Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. oktobris, 2012
Drukāt

Kubas raķešu krīze ilga līdz novembrim


Foto - RIA/Image fotumFoto - RIA/Image fotum

Par spīti vispārpieņemtajam uzskatam, Kubas raķešu krīze nebeidzās ar vienošanos starp ASV un Padomju Savienību 1962. gada oktobrī. Toreiz ne ASV, ne pārējā pasaule nezināja, ka Kubas rokās ir vēl aptuveni simt kodolraķetes, kuras padomju valdība izmisīgi centās atgūt. 


 

Britu un krievu žurnālisti, izmantojot līdz šim nepieejamus materiālus no slepenajiem arhīviem, kopīgā pētījumā atklājuši, ka ASV prezidenta Džona Kenedija un Padomijas vadoņa Ņikitas Hruščova vienošanās par padomju kodolraķešu izvākšanu no Kubas apmaiņā pret ASV raķešu izvešanu no Turcijas vēl neatrisināja visbīstamāko aukstā kara laika militāro pretstāvi. Kubas rīcībā bija palicis vēl ap simt taktisko kodolraķešu, ko neaprēķināmais Kubas vadonis Fidels Kastro varēja izmantot pēc saviem ieskatiem, ja, viņaprāt, Kubas revolūciju apdraudētu ASV uzbrukums, atzīmē raidsabiedrība BBC.

Britu un krievu pētnieki strādāja Sanktpēterburgā zemūdeņu flotes veterānu biedrībā un Vašingtonā nacionālās drošības arhīvā. Kā viņiem apliecināja Krievijas arhīvu direktore Svetlana Savranska, ir bijusi otra – slepena – raķešu krīze, kas turēja pasauli par matu no katastrofāla kodolkara līdz pat 1962. gada novembra beigām. Līdz šim bija pieņemts uzskatīt, ka Kubas raķešu krīze beidzās 1962. gada 28. oktobrī, kad Kenedijs un Hruščovs vienojās par padomju raķešu izvākšanu no Kubas un ASV solījumu neiebrukt Kubā.

Taču Padomijas divkosības, ASV izlūkdienesta kļūdu un Kubas vadoņa nevaldāmā temperamenta dēļ pasaule vēl gandrīz mēnesi bija kodolkara ēnā.

Kubas līderis, apvainojies par to, ka viņam bija liegts piedalīties abu lielvaru sarunās par Kubā izvietoto padomju kodolraķešu tālāko likteni, nolēma izbeigt sadarbību ar Maskavu.

Bažījoties, ka Kastro aizvainotais lepnums un kubiešu sašutums par Hruščova piekāpšanos Kenedijam varētu izjaukt lielvalstu vienošanos, Padomijas vadonis izdomāja dot Kastro “gandarījuma balvu”. “Balvā” bija vairāk nekā simt taktisko kodolraķešu, kas bija nogādātas Kubā līdz ar tālās sniedzamības stratēģiskajām kodolraķetēm, bet ko nebija atklājuši ASV izlūkdienesti.

Kā liecina padomju arhīva dati, Hruščovs secināja: ja amerikāņi nav uzskaitījuši taktiskās kodolraķetes savu prasību sarakstā, tad Padomju Savienības interesēs būtu paturēt tās Kubā. Uz Kubu steidzami tika nosūtīts Kremļa otrais cilvēks Anastass Mikojans ar uzdevumu nomierināt Kastro un izteikt viņam priekšlikumu, no kura būtu grūti atteikties. Mikojanam, kurš pēc ierašanās Kubā uzzināja, ka Maskavā mirusi viņa sieva, nācās paciest Kubas vadoņa pēkšņās garastāvokļa maiņas un dusmu lēkmes par Kubas nodošanu. Kastro bija īpaši sašutis par ASV izlūklidmašīnu nemitīgajiem lidojumiem pār Kubas teritoriju un, šausminot Mikojanu, pavēlēja saviem pretgaisa aizsardzības spēkiem šaut uz amerikāņu lidmašīnām. Tagad zināms, ka ASV spēki līdz pat 20. novembrim saglabāja otro augstāko militāro gatavību, kas ir tikai vienu pakāpi no globāla kodolkara. Mikojans secināja, ka nekādā gadījumā nedrīkst ļaut Kastro un viņa militāristiem tikt pie ieročiem, kuru iznīcības spēks simt reižu pārsniedz atombumbu, kas tika nomesta uz Hirosimu. Makjavelli diplomātijas stilā viņš prata pārliecināt Kastro, ka, par spīti Maskavas vislabākajiem nodomiem, tas būtu kāda nepublicēta padomju likuma (kura īstenībā nebija) pārkāpums, ja kodolraķetes tiktu pastāvīgi nodotas Kubai kā tās neatkarīgs kodolatturēšanas spēks. Kad Mikojans bija izspēlējis savu trumpi, Kastro bija spiests piekāpties un – par lielu atvieglojumu Hruščovam un padomju valdībai – taktiskās kodolraķetes pa jūras ceļu tika nosūtītas atpakaļ uz Padomiju 1962. gada decembrī.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+