Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Frontes līnijas 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Tie, kas piedzīvojuši īstu karu, zina – ne pazīt vairs vietas, kur pāri gājusi frontes līnija. Šodien Latvijā tādu cilvēku kļūst aizvien mazāk, karš ir pārcēlies uz grāmatām un ekrāniem. Tas gan nenozīmē, ka mums nav frontes līniju, tās tikai ir radušas vietu citos līmeņos un kļuvušas grūtāk pamanāmas. Viens no jaunākajiem ir virtuālais karš, kur spēkā nav nekādi likumi – katrs atvieglojas, kā vien ienāk prātā, un neatskatīdamies iet tālāk.

Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas viena no pirmajām kļuva brīžiem nepārtraukta, brīžiem punktēta frontes līnija starp latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem tā saucamajiem krievvalodīgajiem. Tur ir ierakts ļoti daudz mīnu. Kaut arī politiķi ik pa laikam tās cenšas detonēt, gadu gaitā esam iemanījušies starp tām izlaipot, bet līdz pilnīgam mieram vēl no abām pusēm ejams tāls ceļš.

Visjaunākajos laikos Eiropu ir izvagojušas islāma pasaulē lielvalstu izraisīto karu nekontrolējamās bēgļu straumes, un Eiropā atkal skan sprādzieni un ir daudz upuru. Šī fronte, atbalsojoties Latvijā, ir sašķēlusi sabiedrību jautājumā par bēgļiem vispār un to uzņemšanu. Populisti (viss viens, labējie, kreisie vai centriskie) prasmīgi sajauc patiesības fragmentus ar meliem un nereāliem solījumiem tā, ka pirmajā brīdī pat nav iespējams atšķirt, kas ir kas, un tad cilvēki atsaucas tam, kas nu kuram tajā brīdī visvairāk sāp. Vārdu kaujas notiek pat vienas ģimenes robežās, kur no tiešiem trāpījumiem ir grūti izvairīties.

Šķita, lai nu kam, bet gudrai grāmatai par sievietes un vīrieša attiecībām un attiecībām starp cilvēkiem vispār vajadzētu palīdzēt līdzināt ierakumus starp dzimumiem, bet nē – mācītāja Jura Rubeņa grāmata “Viņa un viņš” sašķēla pat baznīcas solos sēdošos. Apšaudes te pieklust, te atsākas starp gaļas ēdājiem un veģetā­riešiem, tradicionālās un alternatīvās medicīnas piekritējiem. Var atrast arī vēl citas pretī stāvēšanas. Visas šīs frontes līnijas parāda tikai vienu – 
sabiedrības ārkārtīgi zemo diskusiju kultūru un to, ka bieži vien mēs pat neiedomājamies sev pajautāt: “Ar ko un pret ko es īsti karoju, un vai tas maz ir tā vērts?” Bībelē ir kāds brīnišķīgs novēlējums: “Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.”

LA.lv