Kā veiksmīgi izkulties no piena krīzes. Viesītes pagasta “Kalna Dambrānu” pieredzes stāsts. 7
Neraugoties uz krīzi, ko pērn piedzīvoja piensaimniecības nozare, Latvijā ir arī piena ražošanas saimniecības, kur būvē jaunas kūtis un šķūņus, kā arī gatavojas jaunu uzņēmējdarbības virzienu attīstīšanai un dzīvnieku pirkumam.
Risinājums – vairākas nozares
Viesītes pagastā Ivetas Tīrumnieces zemnieku saimniecībā “Kalna Dambrāni” ir viens no vislielākajiem izslaukumiem valstī – vairāk nekā 12 200 kg piena no govs. Tas iegūts, rēķinot vidējo rādītāju no 650 piena devējām. “Krīzes laikā, ar izaugsmi sokas grūti, tomēr cilvēkam ir dotas smadzenes tāpēc, lai domātu,” attieksmi pret situāciju nozarē pauž I. Tīrumniece. “Kalna Dambrānos” slaucamo govju ganāmpulku nesamazina, arī turpmāk slauks tikpat daudz piena, tomēr piena ražošanu atstās otrajā plānā, kā blakus nodarbi. “Mūsu mērķis ir eksports. Esam iecerējuši izmantot dzīvnieku ģenētisko potenciālu – gan kā gaļas ražotājs, gan kā vaislas telīšu ražotājs. Ja pavīdēs izdevīgi piena tirgi, ļoti labi! Celsim debesīs pienu! Kad šajos tirgos būs kritums, celsim vaislas telītes debesīs. Ja buļļi kļūst ļoti pieprasīti, jāceļ saulītē tie. Šajā rikas dalīšanā es saskatu kaut ko īpašu. Ar vienas piena ražošanas attīstīšanu tālu nevar nonākt,” ieceres dzīvotspēju pamato I. Tīrumniece.
Bullīši izaugsmei
Piena pašizmaksa “Kalna Dambrānos” nu jau aptuveni astoņus gadus turas 24 – 26 centu līmenī. Vai to var nospiest vēl zemāku? Iveta atzīst, ka piena krīzes laikā cenas uz savas peļņas rēķina samazināja lopbarības un citu produktu pārdevēji. “Spiežam visus partnerus nežēlīgi. Ja mēs izputēsim, līdzīgs liktenis būs arī sadarbības partneriem. Latvijā nav dimantu. Ja sabrūk lauksaimniecība un mežsaimniecība, tad paliek vien Rīga,” tā “Kalna Dambrānu” saimniece.
Par visaugstākās kvalitātes pienu, turklāt 20 tonnu ikdienas slaukumu, saimniecība pērn saņēma vairākus centus mazāk, nekā ir ražošanas izmaksas. Tā gan bija viena no visaugstākajām piena ražotājiem maksātajām cenām Latvijā. Tomēr “Kalna Dambrānu” jauno, nu jau trešo kūti ar vairāk nekā 400 liellopu vietām sāk apdzīvot saimniecība audzētie bullīši un slaucamās govis. Būs lielāki naudas ienākumi. Kūtī ieguldīts miljons eiro, un, pēc vispesimistiskākajām prognozēm, tā sevi atpelnīs piecu gadu laikā.
“Šajā krīzē sapratu – tēlaini sakot, ir siena priekšā, gaismu tuneļa galā neredz. Ir jāmaina domāšana. Citu biznesu savā vecumā sākt nevarēšu. Vaislas materiāls, lai kādi vēji pūtīs un kādas vētras būs, vienmēr būs pieprasīts. Mēs esam šķirnes saimniecība, mums ir tīršķirnes govis. Tas ir viens eksporta tirgos pieprasīts produkts. Nākamais – bullīši. Mums ir kontakti Turcijā un Izraēlā, eksportēsim. Gaļas ražošanā iesaistīsies mani bērni,” atklāj saimniece. Viņa uzsver bullīšu audzēšanas ekonomisko izdevīgumu piena ražošanas saimniecībā. Proti, govju neapēstā barība, ko citādi izmestu, nonāks bullīšu silēs. Turpat – arī sliktākas kvalitātes piens. Saimniecības apsaimniekotā zemes platība – aptuveni 700 ha – ļauj arī sagatavot pietiekami daudz lopbarības. Tā pērn ceturtais attāls palicis uz lauka. Un beigu beigās – jau patlaban “Kalna Dambrānos” brāķēto slaucamo govju gaļa aizceļo uz citām valstīm, tāpēc ka tīršķirnes Holšteinas melnraibajām govīm ir marmorizēta gaļa (tauki vienmērīgi sadalījušies starp muskuļu šķiedrām).
