Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. oktobris, 2012
Drukāt

Krīze atmodina separātismu Katalonijā


Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Krīzes nomocītajā Spānijā papildu galvassāpes Marjano Rahoja valdībai jau trešo nedēļu sagādā autonomā apgabala Katalonijas saucieni pēc neatkarības, ko pastiprina nevēlēšanās segt nabadzīgāku apgabalu parādus.

 

 

Pirms nedēļas Katalonijas parlaments nobalsoja par rezolūciju, kas paredz uzticēt jaunajai apgabala valdībai, kas tiks izraudzīta 25. novembra ārkārtas vēlēšanās, sarīkot referendumu par Katalonijas pašnoteikšanos. Vēlētāju aptaujas liecina, ka aptuveni 55% balsstiesīgo iedzīvotāju ir gatavi balsot par apgabala neatkarību.

 

Zinātniece ar sapni par neatkarību

Esperansa Valsa-Pujola ir 39 gadus veca kataloniete, kura neslēpj, ka vienmēr ir vēlējusies Katalonijas neatkarību. Viņa dzīvo Sant Felju de Guiksols pilsētiņā Džironas provincē un strādā Džironas universitātē par zinātnisko pētnieci. Esperansa domā, ka visa valsts šobrīd izjūt krīzi, taču zinātni tā skārusi īpaši skaudri – vēl pirms dažiem gadiem valsts apmaksāja zinātniskos pētījumus, bet pašlaik maksājumi ir iesaldēti, un, lai par savu darbu saņemtu kaut nelielu atlīdzību, Esperansai nācies pieteikties ārvalstu stipendijām. Viņa ir pārliecināta, ka, Katalonijai iegūstot neatkarību, ekonomiskā situācija apgabalā jūtami uzlabotos, un ir informēta, ka daudzi ekonomisti domā līdzīgi.

Esperansa nekad nav balsojusi par tagadējā Katalonijas gubernatora Artura Masa partiju, jo līdz šim tā neatbalstīja Katalonijas neatkarības ideju. Tomēr viņa priecājas, ka Mass ir sadzirdējis savas tautas prasības, īpaši pēc 11. septembra demonstrācijas, kurā miljoni kataloņu izgāja ielās, lai pieminētu 1714. gada 11. septembri, kad Spānija iekaroja Katalonijas galvaspilsētu Barselonu.

Esperansa noteikti piedalīsies referendumā, tāpat kā daudzi viņas draugi un paziņas.

 

“Mēs gribam paši būt noteicēji par savu nākotni,” saka kataloniete, “un referendums ir labs veids, kā to panākt. Cits veids būtu politiska vienošanās, taču Spānijas valdība tam nekad nepiekritīs. Kopš pie varas ir Tautas partija, situācija ir pasliktinājusies, Spānija vairs neatzīst mūsu identitāti.

 

Katalonija ir apgabals ar ļoti senu vēsturi, ar savu valodu, kurā runā desmit miljoni cilvēku, bet Spānija, sevišķi beidzamajos gados, ir izvērsusi kampaņu pret mūsu valodu un kultūru.”

Vienlaikus zinātniece lieliski saprot, kāpēc Spānija nevēlas pieļaut Katalonijas neatkarību – apgabalā ir koncentrēta liela daļa valsts rūpniecības, un tas nodrošina piektdaļu no valsts iekšzemes kopprodukta. Kataloņu ekonomisti lēš, ka apgabala iedzīvotāji katru gadu nodokļos samaksā par 12 – 16 miljardiem eiro vairāk, nekā Madride atvēl Katalonijas tēriņiem, jo ar bagātāko apgabalu līdzekļiem tiek stutētas arī valsts nabadzīgākās teritorijas. Tagad, kad valdība apņēmusies samazināt budžeta deficītu, Katalonija ir spiesta taupīt un maksāt arī par citu apgabalu neizdarību. “Visu šo sarežģījumu dēļ mēs prasām kļūt par jaunu, atsevišķu Eiropas valsti,” skaidro Esperansa.

 

Velk paralēles ar ES

Spānijas lielākā laikraksta “El Pais” korespondents Briselē Klaudijs Perezs uzskata, ka Spānijas iekšienē notiekošais atspoguļo visas Eiropas krīzi. “Krīzēm ir tendence vienkāršot visu,” raksta Perezs, “Eiropas krīzi Vācija interpretē kā morālistisku stāstiņu par Dienvideiropas valstu bezatbildību, kas ir grēkojušas un jāsoda. Ar šādu attieksmi risinājumus atrast ir aizvien grūtāk, savstarpējā palīdzība kļūst retums, ziemeļvalstu iedzīvotāji kļūst aizdomīgi, bet dienvidnieki sāk nīst Vāciju vai visu Eiropu. Un Spānijas mērogā Katalonijas opozīcijai ir daudz kopīga ar šo stāstu.”

 

Saskaņā ar Briseles analīzi Katalonijas ekonomisko problēmu pamatā ir pārpildītā nekustamo īpašumu tirgus kritums un dažādu valdību pretrunīgie lēmumi, nevis budžeta sadale, kā apgalvo separātistu kustība, lai attaisnotu savas prasības. ES vēro šo polemiku ar pieaugošu uztraukumu, jo tā sakrīt ar Spānijas krīzes kritiskāko brīdi.

 

Katalonijas neatkarība radītu ne vien jaunas ekonomiskas problēmas Spānijai, bet arī juridiskas problēmas Briselei. Aizvien vairāk lēmumu ES tiek pieņemti ar balsu vairākumu, taču saskaņā ar Māstrihtas līguma 4.2 pantu jaunu valstu uzņemšanai ir nepieciešams vienbalsīgs lēmums. EK prezidents Žozē Manuels Barozu ir izteicis pieņēmumu, ka juridiskie mehānismi var kļūt par šķērsli Katalonijai. No vienas puses, dalīšanās būtu ES valsts iekšējais jautājums, no otras – nav atrunāta jaunas valsts rašanās ES iekšienē. “Šajā gadījumā būtu jāņem talkā starptautiskās tiesības, lai rastu risinājumu,” uzskata Barozu.

Kamēr Brisele apsver iespējamos pavērsienus, Spānijas valdība par krīzes vaininiekiem pasludinājusi autonomos apgabalus. Madride arī izteikusi apņemšanos centralizēt valsts pārvaldi, aizbildinoties ar ES prasībām, kas neatstāj alternatīvas. Šādi izteikumi vēl vairāk uztrauc Kataloniju, kam prasītās neatkarības vietā tiek solīta autonomijas samazināšana. Un arī šajā ziņā ir vērojamas līdzības ar Eiropas kontekstu – Brisele sūta savus funkcionārus uzraudzīt sagrēkojušos Madridi, bet Madride tālāk sūta savus cilvēkus strostēt autonomos apgabalus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+