Ekonomika
Bizness

Krītot no kraujas, radījām lidmašīnu. Saruna ar “Infogr.am” līdzdibinātāju Alisi Semjonovu 16


Alise Semjonova
Alise Semjonova
Foto – Karīna Miezāja

“Infogr.am” ir viens no pamanāmākajiem Latvijas jaun­uzņēmumiem: dibināts 2012. gadā, drīz atzīts par gada labāko jauno uzņēmumu Ziemeļeiropā, vēl pēc diviem gadiem vācu un britu investīciju fondi tajā ieguldīja 1,34 miljonus eiro un starptautiskais inovāciju medijs “Mashable” atzina “Infogr.am” par 2014. gada labāko interneta rīku. Tagad uzņēmums savu produktu – datu vizualizācijas rīku, ar kura palīdzību ērti veidot infografikas, – pārdod klientiem visā pasaulē. Marta sākumā šis datu vizualizācijas rīks ieguva kārtējo atzinību – Latvijas Dizaina gada balvu, bet pagājušā gada nogalē vienu no uzņēmuma līdzdibinātājām – Alisi Semjonovu – “Forbes” atzina par vienu no jaunajiem Eiropas līderiem. Tieši ar Alisi, kura par savu misiju uzskata arī karjeras tehnoloģiju nozarē popularizēšanu sieviešu vidē, šī saruna.

Ko jūsu uzņēmumam, kas guvis panākumus starptautiskajā vidē, nozīmē šāda Latvijā piešķirta atzinība kā Gada balva dizainā?

Alise Semjonova: – Šis ir pirmais gads, kad Latvijā šāda balva vispār tiek piešķirta. Tātad esam pirmie, kas to saņēmuši. Pēdējo divu gadu laikā esam būtiski pārveidojuši savu vizuālo identitāti, un šobrīd “Infogr.am” ir tieši tāds, kādam tam, mūsuprāt, arī būtu jāizskatās. Tāpēc ļoti labi, ka tieši tagad mūs ir novērtējusi profesionāļu žūrija. Katra balva ir liels gandarījums visai komandai. Ikdienā visi nodurtām galvām strādājam, bet brīžos, kad saņemam atzinību, izjūtam svētku sajūtu.

Vislielāko ieguldījumu dizaina attīstībā devis uzņēmuma galvenais dizainers. Mans uzdevums toties ir vairāk pētīt lietotāju pieredzi, vajadzības un ieteikt, kādam vajadzētu būt dizainam, lai būtu ērti mūsu rīku lietot. Iepriekš vizuālais bija vairāk manā ziņā, bet, kad pabeidzu maģistra studijas programmā “Cilvēka un datora mijiedarbība”, vairāk pievērsos lietotāja vajadzībām – nodarbojos ar skicēšanu, plānošanu un rīku prototipēšanu. Dizaina balva ir par visu kopā: gan kā datu vizualizācijas rīks izskatās, gan kā strādā, gan kā to ir novērtējuši lietotāji.

Teicāt, ka nu “Infogr.am” dizains ir tāds, kāds jums pašiem patīk. Vai tas nozīmē, ka viss ir sasniegts un tālākas attīstības nebūs?

Protams, ka būs attīstība. Ir noiets viens posms un jāraugās, kā tālāk attīstīt produktu, kā dot lietotājam vēl kādus jaunus rīkus, lai būtu ērtāk papildināt savus stāstus ar datiem. Meklējam visus iespējamos veidus, kā informāciju nodot vēl dinamiskāk, kā to varētu atainot daudzslāņaini, sākumā dodot mazāku informācijas apjomu, pēc tam lielāku.

Šobrīd tikai daļa komandas strādā Latvijā, citi ārpus tās. Kā tādos apstākļos veidojas koleģiālā sadarbība?

Pirms pieciem gadiem bijām trīs cilvēki, kas dibināja uzņēmumu. Tagad esam izauguši līdz 35 cilvēku komandai. Birojs ir ne tikai Rīgā, bet arī Sanfrancisko. Pārdošanas daļa ir arī Sidnejā. Visos birojos notiek darbs pie pārdošanas un mārketinga, bet Rīgā ir galvenais birojs, kur izstrādājam arī dizainu. Produkts šo gadu laikā kļuvis fokusētāks un profesionālāks. Sākumā domājām, ka mūsu rīks paredzēts visiem, taču pēc tam to nolēmām veidot tā, lai tas pirmkārt būtu piemērots medijiem, mārketingam, lielākiem uzņēmumiem. Uzņēmums kļuvis ilgtspējīgs, tagad spējam sevi uzturēt bez investīciju piesaistes.

