Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. marts, 2016
Drukāt

Guna Roze: Kritikas deficīts literatūrā (10)

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Guna Roze

Priecīgs pārsteigums bija 23. februāra “Kultūrzīmju” numura temats “Vai latviešus lasa pašu mājās?”. Atbilde nepārprotama: lasa, un kā vēl! 2015. gadā vien izdotas 459 nosaukumu latviešu daiļliteratūras grāmatas, un diagramma rāda, ka šis skaits ik gadu kļūst lielāks. Nebija gan atšifrēts, cik no šiem izdevumiem nonāk grāmatnīcās un bibliotēkās, bet jebkurā gadījumā tas liecina gan par izdevēju apsveicamo attieksmi, gan par latviešu lasītkāri. Taču kā lasītājam neapmaldīties grāmatu piedāvājumā, un vai oriģinālliteratūras kvantitāte liecina arī par kvalitāti? Šie nav retoriski jautājumi.

Gadus trīs, kamēr pati rakstīju romānu, apzināti nelasīju oriģinālliteratūru. Tagad kampju ja ne visu iekavēto prozu pēc kārtas, tad vismaz atzītākos darbus noteikti. Un ir visādi. Redzu aizraujošu saturu, bet trūcīgu valodu; redzu brīnišķīgu valodu, bet nepārliecinošus tēlus un vēstījumu, vai vistrakāko variantu – pārcakotu valodu, kurā pinoties nespēju izsekot ne tēliem, ne notikumiem. Redzu arī pārsātinātu nacionālpatriotismu, kas nav ne par matu labāks par padomju laikos uzspiestajiem lozungiem, un ar to samaitā patiešām laba romāna smeķi. Un man rodas jautājums: kāpēc recenzijās šīs nianses bija noklusētas?

Tagad, kad lasu gan recenzijas, gan grāmatas, ik pa laikam rodas vēlme pamodināt šo slavas dziesmu autorus; sapurināt viņus drosmīgākam vērtējumam vai vismaz sabalansētai kritikai, neglaimošanai. Lai gan… šķiet, literatūras kritikas Latvijā vispār nav. Nez kāpēc pie mums pret rakstniekiem izturas kā pret aizgājējiem, par kuriem drīkst teikt tikai labu vai neko. Tajā pašā laikā kritiķi bez žēlastības sit teātri, nolinčo režisorus un aktierus, kamēr literāti ir un paliek svētās govis. Tā nav laba tendence. Esmu par konstruktīvu kritiku apnicīgās glaimošanas vietā. Arī pati to gaidīju pēc romāna izdošanas. Turklāt ir svarīgi objektīvu kritiku publicēt nevis nišas izdevumos kā “Domuzīme” un vairs jau neesošajā žurnālā “Latvju Teksti”, bet tieši plašpatēriņa medijos – vadošajos dienas laikrakstos un populārākajos nedēļas žurnālos.

Līdzīgi kā presē izrādēm piešķir ābolus un filmām – zvaigznes, varētu ieviest vērtējumu arī literatūrā, teiksim “Asā spalva”. Turklāt vairāku kritiķu skatījumā. Piemēram, sižets – 5 spalvas, valoda – 2, oriģinalitāte – 2, tēlu sistēma, raksturi – 3, utt. Tad es kā lasītājs zinātu: ja gribu labu dramaturģiju un lielisku valodu, šis būs īstais romāns. Ja šo kvalitāšu tur pamaz, netērēšu laiku un naudu. Citam būs pretēji: lai arī rakstnieks izsakās 2000 vārdu amplitūdā, galvenais, lai ir viegli uztverams sižets (tas ir bagāts, tas nabags; viņš viņu mīl, bet viņa mīl citu). Ar laiku lasītājs jau zinātu, ka viņa gaume saskan ar kritiķi X, bet Y slavinātās grāmatas ir garlaicīgas. Turklāt svarīgi, lai vērtētājiem būtu viens pīpis, vai analizēto darbu radījis rakstnieks ar vārdu vai debitants – uzslavas un žagarus vajadzētu saņemt visiem pēc nopelniem. Konstruktīva kritika ne tikai pilnveidotu rakstnieku, bet arī izglītotu lasītājus. Gluži kā esam iemācīti, ka nav labi ēst E vielas, tāpat arī iemanītos atšķirt vērtības literatūrā. Tā ir atbilde Evijai Veidei (“Kultūrzīmes”, 2016. gada 19. janvārī) par pārmetumu, ka Roze noniecina vieglo literatūru. Jā, “Greja piecdesmit nokrāsas” neesmu lasījusi un nelasīšu, toties ar sajūsmu esmu izrāvusi visus Harijus Poterus.