Iveta Tīrumniece sarunā daudzas reizes atkārto frāzi “ir jārēķina, jādomā ilgtermiņā”. Piemēram, no lētajām kukurūzas sēklām izaugs mazāk kvalitatīva lopbarība. No lēta bioprodukta noteikti nevarēs iegūt augstas ražības piena devēju un ražot augstas kvalitātes gaļu. “Kalna Dambrānos” īpaši rūpējas, nežēlo naudas un laika ieguldījumu telītēs un bullīšos, tātad ganāmpulka izkopšanā, tādējādi nodrošinot iespējami lielāku peļņu ražošanas cikla vēlākos posmos. “Jaunlopi ir saimniecības nākotne. Jaunlopu “šmaukšana” ir tāpat kā neskolot savus bērnus,” tieša ir I. Tīrumniece.
Prasme motivēt
“Kalna Dambrāni” noteikti pārspēj citas Latvijas saimniecības ar saviem darbiniekiem. Šeit vērtē gan dzīvnieku – 20 govis vienlaikus trīs reizes dienā slauc “Westfalia” karuselī, gan arīdzan darbinieku komfortu. Viņiem ir ģērbtuves, dušas, atpūtas istaba, virtuve ēdiena gatavošanai. Saimniecībā seko līdzi, lai darbinieki nepārstrādājas un izmanto atvaļinājumu. Vienu reizi gadā viss 30 darbinieku kolektīvs pulcējas apkārtnes kopšanas talkā, pēc tās cep šašliku un bauda arī kādu stiprāku dzērienu.
Ikdienā “Kalna Dambrānos” ir sausais likums. “Mājās ikviens var darīt, ko viņš vēlas. Pieņemot darbiniekus darbā, brīdinām, ka visas negācijas ir jāatstāj ārpusē un darbs jāveic ar smaidu. Jauniešus darbā pieņemam, ja pensijā aiziet kāds no senioriem. Jaunajiem puišiem, kuru nav mazums, un tas mani priecē, patīk tehnika, viņi to ātri apgūst,” teic Iveta. Viņa arī atklāj – dārgās un modernās tehnikas, tostarp barības dalītāja un barības piestūmēja, pirkums arīdzan bijis uz aprēķiniem balstīts.
Savukārt attieksme pret kooperāciju ir rezervēta. “Biju priecīga, kad izstājos no viena kooperatīva. Kooperatīvā, uzskatu, ir jādarbojas vienādi spēcīgām saimniecībām, saimniekiem ar vienādām interesēm. Patlaban gaisā virmo iecere par šāda gaļas ražotāju kooperatīva izveidi,” tā saimniece.
“Kalna Dambrānu” saimnieces mērķis ir aizvien vairāk iesaistīt ģimenes uzņēmuma darbībā visus trīs dēlus, vedeklu un nodot uzņēmējdarbību viņiem. Viņa gan puišiem negatavojas pasniegt uz paplātes izveidotu biznesu: “Es viņus iesaistu uzņēmējdarbībā, pasaku priekšā, kas jādara, iepazīstinu ar cilvēkiem, kas var palīdzēt. Viens nav karotājs… Dēliem gan pašiem arī ir interese. Mūsu darbības virziens ir iziet pasaulē ar savu vārdu un savu produktu. Es vēlos, lai mani jaunieši šo ceļu uzbūvē paši, lai izprot darba smagos apstākļus. Kamēr neesi dabūjis punus, prasmes neapgūsi un laba rezultāta nebūs. Vecākais dēls Rolands būvēja kūti un sāka novērtēt, cik daudz darba ir jāiegulda,” tā I. Tīrumniece.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.aprīļa numurā
