Foto – LETA

Vai būtu nepieciešamas izmaiņas Latvijas Literatūras gada balvas nominācijās? 4

Šopiektdien, 24. aprīlī, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā pasniegs Latvijas Literatūras gada balvu (LALIGABA) piecās nominācijās. Šis ir nozīmīgākais gada notikums literatūras nozarē Latvijā, taču nav noslēpums, ka ik gadu pirms balvas pasniegšanas gan aizkulisēs, gan žūrijas vidū izskan dažādi viedokļi par balvai nominēto kategoriju robežām. Viens no aktuālajiem jautājumiem – vai būtu jāizveido atsevišķa sadaļa vai nominācija dzejniekiem, kas nedzejo latviski? Viedokli par to jautāju LALIGABA žūrijas locekļiem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Dace Rukšāne-Ščipčinska, rakstniece: “Par to mums katru gadu notiek lielas diskusijas, jo ir spēcīgs krievu valodā rakstošo rakstnieku pienesums. Šogad arī pēc nominācijām var redzēt, ka ir nominēti arī krievu valodā rakstošie dzejnieki. Mēs ejam tajā virzienā, bet katru gadu žūrijā šī diskusija tiek atjaunota. Tomēr arī šis gads ir pierādījis, ka dzejnieki, kas latviski nedzejo, labi sader kopā un ir tikpat līdzvērtīgi kā latviešu valodā rakstošie. Taču ir arī jāsaprot, ka krieviski rakstošo dzejnieku pienesums nav tik liels, lai veidotu atsevišķas nominācijas. Tas pats attiecas arī uz latgaliešu valodā rakstošajiem dzejniekiem.”

Iveta Ratinīka, literatūrzinātniece un literatūras skolotāja: “Mēs esam formulējuši, ka tā ir Latvijas Literatūras gada balva. Nekur nav teikts, ka būtu jārak­sta tikai latviešu valodā, nevis krievu valodā ar atdzejojumiem. Dalīt dzeju nevajadzētu, lai gan mēs apsvērām iespēju citu gadu īpaši pievērst uzmanību atdzejojumiem. Ir bijuši gadi, kad ir vairāki darbi literatūrzinātnē. Tomēr tāpēc mēs īsti šādu kategoriju ieviest nevaram, jo tam visam ir nepieciešams arī finansējums. Tad jau mums vajadzētu arī atsevišķi dalīt bērnu literatūru – mazu bērnu literatūrā un lielāku bērnu literatūrā.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Aivars Eipurs, dzejnieks: “Neesmu pārliecināts par šādu nepieciešamību, jo tādi gadījumi ir retāki. Man šķiet, ka atbilde slēpjas tajā, ka tā ir nevis latviešu literatūras gada balva, bet Latvijas Literatūras gada balva.”

Rūta Briede, grāmatu dizainere: “Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, jo tam ir iespējami neskaitāmi skatpunkti, arī politisks. Dzeja ir laba vai slikta ne jau valodas, bet rakstītāja dēļ. Šīs žūrijas sasaukumā runa ir tikai par krievu valodu un “Orbītas” izdevumiem, kas ir bilingvāli un man nerada jautājumu “Vai tā ir latviešu dzeja?”. Ja parādīsies kāds mūsu platuma grādos retāk pārvaldītā valodā dzejojošs latvietis, žūrijai ir iespēja pieaicināt ekspertus – lielisku atdzejotāju mums netrūkst. Tas, ka Latvijā ir citās valodās dzejojoši dzejnieki, ir ieguvums.”

Andra Konste, SIA “Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja” direktore: “Tā ir problēma, par kuru domājam jau daudzus gadus, un agrāk vai vēlāk mums tā būs jārisina. Ir jādefinē, vai šī ir latviešu literatūra vai arī Latvijas literatūra. Pagaidām šī problēma neparādās tāpēc, ka lielākoties tās grāmatas, kas parādās citā valodā, ir bilingvālas un tekstgrupa “Orbīta” ir organiski iekļāvusies arī latviešu literatūras dzīvē. Taču rodas jautājums, ko uzskatīt par Latvijas literatūru. Vai tā ir grāmata, kas sarakstīta Latvijas teritorijā? Kā novērtēsim grāmatu, ko sarakstījis kāds, piemēram, Īrijā dzīvojošs latvietis? Protams, ja tā būs radīta latviešu valodā, tad tā būs latviešu literatūra. Tas ir pietiekami diskutabls jautājums, par ko mums nāksies padomāt, ņemot vērā to, kas notiek pasaulē, to, cik maz vai daudz mums nozīmē valodu robežas, kā arī to, cik mums ir svarīgi saglabāt savu valodu.”

Artis Ostups, dzejnieks: “Kritiski jāpalūkojas uz piedāvājumu. Vai labākie krieviski rakstošie dzejnieki  pietiekami bieži izdod jaunus krājumus? Ja paskatāmies Artūra Puntes, Sergeja Timofejeva un Semjona Haņina bibliogrāfijās, tad redzam, ka viņu grāmatas iznāk ar lieliem laika pārtraukumiem. Tā, piemēram, Haņina krājumus “Tikko” un “Peldus” šķir desmit gadi. Ir jānāk jaunai, plašai un spēcīgai krieviski rakstošai dzejnieku paaudzei, lai veidotos kritiskā masa atsevišķai nominācijai. To pašu var attiecināt uz latgaļu literatūras stāvokli. Nav tā, ka viena vai otra valoda ir nevēlamāka par citu. Nav tā, ka būtu slinkums to visu vērtēt. Vienkārši trūkst autoru.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.