Arī paši spalvas brāļi savā starpā kolēģu darbus vērtē ļoti piesardzīgi, jo nekad jau nevar zināt, kā tavi pārspriedumi tiks interpretēti un vai nesaņemsi bumerangu atpakaļ. Daži gan uzdrošinās. Ne tik sen kādas grāmatas atvēršanas pasākumā dzirdēju Gunti Bereli skarbi izsakāmies par atsevišķām parādībām latviešu (viņš teica – sieviešu) prozā. Rakstnieka minētais piemērs bija tik atpazīstams, bet autore tik slavena, ka pat nevajadzēja nosaukt vārdā ne autori, ne darbu. Bet kāpēc gan to pašu nevarētu pateikt grāmatas recenzijā? Vai tas ir stāsts par svēto govi?

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. ir pieprasīta. Tad iznāk, ka vienīgais kritērijs ir tikai lasītājs? Bet, ja vēsturiskais romāns kropļo vēsturi un sāk braukt dzelteno izdevumu sliedēs, tad ko?
    Satrauc, ka meliem cilvēki tik viegli notic, ka tos tiražē, slavē. Ka nav, kas prot melus no patiesības atšķirt.

  2. Labs viedoklis, Guna. 459 grāmatu nosaukumi aiz sevis slēpj neskaitāmu autoru uzvārdus. Kopaina vispār kritikā nav redzama. Viena vai divu literatūrkritiķu pūles izteikt viedokli par latviešu autoru grāmatām šo situāciju nemainīs. Vai kāds lasītājs vispār pilnībā zina, kādas grāmatas izdod Latvijā, kādā kvalitātē un cik no tām veido vai neveido šodien lasītāja gaumi? Grāmatu klāsts ir gana biezā slānī – pa vidu latviešu autordarbi, un tulkojumus nevar likt malā, atdzeju ne tik. Un latviešu autors ir tikai viens no… Vēl – ko ar ko samēro. Kā to izdara kritika vai ko no autora šodien lasītājs gaida? Tu esi aizskārusi tēmu ar padziļu iegrimi. Bet deficīts ir. Un pamatīgs katrai izdotajai latviešu autora grāmatai. Fakts.

  3. Gluži manas domas Atbildēt

    par kritikas deficītu. Labprāt uzzinātu arī G.Bereļa skarbos izteikumus par latviešu prozu.

    Bet par Ikstenas uzbrukumiem Ozoliņam…kuram tad Ikstena nav uzbrukusi? Tad jau iznāk, ka literetūrkitika ir iebaidīta. Rezultātā KD tikai B.Simsones gara ražojumi. Kur tālāk? Tiešām kā par aizgājējiem.

  4. bija grūti pamanāms, ka Latvju teksti publicēja diezgan neglaimojošas recenzijas par te minētās neaizskaramās blices, Repšes un Ikstenas garadarbiem. Vēl tagad atceros, ka daži no Ikstenas pēdējo gadu sacerējumiem vispār izpelnījās tikai īsu un indīgu atsauksmi žurnāla pēdējās lappusēs pie jaunākajām grāmatām. Vairāk skat. Ikstenas uzbrukumos Ozoliņam un Latvju tekstu redakcijai feisbukā. Baidos minēt, ka tieši šī attieksme bija arī viens no iemesliem žurnāla galam.

