Ilze Kuzmina: Kritēriji vidusskolām – tikai utopija 5
Arī sliktās ziņas var būt labas. Tā tas ir gadījumos, kad informācija, lai kāda tā arī būtu, dod skaidrību par patieso stāvokli kādā jomā. Tāpēc ar nepacietību gaidīju Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pagājušajā nedēļā rīkoto preses konferenci, kurā ministrija solījās informēt par kritērijiem, kādiem jāatbilst mūsdienīgai vidusskolai. Nepacietību pavadīja skepse: zināms jau, ka par nepieciešamajām pārmaiņām izglītības sistēmā pēdējos gados runāts daudz, bet darīts – ai, cik maz.
Skepse attaisnojās: arī šoreiz IZM gan sniedza it kā gana šokējošu informāciju, pavēstot, ka aptuveni puse vidusskolu mūsdienīguma kritērijiem neatbilst, jo tajās 10. līdz 12. klasē nav vismaz 150 skolēnu. Tādējādi tika atkal tracināta tā sabiedrības daļa, kas uzķeras uz skaļiem virsrakstiem, bet stāstā neiedziļinās. Taču patiesībā izglītības ministrs Kārlis Šadurskis arī atzina, ka ministrijas rīcībā šobrīd nav iespēju panākt, lai visas vidusskolas atbilstu šiem pasludinātajiem kritērijiem. Jo skolas dibina un ļauj tām strādāt tālāk pašvaldības, balstoties pašas uz saviem kritērijiem. Lai valstij būtu lielākas iespējas regulēt skolēnu skaitu, vēl vajadzīgas nopietnas izmaiņas likumos, un tās Saeimā varētu arī negūt atbalstu.
Nekļuva arī līdz galam skaidrs: vai daļa pausto apgalvojumu ir IZM vai ekonomģeogrāfa, skolu tīkla pētnieka Jāņa Turlaja viedoklis. Piemēram, pētnieks paziņoja vienu skaitli, cik Rīgas vidusskolu kritērijiem neatbilst, bet ministrs un ierēdņi steidza šo apgalvojumu mīkstināt. Rodas iespaids, ka J. Turlajam nu uzticēta ne tikai pētījuma veikšana, bet visu skolu tīkla slikto ziņu paziņošana. IZM kā izglītības politikas veidotājas pienākums gan ir ne tikai paziņot, kā vajadzētu būt, bet arī veidot tādus apstākļus, lai pašvaldības būtu pēc iespējas gribošākas skolu tīklu sakārtot. Tomēr šajā ziņā IZM izteikti buksē. Lēmumi, kam vajadzēja likt pašvaldībām saprast, ka mazu skolu uzturēšana nav rentabla, gan ir pieņemti, taču ar tiem acīmredzot nav pieticis. Gana bieži un ilgi dzirdēts, ka pašvaldības nav ieinteresētas atteikties no savām skolām tāpēc, ka tādā gadījumā tām ir daudz zaudējumu uzreiz un tagad, bet ieguvumus varbūt jutīs, bet tikai ilgtermiņā. Zūd ne tikai daļa darba vietu; pašvaldībām jāsāk gādāt un maksāt par skolēnu pārvadāšanu uz tālākām skolām. Ja skolēni dodas uz citu novadu vai pilsētu skolām, pašvaldībām vēl jākompensē citu pašvaldības skolu uzturēšanas izdevumi. To paredz noteikumi par pašvaldību savstarpējiem norēķiniem. Ministrs vairākkārt atzinis, ka šie noteikumi kavē skolu tīkla sakārtošanu. Diemžēl virzības, lai mainītu šo situāciju, nav. Tāpat kā pirms gada, arī tagad Kārlis Šadurskis saka: jautājums ir smags, bet būtu svarīgi problēmu risināt. Zināms, ka vislielākie iebildumi nesaņemt daļu naudas no citām pašvaldībām par “svešo” uzņemšanu savās skolās ir lielajām pilsētām. Viņu lobijs neapšaubāmi ir spēcīgs, taču cik ilgi valdība ļaus, lai pašvaldību savstarpējie norēķini kavē izglītības kvalitātei svarīgas reformas?
Runa, protams, nav tikai par skolēnu skaita kritērijiem. Būtiska ziņa bija, ka skolu tīkla kārtošanā jāņem vērā kvalitātes kritēriji un ka nu pētnieki piedāvā arī formulas (precīzāk – pagaidām to sastāvdaļas) kvalitātes noteikšanai. Lai noteiktu, vai skolas piedāvātā izglītība ir gana kvalitatīva vai ne, plānots salīdzināt skolēnu sasniegumus centralizētajos eksāmenos gan pēc pamatskolas, gan vidusskolas beigšanas, skaitīt, cik absolventu un kāpēc neliek eksāmenus, kā arī rēķināt, cik katrs skolēns izmaksājis. It kā nav nekāda ķīniešu ābece, taču, zinot, kāda ir IZM un tai padoto iestāžu esošā kapacitāte, nav ticības, ka tās spēs veikt šādus aprēķinus. Vēl pērnā gada decembrī, kad rakstīju par kaimiņu igauņu pieredzi, rēķinot skolu pievienoto vērtību pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, vaicāju Valsts izglītības satura centram, vai arī Latvijā būtu iespējams to darīt. Man atbildēja, ka mūsu valstī neesot tādu resursu. Pat lai uztaisītu karti, kurā redzamas visas vidusskolas un eksāmenu rezultāti tajās, IZM vajadzēja nolīgt pētniekus no malas. Savukārt par nepieciešamību palielināt štatus vai patstāvīgi algot pētniekus dažādām aplēsēm ministrs neko nav teicis.
Tāpēc šobrīd IZM pasludinātie mūsdienīgās vidusskolas kritēriji izskatās nevis pēc reāla piedāvājuma rīcībpolitikai, bet pēc utopiska vēlmju pilna plāna.
