdz vadīt ekskursijas ražotnē, bet pats galvenais – arī savs alus restorāns ar daiļrunīgu nosaukumu “Alaus kelias”, tātad “Alus ceļš”.
Noderīgas saites internetā
Tūrisms Biržu rajonā (informācija arī latviski) “www.visitbirzai.lt”
Sodelišku muiža “www.sodeliskiudvaras.lt”
Biržu pils un muzejs “www.birzumuziejus.lt”
Likēnu rehabilitācijas centrs “www.likenai.lt”
