Kultūra
Literatūra

Krītoša akmens stāsti. Viktors Šklovskis, “Sentimentāls ceļojums” 16

Rakstīt par karu ir izaicinājums, ko uzņemas tikai apzinīgākie. Vismaz tā gribētos domāt. Literatūrkritiķis, kino teorētiķis un praktiķis Viktors Šklovskis (1893 – 1984) to darījis diezgan skrupulozi, brīžiem neizlaižot ne sīkāko detaļu, bet citur – vienā teikumā cenšoties ietvert nenotveramo kara smārdu. Būdams viens no krievu formālisma pārstāvjiem, viņš ne tikai teorijās, bet arī praksē īsteno īpatnējo rakstības stilu – viņa ieviestā termina “atsvešinājums” tiešu un formālu ilustrāciju. Un tomēr kāpēc šis ceļojums 20. gadsimta lielo un rupjo pārmaiņu pasaulē ir dēvēts it kā vecmodīgajā, no kāda silta un bezrūpīga laikmeta nākušā vārdā “sentimentāls”?

Izmēģinājis vairākas militārās profesijas Pirmā pasaules kara sākumā, Šklovskis ieņem bruņoto automobiļu virsnieku instruktoru skolas pasniedzēja amatu Krievijas armijā. Ar šo it kā tehnisko un inteliģento nodarbi Viktora Šklovska “Sentimentālais ceļojums” varētu arī noslēgties savā garlaicībā, taču ne jau ieņemamie amati veido likteņus. Iespējams, tā ir vēsture vai kas līdzīgs piedzīvojumu filmas scenārijam, ko ekranizē nejaušību režisors. Nāk 1917. gada februāris ar nekārtībām, nāk 1918. gads un Krievijā atkal nomainās vara… Šklovskis brauc, Šklovskis iet, Šklovskis kāpj tribīnē un cenšas uzrunāt, Šklovskis redz ievainojumus un līķus, Austrumos viņš samierinās ar to, ka nepastāv antisemītisms, bet ir “notiesāts” skatīties, kā badacietējiem kurdiem kāds laipni ziedo vienu dateli. Somijā viņš arvien spēcīgāk ļaujas atmiņām par karu. Dažādās kara balsis caur­urbj grāmatu ar savu neiedomājamo polifoniju, skaņas viļņiem satiekoties neiespējamā punktā – viena cilvēka liktenī, kas nu pilnīgi veltīgi cenšas mums izstāstīt visu par boļševiku Krievijas tapšanu. No visa Šklovska pierakstītā, ko viņš, kā brīžiem šķiet, raksta ne lasītājam un pat ne sev, bet kādam trešajam, varbūt Dievam, nākas vien banāli secināt, ka arī kroplas pasaules radīšana ir neiedomājami haotisks process.

Jāņa Rozes apgāda izdevuma ievadā mūsu pašu vēsturnieks Juris Ciganovs raksta par objektīvo noskaņojumu cara armijas ierindās, kas vēl nenojauš, ka Februāra revolūcija kādu aprīs: “Sajūsmu par gaidāmajām uzvarām nomainīja kara ikdienas rutīna un apātija.” (6.) Šķiet, ka šajā frāzē ir arī visa gandrīz 400 lapaspušu biezās grāmatas noskaņa. Vēlāk, 1922. gadā, Šklovskis, atceroties Spinozu, sevi jau nodēvē par krītošu akmeni, kam labāk nedomāt (177). No zināma laika attāluma savākt kara mestos akmeņus viņam noteikti ir bijis vieglāk, un arī skats uz pasauli patiešām kļūst daudz sentimentālāks, teikumu konstrukcijas ir lakoniskākas un tomēr ietilpīgākas. Autors arī savu atmiņu konstruēšanā pilnā mērā lieto “atsvešinājuma” jeb “uztveres automātisma pārvarēšanas” principus, jo it kā zināmie vārdi iegūst spēcīgu skaņu, rindkopas ar īsajām frāzēm liek apstāties un pārdomāt, vai vārdi vairs nozīmē to, ko tie nozīmēja pasaulē ārpus kara haosa. Varētu domāt, ka topošais kinoscenārists Šklovskis trenējas spilgtu ainu iemiesošanā valodā (bet viņa pirmais kinodarbs “Prostitūta” (1926) tematiski ir tik tāls no kara…). 1915. – 1916. gadā Šklovskis gatavo savus hrestomātiskos rakstus un literātu domubiedru teorētiskos krājumus par krievu formālismu, paralēli piedaloties tajā neiedomājamajā, literatūrai tik tālajā nāves un nejaušību virtenē… Aukstasinīgajam un reizē revolūcijas aizrautajam Šklovskim kontrasti seko pa pēdām, un, šķiet, to kulminācija lasītājam vistuvākā būs brīdī, kad cienījamais autors ar viltotiem dokumentiem gluži kā kinofilmā ir spiests bēgt no čekista, izlecot no braucoša vilciena. Vai sava subjektīvā “es” ievietošana haosa centrā formālistam ir uzskatāma par sentimentu?

Nav jau izslēgts, ka Viktora Šklovska grāmatas vēsturiskā vērtība var atdurties autora viltībā vai liekulībā. Taču satura pilnasinība iespiežas atmiņā kā nežēlību tēlojošs mākslas darbs – varbūt pie vainas arī atmiņu autora biedējoši lakoniskā, precīzā valoda: karavīri, kas izklaidējas, spārdot kājām kaķi ar astei piesietu petrolejas bundžu; kurdu sievietes, kas iesmērējas ar lopu mēsliem, lai tās neizvaro krievu zaldāti; pavisam poētiskas ainas: “Kad ievainoto nes plecos, viņš, guļot iegrimis audeklā, gandrīz neko neredz, tikai kokus un debesis. Debesīm garām nes visus” (76); utt. Domāju, ka šo un citu detaļu dēļ Šklov­ska “Sentimentālo ceļojumu” ir vērts pievārēt arī tiem, kam sīkāks kauju un dalībnieku pārskats nešķiet saistošs. Autors tomēr ir literāts. Savukārt tulkotājs ir Edvīns Raups, te nav nekā daudz piebilstama, izņemot to, ka izdevuma valoda ir latviski baudāma.

LA.lv