Foto – Viesturs Sprūde

Krīzes premjers Celmiņš
 2

Mūsdienās krīzes pārvarēšanas nopelni lielā mērā tiek pierakstīti Valdim Dombrovskim, bet par pirmskara Latvijas “krīžu premjeru” varētu dēvēt Hugo Celmiņu – daudzpusīgu personību, kuras nopelni tomēr maz novērtēti.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Viņam bija veltīta Valsts kancelejas rīkotā publiskā lekcija, kas papildināja jau iepriekš iesākto Latvijas Ministru prezidentiem veltīto lekciju ciklu. Ar priekšlasījumu uzstājās jaunais vēstures doktors Jānis Šiliņš, bet publikā valdības sēžu zālē pārsvarā redzēja skolēnus, muzeju darbiniekus, kā arī viesus no Celmiņa dzimtā Lubānas novada un viņa dzīvesbiedres dzimtās Dzērbenes.

Lai uzskaitītu, kas bija lielsaimnieka ģimenē dzimušais Hugo Celmiņš (1877 – 1941), vajag daudz vietas: agronoms, skolotājs, virsnieks, politiķis, diplomāts. Vēl Satversmes sapulces un četru Saeimu deputāts, divkārtējs premjers, vairākkārtējs zemkopības, pa reizei – ārlietu un izglītības ministrs, Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, Lāč-plēša Kara ordeņa kavalieris, viens no Latviešu zemnieku savienības (LZS) dibinātājiem, Rīgas pilsētas galva.

CITI ŠOBRĪD LASA

Abas reizes, kad Hugo Celmiņš tika apstiprināts valdības vadītāja amatā, valsts atradās krīzē. Pirmajā gadījumā politiskajā, otrajā – ekonomiskajā. Kad atvaļinātais kaujas virsnieks 1924. gada 19. decembrī stājās valdības priekšā, bija pagājušas nedaudz vairāk kā divas nedēļas pēc Maskavas atbalstītā komunistiskā puča mēģinājuma Tallinā. Latvijā valdījis panikai tuvs noskaņojums. Tika gaidīti līdzīgi komunistu aģentūras nemieri arī Latvijā, varbūt pat karš ar PSRS. Drošības jautājums, solidaritāte ar apdraudēto Igauniju un apņēmība aizstāvēt valsts neatkarību bija ietverti arī Celmiņa valdības deklarācijā.

Otrā reize ir 1928. gada 1. decembris. Valsts sāk izjust pasaules ekonomisko krīzi, gaidāma budžeta “cirpšana”, un citu partiju politiķi paiet malā, lai ļautu ar nepatikšanām tikt galā Celmiņam. Viņš tās pārvar, un šī valdība kļūst par pirmskara Latvijā garāko – ir pie varas 27 mēnešus un 26 dienas.

Tobrīd apņēmīgā Hugo Celmiņa darbība darīja viņu vēl populārāku par otru LZS līderi Ulmani. Pēdējam tas nepatika. 1935. gadā Celmiņš tika nosūtīts “godpilnā trimdā” diplomāta darbā. Leģendārs ir stāsts par Latvijas sūtņa Vācijā Hugo Celmiņa ierašanos pie Ādolfa Hitlera uz akreditāciju Latvijas armijas kapteiņa formā ar visiem apbalvojumiem.

1940. gada 14./15. jūlijā, kad padomju okupācijas vara rīko “Tautas Saeimas” vēlēšanu farsu, Hugo Celmiņš pievienojās Atim Ķeniņam mēģinājumā izveidot “Darba tautas blokam” alternatīvu “Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu”. Nekas tāds, protams, netika pieļauts, bet šī epizode kārtējo reizi pierādīja viņa politisko drosmi. Likumsakarīgi, ka padomju okupācijas režīms to nepiedeva, un 11. oktobrī seko arests pēc safabricētām un absurdām apsūdzībām. 1941. gada 7. jūlijā Hugo Celmiņam piesprieda nāvessodu nošaujot, ko 30. jūlijā izpildīja Ļefortovas cietumā Maskavā.