Internacionāla komanda mums bija gandrīz no paša sākuma. Etniski visraibākā komanda ir pārdošanā. Šajā jomā viena no prasībām ir labas angļu valodas zināšanas, jo visvairāk lietotāju – 40 procenti – mūsu produktam ir no Amerikas Savienotajām Valstīm. Vēl 40 procenti lietotāju ir Eiropā, bet atlikušie 20 procenti sadalās pa dažādām Āzijas valstīm.

Ko dara organizācijas “Riga Techgirls”, kurā esat­ iesaistījusies?

Mūsu misija ir radīt sieviešu vidē interesi par tehnoloģiju nozari, lai meitenes šajā jomā saskatītu karjeras iespējas. Tāpēc rīkojam tikšanās ar industrijā jau strādājošām, veiksmīgām sievietēm, kuras rada un testē jaunus produktus. Gribam parādīt, ka tehnoloģiju industrija nav garlaicīga un ka tajā var strādāt ne tikai vīrieši.

Esam veidojuši pro­grammēšanas darbnīcas sievietēm bez priekšzināšanām, lai viņas iemācītos radīt mājaslapas, lai iedrošinātu viņas pārkvalificēties.

Vēl viens no uzdevumiem ir arī parādīt dažādas profesijas, kuras nepieciešamas tehnoloģiju jomā.

Kāpēc sievietēm vajadzētu strādāt tehnoloģiju jomā? Vai tad dāmām labāk nepadodas, teiksim, smalkmaizīšu cepšana?

Es nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc sievietēm nevajadzētu strādāt tehnoloģiju jomā! Varu pastāstīt, kāpēc man ļoti patīk strādāt šajā jomā. Man patīk dinamiskā un straujā vidē. Tehnoloģijas mainās tik ātri, ka visu laiku gana ātrā tempā jāapgūst kas jauns. Nav rutīnas. Vēl man ļoti patīk tas, ka tehnoloģiju vidē ir jaunības kults. Šajā jomā nav jāsasniedz noteikts vecums, lai tevi ņemtu par pilnu. Aizvien biežāk dzirdam, ka padsmitnieki uzlauž kādu sistēmu “Facebook” vai “Instagram” vietnē. Tehnoloģiju vidē nav kā medicīnā vai tieslietās, kur jo esi vecāks un pieredzējušāks, jo vairāk tev uzticas. Šajā nozarē par tevi visvairāk runā tieši tavi darbi.

Vēl man ļoti patīk mērogs, kas sasniegts tehnoloģiju vidē. Ja vakarā radu kādu funkcionalitāti vai mājaslapu, rīt to visās pasaules malās var lietot miljoniem cilvēku. Piemēram, par “Infogr.am” saņemam ziņas, ka mūs lieto kādā salā, par ko pat nezinājām, ka tur ir internets. Ja es ceptu maizītes, tās apēstu tikai tepat, manā konditorejā, un tālāk pasaulē par manu veikumu neko nezinātu. Mani ļoti iedvesmo šī robežu neesamība un ātrā informācijas apmaiņa, kas valda tehnoloģiju vidē.

Ko tur slēpt: darbs šajā industrijā ir arī ļoti labi atalgots. Ja meitenei ir interese par eksaktajām zinātnēm, viņa, protams, var strādāt par fizikas vai matemātikas skolotāju, taču tad viņa pelnīs desmit reizes mazāk nekā meitene, kas izvēlējusies būt pro­grammētāja un strādā starptautiskā uzņēmumā, ļoti strauji augot.

Skolotāji arī vajadzīgi!

Ir vajadzīgi, taču kāpēc tikai meitenēm būtu jā­kļūst par skolotājām?! Turklāt, ja meitenei ir interese par izglītību un bērniem, viņa var arī veidot izglītojošas lietotnes, nav tikai jāsēž, labojot burtnīcas.

Droši vien pluss darbam tehnoloģiju vidē ir arī iespēja strādāt mājās. Tādējādi vieglāk apvienot māmiņas un darba pienākumus.

Noteikti! To es pati ļoti izjūtu, audzinot savu mazuli! Joprojām jūtos iesaistīta darbā un darbotiesspējīga. Kaut, protams, sadalīt uzmanību nav viegli. Turklāt, ja vien to pieļauj uzņēmuma kultūra, iespējams arī elastīgs darba laiks, kad svarīgi, kā izdari darbu, nevis kurā laikā to dari.

Taču noteikti darbam tehnoloģiju jomā ir arī kādas ēnas puses?

