Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
11. augusts, 2015
Drukāt

Kuģī sūce! Latviešu ceļojumi septiņu dienu un septiņu gadu garumā pa Francijas kanāliem

8_Oksera
Termini

Laivotājam noderīgi jūrniecības termini

Atdot galus – atsiet laivas piesienamos galus no pollera.

Polleris – objekts piestātnē, pie kura piesien galus.

Kambīze – laivas virtuve.

Pūpe – laivas pakaļējā gala kajīte.

Traps – kāpnes.

Fenders – pludiņveida objekts pie laivas malām, kas tās pasargā no bojājumiem, pietauvojoties piestātnēs.

Francijas kanāli var izārstēt bailes no ūdens. Voldemāram veselus piecdesmit dzīves gadus bija izdevies neiemācīties peldēt, nebraukt ar laivu, jahtu, kuģi vai citu peldoni. Kā viņš saņēmās uzkāpt uz kanāla motorlaivas, pat tuvākajiem draugiem līdz pat šim brīdim nav skaidrs. Pirmās divas kuģošanas dienas pa Canal du Midi Voldemārs pavadīja kambīzē kopā ar Džeromu K. Džeromu un “Trīs vīriem laivā”. Trešajā rītā viņš pabāza galvu pa kuģa lūku un bikli pavaicāja – kur es esmu? Septiņi laimē starojoši ģīmji pavērās ceļabiedrā un sauca – Francijāāā, Kanal du Midīīī! Gaviles pavadīja korķa dziedošais paukšķis un dzidra glāžu šķinda, Voldemārs izkāpa uz klāja un tapa dziedināts.

Tajā pašā laikā divi citi latvju laivinieki uz pāris stundām bija iestrēguši Burgundijas kanāla slūžās – pāri tiltam uz ganībām plūda nebeidzams govju bars. Nekādas steigas – kā nekā trešā sezona “nonstopā” pa Francijas ūdensceļiem ar holandiešu baržu, kas abiem kļuvusi par māju uz ūdens. Iveta un Ziedonis vēl nezināja, ka uz sauszemes viņi nokāps tikai pēc četrām vasarām.

Francijas kanāliem piemīt spējas ne tikai izdziedēt, bet arī priecēt, pārsteigt un savažot – uz septiņām dienām un pat septiņiem gadiem.

Koferi ūdenī

Torīt Voldemāra parādīšanās uz klāja izklausījās nedaudz dīvaini. “Kuģī sūce!” viņš iebļāvās un nozuda lūkā. Paraustījām plecus – ne visai izdevies joks, bet mūsu draugs nerimās – koferi ūdenī! Oho, tas jau lika saausīties sievietēm. Kuģa pūpes grīda pludoja, čemodāni patiešām peldēja ūdenī.

Nekādas panikas – pusotru metru seklajā kanālā “Titāniks” nedraud. Šādā brīdi daudz svarīgāk uzdot jautājumu – vai jūsu peldlīdzeklis ir apdrošināts. Par laimi, laivu nomas kantorī angļu izcelsmes administratore ar apburošu smaidu bija pratusi mūsu vīriem notirgot padārgu apdrošināšanas polisi. Nu glīto jaunkundzi paslavējām arī mēs – kuģa dāmas.

Ja jūsu kompānijā ceļo pieredzējis tālbraucēju kapteinis Andris – stūre drošās rokās arī ārkārtas situācijās. Zvans laivu izīrētājkompānijai, un nepagāja ne stunda, kad darbinieks bija klāt. Vēl dažas stundas, un caurā laiva karājās “Pinol” celtņa ķetnās metru virs ūdens. Paši sasēdām pie kanāla uz baltajiem plastmasas krēsliem pirmajā rindā un vērojām visu kā teātra izrādi.

Ziedonis par mūsu piedzīvojumu vien nogroza galvu – ilgtermiņa ceļotāji pēc šādas izklaides nealkst, jo liekas rūpes un izdevumi. Reiz “meža vidū, prom no civilizācijas”, tuvojoties slūžām, apstājusies dzenskrūve. Katrs kuģinieks saprot – var sanākt pamatīga ķibele. Līdis ūdenī un izķeksējis no propellera iesprūdušu koka gabalu. Labi, ka pa ceļam netrāpījies kāds ledusskapis vai velosipēds – franči esot visai mudīgi uz lietotās sadzīves tehnikas slīcināšanu. Par to liecinot lielgabarīta atkritumu kaudzes pēc kanālu tīrīšanas.

Ar ūdensceļiem Francija ir bagāta astoņu tūkstošu kilometru garumā – kādreiz tos būvēja un izmantoja kravu pārvadāšanai, bet kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem tā ir tūristu pasaule. Kas nu kuram no ceļojuma paliek atmiņā. Mūsu kompānijā vai katrā tikšanās reizē joprojām kāds izmet pa jokam par braucienu, kad rīts sākās ar izmisīgu SOS.


Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+