  5. Spriežot pēc komentāriem, esat nejauši uzkāpusi kādam uz varžacs. Protams, ka esam augstās domās par sevi, visi, – kas skolojušies padomju skolās, lasījuši latviešu rakstnieka, literatūras zinātnieka un kritiķa Andreja Upīša “Zaļo zemi”! Interesanti, ko pašlaik māca latviešu literatūras stundās skolās, vai to pašu? Tad jau arī nākošām paaudzēm nevajadzēs neko citu, kā vien to pašu. Godīgi sakot, žēl manas un iepriekšējās paaudzes, kam nācās tikt apdalītām, bet vēl jo vairāk žēl jaunās paaudzes, kas uzaug brīvā Latvijā ar tiesībām iemācīties brīvi just un domāt…Te jau daži norādīja uz problēmu, ka mums trūkst profesionāla recipienta jeb kritiķa tēla, kas ņem vērā vērtējošas un gaumi veidojošas funkcijas.

  6. Uzslavu un glaimus dzirdēt ir patīkami, bet kritiku – vērtīgi. Laikam jau Latvijas rakstniecībā ir blice, ko vienkārši nedrīkst, nav pieņemts kritizēt. Reizēm, lasot grāmatu aizmugures vākus, kur citi rakstnieki slavina attiecīgo darbu, šķiet, ka viņi sacenšas daiļrunībā, kurš spicāk pateiks. Tur ir tādi kalambūri, ka oi, oi, oi! Paši rakstnieki jau nu nevarētu būt kritiķi, ja vien nav recenziju rakstītāji vai literatūras teorijas pasniedzēji.

  7. Autorei diemžēl vajadzētu padomāt ar galvu, varbūt tad izdosies saprast, ko ir pateikusi. Un kāpēc?
    Interesanta ir tāda brēkšana pēc kritikas, nevis normāla apjēga, ka vienīgais īstais kritērijs ir lasītāji. Nav jau tā, ka latviešu lasītājs būtu galīgs.., kurš nespēj atsijāt graudus no pelavām.
    Un nav jau tā, ka mūsu esošie kritiķi būtu izcili zinoši, objektīvi un neitrāli savā attieksmē un izpausmēs, pat nerunājot par neformālajām saitēm.
    Un vēl – patiesībā mums nav profesionālu literatūras kritiķu, bet ir izbijuši vai esoši ģeniāli rakstnieki, kuru pērles nez kāpēc lasītājus intetesē maz vai nemaz, tad nu atliek vien atvieglot sirdi, lejot žulti pār citiem.
    Vai tik šī infekcija nav ķērusi arī cien.GR?

  8. Jautājums autorei: kā sanāk? Citus aicina drosmīgi izteikties, bet pati autore nosauc tikai Bereli. Kā saka, viena tante teica, ka …
    Automātiski rodas jautājums, kāpēc autore pati nav tik drosmīga un nesauc vārdā tos, kuri patīk, nepatīk. Vai tās nav bailes, ka bumerangs trāpīs pašai? Tā, Guna, ir problēma latviešu literatūras kritikas kontekstā.

  9. Nevienam – populāram autoram vai iesācējam nebūtu par skādi dzirdēt to konstruktīvo, pozitīvo kritiku, kas veicina domāšanu, tomēr neviens jau nevēlētos, lai nokritizē līdz pamatiem to ,,bērnu” literāro darbu, pie kura pieliktas domas, mokas un cerības. Bez tam- cik cilvēku, lasītāju, tik viedokļu! Par kritiķi izvērsties ir jāmācās.

  10. Autore diemžēl nezina, ko nozīmē “nišas izdevums”

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+