Mana misija ir to sludināt kā labāko iespējamo karjeru, bet, protams, katrā darbā ir ēnas puses. Iespējams, pēc gadiem man šis jaunības kults vairs nešķitīs patīkams. Grūti arī ilgi sēdēt pie monitora, nogurst mugura un acis. Ergonomiska darba vide gan daudz ko atrisina.

Kā jūs savulaik nonācāt līdz darbībai tehnoloģiju jomā? Neizskatāties pēc tipiska sausiņa datorista!

Sausiņš ir stereotips, ar ko ļoti cenšamies cīnīties! Nesaprotu, no kurienes tas radies! Iespējams, nāk līdzi no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Taču šobrīd “Infogram” komanda, tās programmētāji ir vieni no aktīvākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Ārpus darba viņi ceļo, iet pārgājienos, sporto.

Manas pirmās studijas ir saistītas ar dizainu. Man ir bakalaura grāds mākslā. Savulaik ar “Infogram” dibinātāju Uldi Leitertu Latvijas Universitātē studējām grafikas dizainu. Kad viņš kopā ar Raimondu Kaži nolēma veidot “Infogram”, pieaicināja arī mani.

Līdz ar “Infogram” nokļuvu jaunuzņēmumu vidē, kas pavēra pavisam citu skatījumu uz profesionālo dzīvo. Šajā vidē ir iekodēts tāds kā DNS, ka mēs dalāmies ar zināšanām, strauji augam, ja ko nezinām, meklējam atbildes, un vienmēr atradīsies kāds, kas palīdzēs. Visapkārt ir zinoši cilvēki.

Strādājot “Infogram”, radās jautājumi, kāpēc ir lietas, ko lietotāji pieņem un kas tām ir saprotamas, un kāpēc citas ne. Radās jautājumi, kā varam paredzēt, vai lietotāji to sapratīs vai ne, kā varam notestēt to, ko esam izdomājuši. Pamazām mans darba lauciņš kļuva lietotāja izpēte, produkta testēšana un izpēte kā lietotājam. Faktiski – lietotāja pieredzes dizains, kas iekļaujas tādā zinātnes jomā kā cilvēka un datora mijiedarbība. Tallinā studēju maģistra programmā tieši šo jomu. Studiju programma sastāvēja no trim daļām: lietotāju izpēte un dizains, programmēšana, starpdisciplināru komandu vadība, kas ir kā tilts starp pārdošanas, dizaina un citām komandām.

Ja tehnoloģijas nemitīgi attīstās, vai nav tā, ka tas, ko šodien mācāties, rīt vairs nebūs derīgs, jo būs novecojis?

Ne vienmēr. Patiesībā daudzas lietas, ko šodien izmantojam, piemēram, blogos, kā teorijas un termini radušās jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Jā, tehnoloģija mainās strauji, bet cilvēku psiholoģija, tas, kā cilvēki uztvers šo tehnoloģiju, tik ātri nemainās. Programmēšanas valoda gan ātri mainās. Ko esi apguvis universitātē, tas pēc gada darbā vairs nenoderēs.

Vai tas, ko apguvāt, mācoties skolā, noderēja vēlāk, studējot tehnoloģiju jomu?

Absolūti ne! Skolā apgūtā informātika bija kaut kas vecišķs un nežēlīgi garlaicīgs. Tā tiešām asociējās ar to bālo sausiņu, kas savā dzīvē redzējis tikai monitoru. Tajā pašā laikā televīzijā rādīja tik futūristisku raidījumu kā “Nākotnes parks”. Starp to vīziju, ko radīja šis raidījums, un skolas informātikas stundām bija milzīga plaisa.

Tikai vēlāk sapratu, ka tehnoloģiju uzņēmums nebūt nenozīmē tikai datoru rūpnīcu vai programmēšanu. Aptvēru, ka tehnoloģijas nav atraujamas no jebkuras nozares. Jebkuru procesu var paātrināt vai uzlabot ar tehnoloģiju palīdzību. Tehnoloģijas nav nākotne, bet tagadne.

Kā skolās būtu jāmāca par tehnoloģijām?

Mēs esam tā saucamā digitālo imigrantu paaudze, jo tehnoloģijas esam apguvuši dzīves laikā. Savukārt mūsu bērni tehnoloģiju ziņā ir “iedzimtie”. Prasmes lietot tehnoloģijas viņiem ir iedzimtas, šīs prasmes nebūs jāapgūst. Nedrīkst bērniem, kuri vēl nemācēja staigāt, kad jau prata uzlikt datorā multenes, datorzinības skolā mācīt tikai no 5. klases un piedāvāt to, ko viņi jau sen zina un kas vairs nav interesanti! Informātikas stundās katram skolēnam būtu jāpiedāvā tādas zināšanas, kas atbilst viņa interesēm. Piemēram, skolēni, kurus interesē bioloģija, informātikas stundās var mācīties veidot datubāzes, dokumentēt eksperimentus. Bērniem jāskaidro, ja viņus interesē, piemēram, medicīna, nav obligāti kļūt par ārstu. Var strādāt tehnoloģiju jomā un radīt medicīnas lietotnes, kas tiek izmantotas slimnīcās, tādējādi palīdzot miljoniem cilvēku, nevis tikai dažiem desmitiem pacientu.

Nedrīkstam noliegt tehnoloģijas, piemēram, teikt, ka lasīt grāmatas ir labi, bet lietot planšeti slikti. Arī planšeti var izmantot ne tikai spēlēm, bet arī lai izglītotos.

Arī “Riga Techgirls” esam piedāvājušas darbnīcas bērniem. Ir jau gatavi materiāli internetā “Houreofcode” lapā, ko šādās darbnīcās var izmantot. Parasti programmētājs raksta pats tekstu, veido komandas, bet šajās darbnīcās bērniem māca programmēt, izmantojot moduļus – jau gatavas komandas. Piemēram, bērns pats samērā vienkāršā veidā var pro­grammēt slidošanas trajektoriju princesei Elzai, saliekot moduļus, kas liek Elzai pagriezties pa labi vai pa kreisi. Bērniem tas šķiet ļoti saistoši. Bērni visu uztver daudz ātrāk nekā vecāki, kuri asistē. Vislielākā ietekme ir tieši darbam ar bērniem, jo no viņiem atkarīga rītdiena.

Kas ir grūtākais, veidojot jaunu, inovatīvu uzņēmumu?

Viena no grūtākajām lietām laikā, kad uzņēmums tikai top, ir pierādīt, ka tava ideja ir kaut kā vērta. Tas jāpierāda gan komandas biedriem, gan potenciāliem investoriem, gan pirmajiem klientiem. Kad atrodas kāds, kas noticējis, visiem spēkiem jāstrādā tā, lai idejas īstenotu. Jāmeklē liels starptautisks tirgus, tajā pašā laikā jāfokusējas uz īsto nišu, lai netaptu produkts, kas der ir kā visiem, bet tajā pašā laikā neder nekam. Jāprot izveidot daudzpusīgu komandu, lai tajā būtu gan uzņēmēja tipa, gan tehniskie, gan arī radošie cilvēki. Jācenšas nodrošināt izaugsmi, lai nepieviltu tos, kas ieguldījuši naudu un sagaida arī finansiālu atdevi.

Vai būtu vajadzīgs kāds atbalsts no valsts, lai rastos vairāk jaunuzņēmumu un tie būtu veiksmīgāki?

Ir ieviests jaunuzņēmumu likums, bet tas ir samērā nesen. Kad mēs sākām darbību, tāda nebija.

Ir tāds joks, ka radīt jaun­uzņēmumu nozīmē, lecot no kraujas, kritienā uzbūvēt lidmašīnu. Jā, tas patiesībā parāda to, ko nozīmē būt uzņēmējam jaunuzņēmumā. Ja esi spējīgs uzbūvēt lidmašīnu kritienā no kraujas un augt, tad tu to izdarīsi neatkarīgi no valsts atbalsta. Mēs to izdarījām, un ir arī citi brīnišķīgi uzņēmumi Latvijā, kas to dara un darīs. Taču valsts varētu vismaz neapgrūtināt šo procesu un neaplikt ar nodokļiem, kamēr jaunuzņēmums vēl nepelna, bet tikai tērē investīcijas. Cik saprotu, jaunais likums to arī paredz. Varētu noteikt arī atvieglotu vīzu režīmu biznesa braucieniem.

Kad “Infogram” sāka, mums bija jāmaksā nodokļi uzreiz “pēc pilnas programmas”. To arī darījām, kaut tas nebija viegli. Mums nebija nekādas dīvainas uzņēmumu formas un optimizācijas. Caurspīdīgs process un stabilitāte komandai bija izvirzīta kā viena no uzņēmuma pamatvērtībām jau pašā sākumā. Uzskatījām, ka tā vieglāk piesaistīt labus darbiniekus, jo varam parādīt, ka mums viss ir kārtībā. Arī visa uzņēmuma programmatūra jau no paša sākuma bija tikai legāla.

LA.lv